Pēdējos mēnešos no dzīvnieku patversmes arvien biežāk adoptē "bezcerīgāko" suņu kategoriju – seniorus, kurai agrāk bija mazas cerības uz adopciju un jaunām mājām, jaunajā sižetu sērijā vēsta "900 sekundes".
"900 sekunžu" sižetu sērijas par šo tematu pirmais varonis ir 10 gadus vecais suņuks Gustiņš, kurš pandēmijas laikā spēja "atraut" bērnus no viedierīcēm.
Tieši pateicoties Laurai un Renāram, šis suns ir ticis pie jaunām mājām. Iepriekšējais saimnieks suņukam ir miris, Gustiņš nokļuva dzīvnieku patversmē un, par laimi, tur ilgi neaizkavējās.
Ģimene pirms pandēmijas aktīvi ceļoja, tāpēc šķita, ka suns viņu dzīvē īsti neiederas, stāsta Lauras un Renāra mamma Kristīne.
"Mums bija aktīvs dzīvesveids līdz kovidam, ceļojumi un dažādas aktivitātes, tad likās, ka sunim īsti nav vietas mūsu aktīvajā dzīvē," stāsta Gustiņa saimniece Kristīne Buvide, turpinot, ka dēlam rudenī skolā notika labdarības akcija, kuras ietvaros vajadzēja apmeklēt dzīvnieku patversmi. Līdz šim par suni sapņoja tikai bērni.
Gustiņa saimniece Kristīne Buvide
"Un, kad tu redzi suņu lūdzošas actiņas, ej katram garām un katrs cer, ka tu būs viņa saimnieks, es teikšu, ka man sirds salūza… Vēl sakrita, ka Covid-19 laikā bērni ļoti pieķērās viedierīcēm, tad sāc domāt, kādas ir alternatīvas, kā to bērnu piedabūt iziet ārā? Tad saproti, ka suns ir risinājums visiem – sunim būs labi un ģimenei būs pārmaiņas."
Gustiņš dzīvo Buividu ģimenē jau trīs mēnešus, un gan Laura, gan Renārs pārmaiņus iet ar viņu ārā. Viedierīces vairs nav pirmajā vietā. Gustiņam ir "Instagram" konts, kurā var sekot līdzi viņa aktivitātēm.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Raugoties, kā Gustiņš skrien, nevar pateikt, ka šim sunītim ir jau 10 gadi. Gustiņš ir aktīvs, brašs, ārā sargā savus saimniekus no citiem suņiem.
Taču ir arī tādas dienas, kad Gustiņam patīk pagulēt savā gultiņā, un tas parasti notiek tad, kad ārā ir slapjdraņķis un iet staigāt nemaz negribas. Kristīne ar bērniem apzinās, ka Gustiņš ir seniora gados un veselība arī var streikot, bet tas neesot primārais.
Kad Laura, Renārs un viņu vecāki pirmo reizi ieraudzīja Gustiņu, viņš ne tikai kliboja, viņam vienā vietā uz muguras pat nebija spalvas dermatīta dēļ, bet arī tas bērnus neatturēja no domas paņemt tieši viņu.
Gustiņa saimniece Laura stāsta, – sākumā šķita, ka problēmas ar ādu būs maza liksta, uz to viņa nemaz neskatījās, bet gan raudzījās uz sunīša seju un saprata, ka viņas sirds piederēs tieši viņam.
Gustiņa saimnieks Renārs, raksturojot mīluli, norāda, ak Gustiņš ir mīlīgs, jauks, mēdz būt miegains, netraucē bērniem darīt savas lietas, bet vienlaikus arī piepilda saimnieku dienu ar uzmanību. Renārs uzskata, ka cilvēkiem, kuriem nav bijuši suņi, jāadoptē četrkājainie draugi jau gados, jo ar "opīšiem" esot vieglāk nekā ar jauniem suņiem.
Renārs ar Lauru pat vairs nevar iedomāties savu dzīvi bez rudā mīļuka, kas parasti ir labā omā un atdod savu mīlestību cilvēkiem, bez kuriem viņš varbūt tā arī pavadītu savu dzīvi patversmē, kā tas notiek ar daudziem suņiem senioriem. Bet šeit, redziet, mīlestība ir abpusēja un bez nosacījumiem.
