22 gadus vecais Rolands Keizihs ir gluži vai mūsdienu Sprīdītis. Laimi meklējis tuvās un tālās zemēs, tomēr atrada to mājās. Prombūtne lika justies vientuļi un modināja viņā ilgas pēc tēvzemes.
Keizihs norāda: "Nu ārzemju darbs, ļoti grūts, noliktavās. Apsēdos pie datora un apskatījos bildes, sapratu, ka Latvija ir ļoti skaista un man ļoti ap sirdi apsāpējās. Es izlēmu atbraukt atpakaļ un iestāties armijā, būt šeit pats. Sava valoda, viss savs, nav jāizliekas par svešu cilvēku. Tu dzīvo brīvā valstī, Tev nevar aizliegt brīvi runāt, jo Tu esi Latvijā."
Rolands Latvijas armijā dienē pus gadu un pirmo reizi goda sardzē pie Brīvības pieminekļa stājās pirms divām nedēļām.
"Kājas trīcēja, tas bija liels kāpums, arī man uz tāda kā pakāpiena šajā armijā. Godīgi sakot, es jūtos vienkārši perfekti, lieliski! Es jūtos lepns gan iekšēji, gan ārēji. Man nav kauns par savu profesiju. Es varu godīgi pateikt jebkuram garāmgājējam – es tiešām lepojos nēsāt šo uniformu, zīmogus un karogus. Man tiešām ir liels gods," stāsta Keizihs.
Šādi patriotiski un apņēmības pilni karavīri Latvijas armijā vienmēr ir bijuši zelta vērtē.
Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš norāda: "Tāpat kā 1918. un 1919. gadā, tā arī 91. gadā mēs sākām ar milzīgu tautas entuziasmu, bet mums bija ļoti slikts bruņojums, ekipējums. Un tagad milzīgā tempā mēs esam uzaudzējuši ļoti progresīvus, moderni bruņotus, labi sagatavotus un pats galvenais motivētus karavīrus, kuri noteikti nodrošinās Latvijas valsts aizsardzību."
Par Latvijas armijas izveides datumu uzskata 1919. gada 10.jūliju, kad apvienoja Atsevišķo brigādi ar Ziemeļlatvijas brigādi. Jau dažus mēnešus vēlāk, 11. novembrī, šī jaunizveidotā armija atbrīvoja Rīgu no bermontiešu karaspēka.
