Latvietes veidoti darbi pasaules kino kases grāvējiem? Kustoņi, mošķi un citi kino rekvizīti

Viena no šādiem cilvēkiem ir latviete Brenda Brakovska. Viņa veido kino butaforijas – neīstus cilvēkus, dzīvniekus un dažādus rekvizītus, kuriem filmēšanas laukumā jāizskatās pietiekami ticami.

"Mēs taisām butaforijas, neīstus cilvēkus, dzīvniekus. Tas šķiet briesmīgi, bet, ja filmā vajag kādu nogrūst, pagrūst…" viņa saka.

Brendas darbs jau nonācis gan Latvijas, gan ārvalstu filmu uzņemšanas laukumos. Vienam vācu seriālam viņa izgatavojusi astoņkāji, topošajai Elzas Gaujas filmai – 20 kailgliemežus, bet daļu starptautisko projektu pagaidām nākas paturēt aiz kadra.

Divdesmit kailgliemeži filmai

Kailgliemeži ir viens no tiem pasūtījumiem, kas vislabāk parāda Brendas profesijas specifiku. Topošajai Elzas Gaujas filmai "Apprecēties un mirt" viņai vajadzēja izgatavot 20 šādus radījumus.

"Man palūdza uztaisīt kailgliemežus, tad es viņiem uztaisīju 20 kailgliemežus," viņa stāsta. Tie izgatavoti no silikona. Taču pirms silikona nonāk formā, jāizveido pats modelis, pēc tam forma, kurā materiālu ieliet. Gatavais radījums vēl jāizņem no formas un jākrāso. "Ar daudziem soļiem sanāk maza radībiņa," Brenda procesu raksturo īsi.

Vienkāršs izstrādājums tas nav. Taču kino vajadzībām nav nepieciešams, lai skatītājs redzētu šo procesu. Viņam jāredz kailgliemezis.

Brendas veidotie gliemeži nonākuši arī internetā. Viņa tos publicējusi, piemēram, "Etsy", kur reakcija ne vienmēr bijusi saistīta ar kino. "Es esmu likusi internetā bildes ar šiem kailgliemežiem, un cilvēki šausminās, ka ir ārprāts," viņa stāsta.

Dažkārt tos arī nopērk. Divi aizceļojuši uz Franciju. "Man citreiz liekas jocīgi, ka cilvēki ko šādu [pērk], bet tas jau ir interesanti."

Viens kailgliemezis internetā maksā ap desmit mārciņām. "Bet tā ir ķēpa, līdz šim procesam nokļūst."

Astoņkājis vācu seriālam

Kailgliemeži nav vienīgie kustoņi, kurus Brenda izgatavojusi. Kad Latvijā filmēja vācu seriālu "Mocarts", komandai bija nepieciešams astoņkājis.

"Viņiem vajadzēja astoņkāji. Tad viņiem uztaisīju butaforiju," viņa stāsta.

Šādos gadījumos butaforiju veidotāja uzdevums nav vienkārši aizstāt dzīvu dzīvnieku. Rekvizītam jāatbilst konkrētās filmas vajadzībām – izmēram, izskatam, materiālam un tam, kā tas būs redzams kamerā.

Tieši kamera bieži vien arī nosaka, cik rūpīgi jāizstrādā detaļas. Tas, kas no attāluma izskatās pietiekami ticami, tuvplānā var uzreiz atklāt, ka objekts ir izgatavots.

Tāpēc šajā darbā svarīga ir ne tikai prasme kaut ko uztaisīt, bet arī saprast, kā tas izskatīsies kadrā.

"Latvijā jau visi dara visu"

Brendas pirmais kino projekts bijusi filma "Mamma vēl smaida". Viņa strādājusi arī pie "Manas brīvības", bet vēlāk nonākusi starptautiskos projektos.

Korejiešu filmas "Humint" tapšanā Brenda bijusi Latvijas mākslinieku komandas sastāvā. Viņas darbs saistīts ar rekvizītiem, filmēšanas laukuma noformēšanu un krāsošanu.

Latvijā viņa vairāk strādā arī pašā filmēšanas laukumā un asistē. "Latvijā jau visi dara visu, man šķiet," viņa saka.

Šāda darba organizācija nozīmē, ka robežas starp dažādām pozīcijām ne vienmēr ir tik stingras kā lielākās kino industrijās. Vienā projektā cilvēks var būt atbildīgs par konkrētu rekvizītu, citā – iesaistīties plašākā mākslas departamenta darbā.

Brendas profesionālā pieredze pamazām kļuvusi starptautiskāka.

"Esam taisījuši lietas priekš ārzemju filmām, bet tās vēl nav iznākušas, tāpēc nedrīkstu ar šo dalīties," viņa saka, bet zinām, ka pārsteigums būs pamatīgs!

Lai gan butaforiju veidošana ir viena no kino profesijām, kuras rezultāts bieži vien paliek bez īpašas uzmanības, paradaokslāi, bet, ja filmā redzamais objekts sāk izskatīties pēc butaforijas, uzmanība tiek novērsta no stāsta un darbs nav paveikts īsti veiksmīgi. Lielākā atzinība ir tad, ja skatītājs pat par šo aspektu neaizdomājās.

Tāpēc šajā profesijā labs rezultāts ir tāds, kurš pats par sevi neprasa uzmanību.

No pašas kritikas līdz pārsteigumam Londonā

Brendas ceļš uz šo industriju nav bijis tikai par tehniskām prasmēm. Viņa runā arī par to, kā atšķiras attieksme pret paša paveikto darbu Latvijā un Lielbritānijā.

"Latvijā mums ļoti iemāca kritizēt savu paveikto darbu," viņa saka. Nonākot Londonā, Brenda piedzīvojusi pretējo – cilvēki bijuši pārsteigti par viņas portfolio.

"Visi bija pārsteigti, cik labs ir mans portfolio. Es to nebiju gaidījusi." "Mums iemāca būt daudz kritiskākiem pret sevi."

Tas, iespējams, nav mazsvarīgi arī šādā profesijā. Darbā, kur gala rezultātam jābūt precīzam līdz detaļām, paškritika var palīdzēt pamanīt to, ko citi nepamana. Taču tajā pašā laikā tā var nozīmēt, ka paša paveiktais tiek novērtēts zemāk, nekā to redz cilvēki no malas.

Profesijas realitāte

Tas ir arī iemesls, kāpēc šāds darbs ir savā ziņā nepateicīgs. Jo labāk tas paveikts, jo mazāk skatītājs par to domā.

Brendas kailgliemezis nav paredzēts tam, lai skatītājs domātu par Brendu Brakovsku. Viņam jādomā par filmu.

Astoņkājim jāizskatās pēc astoņkāja. Kailgliemezim – pēc kailgliemeža. Un, ja kāds skatītājs pēc filmas noskatīšanās varētu godīgi pateikt, ka nav pat iedomājies, ka tas bija butaforijas objekts, tas, iespējams, ir viens no labākajiem komplimentiem šim darbam.

Tāpēc nākamreiz, kad filmā pamanāt kādu dzīvnieku, priekšmetu vai citu detaļu, par kuru šķiet – "nu, tur taču nekā īpaša nav" –, varbūt ir vērts atcerēties, ka kino bieži vien tieši šajās "nekā īpašā" lietās ir paslēpts visvairāk darba.

Arī 20 kailgliemeži, kas kādā darbnīcā reiz izgatavoti pa vienam.