Ļaunuma impērija dzima pirms simts gadiem: 20 pieturas zīmes PSRS vēsturē

Par spīti padomju okupācijas gadu desmitiem, neatkarīgā Latvija no jauna kļuva par ideālu, kas spēja apvienot tūkstošus cīņā pret PSRS okupāciju 20. gs. 80. gadu beigās. 1990. gada 4. maijā, pēc piecdesmit okupācijas gadiem, tika atjaunota 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika.

PSRS, kas vēlāk sagrāba arī Baltijas valstis, pastāvēja nepilnus 69 gadus. Kāds bijis šis laiks no Padomju Savienības izveides līdz tās sabrukumam.

1. PSRS dibināšana

Piecus gadus pēc Krievijas cariskās valdības gāšanas četras pēc tam izveidojušās sociālistiskās republikas 1922. gada 30. decembrī parakstīja līgumu par PSRS izveidi: Ukraina, Baltkrievija, Aizkaukāza PSR (aptvēra Gruziju, Armēniju un Azerbaidžānu) un Krievija (ieskaitot impērijas teritorijas Vidusāzijā). PSRS, kas vēlāk paplašinājās, iekļaujot savā sastāvā arī Moldovu, Latviju, Lietuvu un Igauniju, formāli saglabāja republiku valdības, bet tās bija pakļautas Maskavai.

2. Ļeņina nāve

Pirmais padomju līderis Vladimirs Ļeņins jau bija vājas veselības, kad tika izveidota PSRS, un jau 1924. gada 21. janvārī mira. Pie varas nāca Josifs Staļins, kurš PSRS izvērsa asiņainu teroru.

3. Kolektivizācija

Staļins privātos zemes īpašumus iekļāva padomju saimniecībās un kolhozos. Pretošanās kolektivizācijai un šīs politikas neefektivitāte izraisīja pārtikas trūkumu, turklāt 1932.-33. gadā PSRS vadība izvērsa "golodomoru" Ukrainā, mērķtiecīgi iznīcinot aptuveni 4 miljonus cilvēku.

4. "Tīrīšana"

Staļins bailēs no sāncenšiem 30. gados izvērsa represijas. Tika rīkotas paraugprāvas pret ievērojamām personām, kuras tika pasludinātas par valsts ienaidniekiem, tika veikti plaši aresti un nāvessodi, kas bieži vien balstījās tikai uz kaimiņu "liecībām". Tiek lēsts, ka 1937.-38. gadā, kas bija visintensīvākais "tīrīšanas" periods, padomju valstī bojā gāja līdz 1,2 miljoniem cilvēku.

5. Latvijas sagrābšana

Neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanu padomju valsts pārtrauca 1940. gadā, īstenojot tās okupāciju un inkorporāciju PSRS sastāvā. Formāli Latvija PSRS sastāvā pēc "tautas gribas" tika "uzņemta" 1940. gada 5. augustā. Līdz Otrā pasaules kara sākumam turpmākajos mēnešos Latvijā tika izvērsta padomju plānveida ekonomikas, totalitāras politiskās sistēmas un ideoloģijas ieviešana PSRS iesūtītu komunistu vadībā.

6. Otrais pasaules karš

Otrais pasaules karš Padomju Savienībai radīja lielus zaudējumus, taču nostiprināja tās lielvalsts statusu. Aptuveni 27 miljoni padomju iedzīvotāju gāja bojā. Pēc hitleriskās Vācijas sakaušanas, Padomju Savienības sastāvā tikai iekļauta Igaunija, Lietuva un Latvija, kā arī vēlāk par Moldovu kļuvusī teritorija. Staļins aiz "dzelzs priekškara" padomju ietekmes sfērā ievilka arī Poliju, Ungāriju, Čehoslovākiju, Rumāniju, Bulgāriju un Austrumvāciju.

