"Mūsu uzvara ir neizbēgama," pārliecināti Latvijā patvērumu radušie ukraiņi

Tetjana un Daņilo Latvijā dzīvo jau kopš kara pirmā gada, mācās latviešu valodu un ir atraduši te darbu. Tatjana ir audzinātāja bērnudārzā "Mūsu Poga", bet Daņilo strādā biedrībā "Gribu palīdzēt bēgļiem".

Abiem kara plosītajā dzimtenē joprojām dzīvo vecāki.

"To rītu atcerēties negribas. Bija tikai šausmīga sajūta, stress, milzīga panika, apjukuma sajūta, neziņa par to, ko darīt tālāk. Tas bija grūtākais rīts manā dzīvē," TV3 raidījumā "900 sekundes" neslēpj Daņilo.

Viņam piekrīt arī Tetjana: "Man bija bailes – par savu dzīvi, par bērniem, kuriem bija vien gads un astoņi mēneši. Bija šoks un neziņa par to, ko darīt tālāk. Mēs negribējām braukt prom."

Tetjanai, patvērumu rodot Latvijā, visgrūtākais bijis palikt vienai ar bērniem. Ukrainā rūpēties par ģimeni palīdzējuši vecāki un citi radinieki, taču te bijis viss jāmācās no jauna un vienai.

Daņilo sakās līdzīgi. Taču viņam iedzīvoties palīdzējusi biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem", kas cieši sadarboja arī ar Rīgas atbalsta centru Ukrainas bēgļiem. "Palīdzēšana citiem palīdz arī man, dod motivāciju un spēku ātrāk iekļauties Latvijā. Esmu daudz uzzinājis un iemācījies par Latviju," teic Daņilo.

Viņš norāda, ka, sākoties karam, nebūt nedomāja, ka tiks sagaidīta tā tūkstošā diena. Šis rīts ausis ar sāpēm un šausmām, bet vienlaikus arī ar lepnumu par to, ka Ukraina turpina cīnīties. "Tieši tāpēc nedrīkstam nogurt, mums jādara vis iespējamais, lai Ukraina uzvarētu. (..) Viss turpinās, bet gaidām, lai tas drīz beigtos. Gribu teikt paldies visiem, kas atbalsta, tostarp Latvijai. Mūsu uzvara ir neizbēgama – es to zinu, es tam ticu," uzsver Latvijā dzīvojošais ukrainis.