Kāpēc pretuzbrukums neizdevās un kādi pavērsieni karā sagaidāmi nākamgad, TV3 raidījums "900 sekundes" lūdza vērtēt Krievijas opozīcijas politiķim un blogerim Markam Feiginam.
Vēlētos, lai iesākumā jūs novērtētu šo 2023. gadu, raugoties caur kara Ukrainā prizmu. Kam jūs īpaši pievērstu uzmanību?
Šis, nu jau otrais gads, lielā mērā saistāms ar Ukrainas pretuzbrukuma novērtējumu. Ar to tika saistītas lielas cerības, kuras gan netika piepildītas. Un mums ir jāatzīst, ka lielā mērā tas bija saistāms ar Rietumu attieksmi pret šo karu, kas gan vēlāk mainījās. Un šī transformācija bija vērojama no 2023. gada sākuma līdz NATO samitam Viļņā.
Un tā ir šāda – nedrīkst pieļaut graujošu Krievijas sakāvi. Kā apstiprinājums tam ir 23 līdz 24. jūnija notikumi Krievijā ar Prigožina dumpi. Rietumiem radās pārliecība, ka haoss, kas var iestāties pēc ātras Krievijas sakāves, var novest pie neprognozējamām sekām.
Tā ir tāda stereotipizēta pieeja, kas guva lielu atbalstu rietumvalstu, īpaši jau Vašingtonas, presē. Tā ir tāda reālpolitikas pieeja.
Otrkārt, jāņem vērā vēlēšanas, kas notiks 2024. gadā. Es runāju par ASV prezidenta vēlēšanām nākamā gada novembrī. Pie varas var atgriezties Donalds Tramps un republikāņu partijas pārstāvji, kas īsteno citu politiku attiecībā pret Ukrainu un attiecībām ar Maskavu.
Un trešais faktors, kas ietekmēja, kāds ir bijis 2023. gads, ir notikumi Tuvajos Austrumos. Jo tas pārliecināja Rietumus, ka viņu pozīcija tomēr bijusi pareiza, jo redz kāda arī šeit ir Maskava ietekme. Pat ja to nevar nosaukt par tādu tiešu iejaukšanos šī konflikta eskalācijā, Maskava šo konfliktu ir izmantojusi savās interesēs. Jo ir spējusi caur Tuvo Austrumu prizmu šķelt arī Ukrainas sabiedrotos.
Atgriežoties šā gada sākumā, atcerēsimies, cik lielas cerības tika liktas uz Ukrainas plānoto pretuzbrukumu. Kas, jūsuprāt, neizdevās? Tika pārvērtētas iespējas, tās neatbilda realitātei?
Nē, tās toreiz bija pamatotas cerības. Jo šī eiforija radās, raugoties uz 2022. gada rudeni un ziemu. Toreiz Ukraina īstenoja patiesi veiksmīgu militāro operāciju Harkivas apgabalā. Toreiz izdevās atbrīvot 11 tūkstošus kvadrātkilometru. Krievija bija spiesta arī pamest Hersonu un Dņipras labo krastu. Un toreiz arī Rietumu sabiedrotie Ramšteinas sanāksmē minēja, ka šī kara iznākumu izšķirs panākumi kaujas laukā, nevis pārrunas. Un tad tika minēts, ka Ukraina saņems visu nepieciešamo bruņojumu, kas palīdzēs īstenot šo pretuzbrukumu. Mums gan jāatzīst, ka realitātē daudz no solītā tā arī netika piegādāts.
Mēs tikai tagad dzirdam, par iespējamām F-16 lidmašīnu piegādēm, tālas darbības raķešu piegādēm. Arī cits bruņojums tika piegādāts mazākos apmēros, nekā tika solīts. Turklāt šīs ieroču piegādes bija neregulāras, saraustītas… Tas ir viens.
Otrs, laiks arī nostrādāja par sliktu Ukrainai. Maskava paguva izveidot tā saukto "Surovikina līniju" dienvidos pie Zaporižjas. Jāatzīst, tā izrādījusies efektīva. Es esmu tur bijis – tas ir iespaidīgi.
Trīs aizsardzības līnijas, milzīgi mīnulauki… pretim šim kontruzbrukumam krievi ir likuši spēcīgu līniju. Ieņemt to ir neiespējami, jo tur pretim ir milzīgi resursi.
