Gads, kura varēja nebūt. Austris pēc aknu transplantācijas jūtas arvien labāk un izsaka paldies visiem ziedotājiem
Šajās dienā aprit gads kopš ar līdzcilvēku finansiālo atbalstu, Tartu klīnikā tika izglābta smagi slimā jaunieša Austra Augusta dzīvība. Igauņu mediķi Austrim veica aknu transplantāciju. Šis gads pēc sarežģītās operācijas Austrim un viņa ģimenei aizritējis mierīgi. Starp regulārajām vizītēm pie ārstiem radušās arī vērtīgas atziņas par dzīvi.
Tieši pirms gada mainījās iecavnieka Austra dzīve, viņam beidzot parādījās iespēja dzīvot. Un tieši tāpat kā toreiz, kad līdzcilvēki saziedoja vajadzīgo summu aknu transplantācijai, vēl joprojām nepaiet ne diena, kad Austris saviem glābējiem nepateiktu klusu "paldies".
Par Austri Latvija uzzināja pērn oktobrī, kad ģimene, izmisuma mākta, lūdza sabiedrības ziedojumus. Jaunietim bija atklāta smaga aknu slimība, ko glābt varēja tikai jauns orgāns. Dažu dienu laikā tika saziedoti vajadzīgie 40 tūkstoši eiro, jau pēc mēneša atskanēja zvans no Tartu klīnikas – ir donors, brauciet. Ceļš uz Igauniju atmiņā iespiedies spilgti.
Ceļš bija nelabvēlīgs ātrai braukšanai, bet saproti, ka vienalga kaut vai četrarpus, līdz turienei jānonāk. Laiks bija dots četras stundas, eņģeļi palīdzēja, braucām 4 stundas un 20 minūtes. Man likās, mūžība.
Ilgu daļu no ceļa klusēju, neko neteicu. Visvairāk jau biedēja tas, ka tu nezini, kas būs un kā būs. Taču atpakaļceļa nebija. Es biju nobijies, bet neatkarīgi no tā – bija jābrauc.
Transplantācija bija tikai sākums ceļā uz atveseļošanos. Sekoja mēnesis slimnīcā – tas bija arī pamatīgs pārdomu laiks. Austra mamma norāda – krīzes brīdī cilvēks spēj ārkārtīgi mobilizēties rīcībai, un tikai pēc tam seko situācijas apzināšana.
Savukārt Austris kā visgrūtāko periodu atceras tieši atgriešanos mājās, ierastajā vidē.
Es pārkārtoju savu istabu, jo vajadzēja lai ir citādāk, lai ir vieglāk. Bet pakāpeniski pie visa pierodot, muskuļi kļūst stingrāki, eju uz fizioterapiju. Tagad jau jūtos labi, es jūtos nesalīdzināmi nekā bija iepriekš, tagad man ir pilnvērtīga dzīve.
Augustu ģimenei dzīve tagad iedalās divos posmos – pirms transplantācijas, un pēc tās. Pie jaunās dzīves; pie dotās iespējas vēl dažreiz grūti noticēt un pierast.
Pirms transplantācijas bija tā, ka es varu pamosties, paēst brokastis un vēl uz divām, trim stundām iet gulēt. Tagad nav nogurums kāds bija agrāk, nav tā ka izmantoju katru izdevību un brīvu brīdi, lai pasnaustu, pagulētu, nē, es jūtos enerģijas pilns, darbojos, sportoju, citreiz pat pēc fizioterapijas izdomāju, ka ir labs laiks un man vajag vēl pasportot.
Austra sapni par skriešanu maratonā vēl gan uz kādu laiku tomēr nāksies atlikt. Mediķi iesaka saudzēt sevi. Turklāt Austrim visu mūžu nāksies lietot zāles, lai organisms neatgrūstu jauno orgānu.
Pēc pārdzīvotā, ģimene aicina sabiedrību aizdomāties arī par to, cik nozīmīga loma orgānu donoriem un tam, ka cilvēks pēc nāves var izglābt citu cilvēku dzīvības.
No nākamā gada valsts sola apmaksāt aknu transplantācijas pieaugušajiem. Iepriekš šo termiņu visu laiku pārlika un cilvēki, kuri uz to paļāvās, tika vazāti aiz deguna.
Augustu ģimene jopropjām ir pateicīgi ikvienam, kurš nepalika vienaldzīgs un ziedoja Austra dzīvības glābšanai.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
