"Pļēguru un nacionālistu svētki" jeb kā Līgo svinēšana mainījās padomju okupācijas laikā

nu kā gan var nolikt padumjo varu, nepasakot patiesību...
līdz 1950. gadam Līgo svētki Latvijas PSR teritorijā bija ar valsts svētku statusu - tāda pat brīvdiena kā 1. maijs... un ne jau sliktais staļinpaps piepeši pārvērta tos par nacionālajiem svētkiem, bet gan mūsu pašu tautieši organizēja strādnieku un zemnieku "neapmierinātību" ar to, ka buržuāziski nacionālie svētki arī saulainajā padomijā ir ar valsts svētku statusu...
sešdesmitie sākas ar vislielākās pakaļlaižas A.Pelšes uzvaras gājienu, kurš būdams otrais vietējās kompartijas sekretārs nez kādā sakarā piepeši visādi apmierināto kukurūzas karali pavadīja uz lidostu... un tikai pēc šīs "necilās" tikšanās sāka lidot Pelšes idejisko pretinieku galvas... kamēr augustiņš netika līdz Maskavai...
kad kukurūzas tēva vietā nāca bučmūlis, nekādi svētki netika liegti, bet pēc viņa nāves sākās cīža ar zaļo pūķi un pirmais, tika aizliegts darba kolektīvu tusos finansēt alkoholu, pēc tam vispār to tur lietot... bet tam vairs nebija pilnīgi nekāda sakara ar Jāņu svinēšanu...

Es nesaprotu, nu ko var tik šausmīgi kakāt.....Tā svinēšana ir atkarīga no paša cilvēka, un ja kāds muļķis gribēja, tas arī degradējās, tāpat kā tagad.....Mēs Jāņus svinējām katru gadu Baltezera krastā, dedzinājām ugunskuru ar malku, dziedājām Līgo dziesmas ( vienu gadu kaimiņa dēls diriģents Verners Krēsliņš ( lai viņam vieglas smiltis) bija saaicnājis visu savu kori, līdz pašam saullēktam neviena dziesma neatkārtojās.....neviens pie mums nenāca, neko neaizrādīja.....bet daži cilvēki ir, bija un būs lopiņi.......padomju vara gan Jāņus neaizliedza, brīvdienas gan pēc Jāņiem nebija, bet tas nekas..........