Vai tā bijusi Ukrainas spēku pārrēķināšanās vai vienkārši resursu trūkums, par to, lai militārie eksperti strīdas. Bet mums, politisko notikumu vērotājiem, šķiet, ka netika veltīti pietiekama uzmanība, lai nepieļautu šādu nocietinājumu izveidi.
Raugoties uz nākamo gadu, kas var izrādīties bīstamāks – līdzekļu, palīdzības trūkums Ukrainai vai politiskais tirgus Rietumos?
Ziniet, gan viens, gan otrs. Ja tie ieroči, kas bija apsolīti – iznīcinātāji, droni, tālās darbības raķetes -, ja nekas no tā neparādīsies, tad par kaut kādu jaunu attīstības fāzi runāt nav jēgas. Šobrīd taktika jau tiek mainīta. Tā pāriet pozicionālā fāzē, un šobrīd jau runa ir par to, ka Ukrainai ir jānotur tie 80% teritorijas, kas ir tās kontrolē. Jāsargā valsts robeža, lai nebūtu iebrukuma Sumu, Černihivas virzienā. Tas viss prasa milzīgus līdzekļus.
Turklāt pretuzbrukumam nepieciešami viena tipa ieroči, bet aizsardzībai citi.
Kas attiecas un politisko pusi – galvenais noteicošais elements, kā jau minēju, būs prezidenta vēlēšanas ASV. Tur situācija nedaudz pamainījusies. Viena no republikāņu kandidātem šobrīd ir Niki Heilija. Ja republikāņu nomināciju vēlēšanās neiegūs Donalds Tamps, bet kāds cits vai cita, tas būtiski mainīs kopainu. Jo Maskava arī šobrīd savu pozīciju pielāgo datumiem, lai skatītos, kāda būs situācija tad. Šajā gadījumā – izvilkt līdz nākamā gada novembrim.
Paskatīsimies, ko ievēlēs, kurš nonāks Baltajā namā, un tad atkarībā no rezultāta veidosim savu stratēģiju. Un tieši tāpat arī Eiropa gaida šos rezultātus un pielāgo savus plānus atkarībā no situācijas.
Visu šo laiku aktuāls ir bijis jautājums, vai pamiera, miera cena Ukrainā var būt kaut kādas daļas okupēto teritoriju atdošana Krievijai. Šobrīd šāds scenārijs ir iespējams, vai Ukraina nekad neuzdrīkstēsies spert šādu soli?
Es teikšu tā, sabiedriskā doma Ukrainā šobrīd nepieļauj nekādus kompromisus, kas saistīti ar teritoriju zaudēšanu.
Taču šī situācija var mainīties, un iedzīvotāji nākotnē varētu piekrist kaut kāda veida darījumam, kur daļa teritoriju varētu tikt iemainītas pret Ukrainas došanos rietumu virzienā vai tamlīdzīgi.
Taču šeit runa ir par Maskavas gatavību atlikušos 80% Ukrainas teritorijas atdod šai virzībai uz rietumiem. Tas sevī iekļautu dalību NATO. Jo tad tā būtu "vesternizācija" pilnā apmērā. Bet Maskava jau nemaz tam nav gatava. Nekas tāds netiek piedāvāts.
Tas, uz ko Ukraina nav gatava, ja apmaiņā pret šiem 20% viņiem tiktu piedāvāts demilitarizēties, denacificēties, palikt neitrālā statusā. Tas gan tiktu uztverts kā kapitulācija, un šo robežu Ukraina ļoti smalki jūt. Iestāšanos NATO pret kaut kādām teritorijām vēl varētu apspriest. Taču nekas tāds pat netiek piedāvāts.
Tātad uzaicinājums Vašingtonā nesekos, tā es saprotu?
Līdz 75. samitam, kas noritēs Vašingtonā, laika ir maz. Pagaidām šāda iespēja ir maz ticama. No otras puses, Baidenam kārdinājums var būt liels. Viņš, dodot Ukrainai šādu uzaicinājumu, varētu ieiet vēsturē. Tas būtu daudz svarīgāk, nekā vienkārši palikt uz otro termiņu viņa ievērojamā vecumā. Uzaicinot Ukrainu, tu paliksi vēsturē kā cilvēks, kurš spēris tik drosmīgu soli. Tā man šķiet.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