7. Padomju otrreizējā okupācija

PSRS karaspēka ievešana Baltijas valstīs un tai sekojošā varas pārņemšana no starptautisko tiesību viedokļa, kas uzskatāma par okupāciju, ilga no 1944. līdz 1990./1991. gadam. .Padomju otrreizējo okupāciju var iedalīt vairākos posmos: intensīva sovetizācija, balstoties uz represīvām metodēm (1944/45–1953); relatīvas padomju režīma liberalizācijas un turbulences posms (1954–1964); padomju režīma stabilizācija un vienlaicīgi ekonomikas pieauguma tempu mazināšanās, kā arī ideoloģijas krīze (1965–1985); mēģinājums reformēt padomju sistēmu (1986–1991).

8. Lopu vagonos uz Sibīriju

Padomju okupācijas gados Latvijas iedzīvotāji piedzīvoja divas masu deportācijas. 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos izveda vairāk nekā 15 400 Latvijas pilsoņu. Daļu no tiem arestēja un ieslodzīja, citus nometināja Sibīrijā un Kazahstānā. 1949. gada 25. martā mūža nometinājumā uz Sibīriju izsūtīja 42 125 Latvijas iedzīvotājus.

9. Staļina nāve

Staļina nāve 1953. gadā bija traumatiska padomju iedzīvotājiem, kuri personības kulta apmāti viņu pielūdza. Vienlaikus tas deva cerības tiem, ko viņa režīms represēja un mocīja Sibīrijas lēģeros  Staļins neatstāja ieceltu pēcteci. Cīņā par varu Kremlī uzvarēja Ņikita Hruščovs.

10. Hruščova atkusnis

Līdz tam lojālais funkcionārs Hruščovs, nostiprinot varu, novērsās no sava priekšgājēja. Runā Komunistiskās partijas kongresā viņš nosodīja Staļina brutalitāti un viņa personības kultu. Vēlāk viņš lika izvākt Staļina mirstīgās atliekas no mauzoleja Sarkanajā laukumā, kur aizvien atrodas Ļeņins. Par Hruščova atkusni dēvētajā periodā represijas un cenzūra PSRS vājinājās. Hruščovs tika atstādināts 1964. gadā, kad viņa vietā stājās Leonīds Brežņevs.

11. Cīkstēšanās par kosmosa iekarošanu

1957. gadā, kad PSRS palaida pirmo mākslīgo satelītu "Sputņik-1", ASV radās bažas par Padomju Savienības straujo tehnoloģisko attīstību. ASV paātrināja savu kosmosa programmu, bet PSRS četrus gadus vēlāk nosūtīja pirmo cilvēku kosmosā – Juriju Gagarinu.

12. Kubas raķešu krīze

Iespējams, ka vistuvāk kodolkaram pasaule bija 1962. gadā, kad ASV un PSRS konfliktēja par padomju kodolraķetēm Kubā, kuras Hruščovs nosūtīja kā atbildi uz Turcijā izvietotām ASV kodolraķetēm. Sekoja ASV Jūras spēku īstenota Kubas blokāde, kuru sākotnēji grasījās ignorēt PSRS. Spriedze pieauga, tomēr beigu beigās tika rasts diplomātisks risinājums – Padomju Savienība piekrita aizvākt savas raķetes no Kubas apmaiņā pret ASV raķešu demontāžu Turcijā.

13. Spriedze atkāpjas

Brežņeva laikā Vašingtonas un Maskavas attiecībās iestājās spriedzes atslābuma posms, kura laikā tika parakstīti vairāki bruņojuma līgumi, uzlabojās tirdzniecības attiecības un notika "Apollo-Sojuz" kosmosa kuģu savienošanās, kas bija pirmā kopīgā misija kosmosā. Šis periods izbeidzās līdz ar Padomju Savienības iebrukumu Afganistānā. Brežņevs nomira 1982. gadā, un viņa pēcteču Jurija Andropova un Konstantīna Čerņenko salīdzinoši īsajā valdīšanas laikā ASV un PSRS attiecības pasliktinājās.

