Daugavpilī darbojas kafejnīca, kurā klientus apkalpo tikai latviski

Runāt latviski taču ir pašsaprotami, taču Daugavpilī tam vajag daudz drosmes un nedaudz arī spītības. Darbdienas vakarā Artilērijas pagrabos spēlē dīdžejs, vietējie iegriežas izdzert pa tasei kafijas vai glāzei alus, un valda tiešām mājīga atmosfēra. Aiz letes rosās bārmenis Eduards, zinot, ka priekšā nedēļas nogale, un cilvēku būs tik daudz, ka daļai pat nāksies atteikt ieeju. Pie bāra sēž divas citas krodziņa darbinieces un pašas smejas, ka esot savādi, ja vieta, kur strādā, ir arī vienīgā vieta Daugavpilī, kur atpūsties.

Daugavpils ir pilsēta, kurā vieglāk būt krievam. Patiesībā, nevis krievam, bet krievvalodīgajam. Taču Eduards atsakās tāds būt. Viņš ir dzimis un pirmos dzīves gadus pat pavadījis Krievijā, viņa tēvs ir krievs, pašam ir Krievijas pase, bet dzīvo, mācās un strādā Daugavpilī. Iemācīties latviešu valodu – tas šķitis pašsaprotami. "Man tas likās brīnums, ka cilvēki, kas šeit dzīvo, nevar pat primitīvu frāzi pateikt latviešu valodā," pārsteigts ir Eduards, norādot, ka pats ir dzimis Krievijā, bet runā labāk latviešu valodā nekā daudzi krievvalodīgie, kas šajā pilsētā nodzīvojuši visu mūžu. Eduards faktiski iemieso šā krodziņa būtību – nav svarīga nacionālā piederība, taču svarīgs ir atgādinājums, ka šī ir Latvija.

Bāra saimnieka Andreja Faibuševiča tēvs arī ir krievs, dzimis Sibīrijā. Uz Latviju atbrauca studēt, iepazinās ar Andreja māti un palika. Andrejs nu pats ir tēvs trim bērniem, un abi ar sievu Ināru, īstenu latgalieti, krietni nopūlas, lai saglabātu latvietību vismaz savā apkaimē. Tāpēc arī tapa ideja par bāru Daugavpilī, kurā apkalpo tikai valsts valodā. "Konflikti kā tādi nav bijuši. Ja kaut kas arī ir bijis, tad ir izpūsts, lai lielāka sensācija būtu," uzskata Andreja sieva Ināra. "Teiksim tā, lieli konflikti. Es pats esmu dabūjis pa galvu. Bet tas, ko mēs mēģinām apgāzt, ir – mēs nešķirojam publiku. Teiksim – kas tu esi? Patiesībā mūs tas nemaz neinteresē. Mēs vienkārši zinām, – tu esi vietējais, mēs ar tevi runājam latviski," savu ieceri kafejnīcā runāt valsts valodā pamato Andrejs.

Faibuševičus sanikno frāze, ka Latvijā bez krievu valodas neesot iespējams bizness. Te tas esot! Jau pusotru gadu dzīvo koncertu vakari pulcē tik daudz cilvēku, ka pagrabs ir pilns. Tā esot jānotiek integrācijai, nevis jāgaida, kad visu izdarīšot valsts iestādes.

"Es nevaru sagremot to terminu – valsts ir vainīga. Mēs esam valsts. Mēs negaidām, ka kaut kas [notiks – red.], mēs ņemam un paši darām. Tā kā gribam, kā saprotam," uzskata Faibuševiču pāris.

Ar savu darbošanos nelielais krodziņš pat izpelnījies atpazīstamību pasaulē – šurp brauc ārvalstu mediji, sākotnēji gan pārprotot un rakstot, ka bārā neļauj runāt krieviski. Realitātē esot tā, ka pirmo glāzi vēl pasūta krievu valodā, bet pie otrās, kad mēle raisās, jau cenšas to izdarīt latviski.

Video!