Ar lepnumu un satraukumu rekordliels skaits jauniešu sāk Valsts aizsardzības dienestu
Ar rekordlielu dalībnieku skaitu piektdien aizsācies kārtējais Valsts aizsardzības dienesta iesaukums. Tiesa, lielākā daļa no viņiem ir brīvprātīgie. Viņu motivācija ir dažāda – vēlme kalpot valstij, pārbaudīt sevi, iegūt disciplīnu vai pirms studijām veltīt gadu personīgai izaugsmei. Kādas emocijas valda jauniešu un viņu ģimeņu vidū, dodoties pretī nākamajiem vienpadsmit mēnešiem?
Pie Ādažu militārās bāzes jau no agra rīta pulcējas simtiem jauniešu un viņu tuvinieku. Vieni vēl pēdējo reizi apskaujas, citi steidz uzņemt kopbildi vai paspēt pateikt to, kas līdz šim palicis neizrunāts.
Šoreiz Valsts aizsardzības dienestu sāk rekordliels skaits – vairāk nekā 1200 jauniešu. Lielākā daļa ir pieteikusies brīvprātīgi, kas dod arī iespēju izvēlēties dienesta specialitāti.
Es pieteicos brīvprātīgi, jo tas ir mans pienākums iziet šo dienestu un, es domāju, ka tas visiem ir tāds kā atspēriena solis nākotnei.
Arvien biežāk dienestu izvēlas tie, kuri militāro vidi iepazinuši jau ģimenē. Vecāku piemērs, interese par armiju vai vēlme pārbaudīt sevi kļūst par spēcīgu motivāciju spert šo soli.
Kaut kāds militārais fons man ir, tēvs arī karavīrs un pašam arī ir tā militārā interese un es to vairāk domāju savai pašizaugsmei. Attīstīt pats sevi, savas rakstura īpašības, attīstīt savu fizisko spēku un prātu.
Kamēr jaunieši domā par to, ko paši iegūs dienestā, vecāki uz šo dienu raugās citādi. Lepnums mijas ar satraukumu, taču pārliecība par bērnu izvēli ir vēl spēcīgāka.
Jūtos lepns par to, ka viņš izdarīja tādu izvēli un brīvprātīgi pieteicās un tika iesaukts, un iesaku arī pārējiem jauniešiem. Kas cits aizstāvēs? Tikai mūsu dēli, mēs paši.
Daudzi jaunieši atzīst – viņus uz armiju neatved bailes par drošību, bet vēlme kļūt disciplinētākiem, stiprākiem un pārliecinātākiem par sevi.
Galvenokārt disciplīna, ko es varu šeit gūt, manuprāt, tas, kā man pietrūkst līdz šim – esmu diezgan izlaidies, bet tagad ir cerība un es zinu, ka tā būs, pēc 11 mēnešiem būšu pieaugušāks un vīrišķīgāks. Es domāju, ka nevajag baidīties, es tajā redzu tikai plusus, iestājoties armijā. Tas nav galvenais iemesls, bet viens no tiem – liels pluss, ka pēc tam studijas ir apmaksātas.
Vērojot, kā jaunieši ar mugursomām pazūd aiz militārās bāzes vārtiem, daudzi atceras paši savu jaunību un cer, ka dienests palīdzēs izaugt par atbildīgiem vīriešiem.
Katrai ģimenei, katram tēvam, katram dēlam īpašs brīdis un, man liekas, tas ir ļoti svarīgi jauniešiem iziet šo te. Zinot, ka Latvijā būs miers un viss būs kārtībā, ka tomēr puikas zina, ko darīt, ja gadījumā kaut kas jādara. Tagad ir tas brīdis, kad ir jākļūst par vīriem!
Šķiršanās nav viegla arī tiem, kuri paliek gaidīt mājās.
Protams, ka pietrūks. Grūti iztēloties ikdienu, ja tu esi pieradis visu laiku būt kopā, bet es esmu ļoti priecīga un lepna par viņu.
Emocijas šodien valda ne tikai jauniešu, bet arī mammu acīs.
Gan prieks, lepnums, gan arī tā mammas sajūta. Nezināmais vienmēr baida, tu nezini, kas sagaida. Trīs dēli un tāpat tā sajūta tāda, un šajā situācijā, kas notiek vispār apkārt – tas ir tāds emocionāls brīdis.
Lai gan dienestā joprojām pārsvarā dodas puiši, arī meitenes arvien drosmīgāk izmanto iespēju pieteikties brīvprātīgi.
Es domāju, ko es gribētu studēt un šis ir tāds kā papildu gads, lai apdomātos, varbūt kaut ko saistītu ar militāro.
Es gribētu iziet no komforta zonas un, man liekas, ka tas ir lielisks veids jau laicīgi domāt par kaut ko tālāk. Man liekas, ka visgrūtākais būs sadzīvot ar citiem cilvēkiem un vīriešiem lielākoties.
Tagad sākumā jauniešiem priekšā būs astoņu nedēļu ilgs pamatapmācības kurss. Pēc tam dienests Nacionālo bruņoto spēku vienībās, kur apgūs konkrētu militāro specialitāti.
Vieni kļūs par izlūkiem, citi par strēlniekiem, artilēristiem, prettanku vai pretgaisa aizsardzības sistēmu operatoriem, bet daļai būs iespēja specializēties arī bezpilota lidaparātu vadībā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