14. Cinka zārkos no Afganistānas

1979. gadā Padomju Savienība ieveda karaspēku Afganistānā, nogalināja šīs valsts vadītāju un iecēla paklausīgu pēcteci. Taču karadarbība šajā valstī turpinājās gandrīz desmit gadus. Padomju karaspēku – 115 000 karavīru kara kulminācijas brīdī – sagrāva pretestības kaujinieki. Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs 1987. gadā sāktā padomju karaspēka izvešana no Afganistānas tika pabeigta 1989. gadā. Konfliktā, kas iedragāja padomju militārā pārākuma tēlu, gāja bojā vairāk nekā 14 000 padomju armijas karavīru. Cinka zārkos no Afganistānas atgriezās arī kritušie obligātajā padomju karadienestā iesauktie Latvijas pilsoņi.

15. Brežņeva stagnācija

"Viņi izliekas, ka mums maksā, mēs izliekamies, ka strādājam," šī padomju cilvēku sarkastiskā frāze kļuva populāra Brežņeva laikos, kad ekonomikā bija vērojama zema un pat negatīva izaugsme. Par galveno iemeslu tam tika uzskatīta neefektīvā un birokratizētā centrālizētās plānošanas sistēma, kā arī lielie izdevumi PSRS aizsardzībai.

16. Perestroika

Salīdzinoši jaunā, enerģiskā un šķietami atvērtā Mihaila Gorbačova nonākšana PSRS vadībā izkustināja valdošo stagnāciju, kā arī raisīja entuziasmu Rietumos. Dažu mēnešu laikā viņš sāka kampaņu, lai pārtrauktu valsts ekonomisko un politisko stagnāciju, kā instrumentus izmantojot "glasnosķ" jeb atklātību un  "perestroiku" jeb pārkārtošanos. Taču līdz ar to drīz vien valstī uzliesmoja ilgi apspiestā etniskā spriedze tādos reģionos kā Dienvidkaukāzs. Cenu kāpumam un patēriņa preču trūkumam sekoja streiki un nemieri.

17. Čornobiļas katastrofa

Gorbačova reputācija Rietumos tika iedragāta, kad 1986. gadā Čornobiļas atomelektrostacijā eksplodēja reaktors, aiznesot radioaktīvos nokrišņus pār lielu daļu Eiropas. Neraugoties uz Gorbačova izbazūnēto "glasnosķ", padomju vara divas dienas par katastrofu neinformēja ne ārpasauli, ne arī savus pilsoņus.

18. Berlīnes mūra krišana

Lai gan 1956. un 1968. gadā PSRS bija nosūtījusi karaspēku, lai apspiestu sacelšanos satelītvalstīs Ungārijā un Čehoslovākijā, tā neiejaucās, kad 1989. gadā Austrumu bloka valstīs sākās demokratizācija un neapmierinātības viļņi. Austrumvācija atvēra ceļu uz Rietumvāciju, kuras kopš 1961. gada sadalīja Berlīnes mūris.

19. "Glābēju" pučs jeb PSRS agonija

PSRS valdības un spēka struktūru vadītāji satraukumā par pieaugošo separātismu un ekonomiskajām grūtībām valstī, 1991. gada 19. augustā uz dažām dienām izolēja Gorbačovu (pēc oficiālas versijas), uzdodot viņam pārtraukt jebkādu politisko darbību. Apvērsuma organizētāji ielās izveda arī karaspēku. Tomēr Krievijas prezidents Boriss Jeļcins nosodīja puča mēģinājumu. Gorbačovs atgriezās Maskavā, bet jau zaudējis varas sviras.

20. Ļaunuma impērijas sabrukums

Turpmāko četru mēnešu laikā PSRS sabruka lēni kā ledājs. Vairākas PSRS okupētās republikas, tostarp Latvija jau pirms puča bija pasludinājušas neatkarību. Bet pēc augusta apvērsuma mēģinājuma arī Jeļcins aizliedza Komunistiskās partijas darbību Krievijā. Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas vadītāji decembra sākumā parakstīja vienošanos, kurā paziņoja, ka Padomju Savienība ir beigusi pastāvēt. 25. decembrī Gorbačovs atkāpās no amata, un tika nolaists virs Kremļa plīvojošais PSRS karogs.

Izmantotie avoti: Associated Press; Nacionālā enciklopēdija; Nacionālais vēstures muzejs