"Liekas, ka tas bija vakar. Tas bija augstākais punkts mūsu dzīvēs!" Ļaudis atminas barikāžu laiku
20. janvāris kļuva par traģiskāko barikāžu dienu. Vēsturisko notikumu aculiecinieki un valsts amatpersonas šodien pulcējās Doma laukumā, lai pie ugunskura kavētos atmiņās par leģendāro janvāri pirms 27 gadiem un pieminētu bojāgājušos.
Barikāžu notikumu epicentrā, Doma laukumā, uz piemiņas pasākumu pulcējās ap simt cilvēku, tostarp Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un citas amatpersonas. Pirms 27 gadiem te valdīja īpaša atmosfēra, atceras bijušais Tautas frontes vadītājs Romualds Ražuks.
Liekas, ka tas bija vakar. Protams, bērni izauguši, arī mana meita jau ir mediķe, rezidente. Tās izjūtas – augstākais punkts mūsu dzīvē, tas atgriežas. Varējām labāk izdarīt ar to potenciālu, kas bija 90. gados. Bet – Latvija ir brīva! Viena no 200 valstīm, kas ir pasaulē!
Uz pasākumu ieradās arī mediķe Dzintra Jakubaņeca, kura 1991. gadā te strādāja par medmāsu. Viņa bija tajā pašā brigādē, kas centās glābt nāvējoši ievainotā kinooperatora Gvido Zvaigznes dzīvību. Dzintra dežūrēja arī Doma laukumā. Tolaik ārsti dzīvoja gluži citā realitātē – ne mobilo telefonu, ne modernu medicīnas iekārtu.
Dzintra Jakubaņeca
mediķe
Toreiz bija rācijas. Aprīkojums medicīniskais, krietni minimāls. Soma, medikamenti, aprīkojums, lai novērotu, monetorētu – nebija. Es neteiktu, ka bija bail. Neziņa, cerības. Domas, ka kaut kas mainīsies, uz labu. Zināmā mērā ir kaut kas ir mainījies. Ne līdz galam. Ir, kur augt.
1991. gada barikādēs tūkstošiem brīvprātīgo ar faktiski kailām rokām sargāja tikko kā neatkarību atguvušās Latvijas stratēģiskos objektus – Augstāko Padomi, Radio un TV centru, lai nepieļautu Padomju Savienības militāro agresiju un iespējamo bruņoto apvērsumu. 20. janvārī, kad OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku, bojā gāja pieci cilvēki. To vidū bija skolnieks Edijs Riekstiņš, divi iekšlietu darbinieki un Rīgas kinostudijas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne.
