Mediķu vidū no bērnības. Jelgavnieces Beātes stāsts, kādēļ darbu NMPD nemainītu ne pret ko citu

NMPD brigādes atbalsta centrs Jelgavā – šeit ik dienu uz darbu dodas Briņecu ģimene, kurā visus vieno mīlestība un misijas apziņa palīdzēt cilvēkiem, glābjot un saglabājot cilvēku dzīvības. Tēvs Normunds ir NMPD auto vadītājs. Viņa meita Beāte un dēls Alvis arī strādā dienestā. Alvis tāpat kā tēvs vada mediķu auto, savukārt Beāte izsaukumos dodas kā brigādes vadītāja.

Tas, ka visa Briņecu ģimene nonākusi dienestā, savā ziņā ir sievas un mammas Ineses Briņecas nopelns. Viņa brigāžu atbalsta centrā Jelgava par ārsta palīgu nostrādāja 35 gadus un šobrīd atrodas pelnītā izdienas pensijā.

Kāda ir mediķu ikdiena darbā, portāls "tv3.lv" uz sarunu aicināja Beāti Briņecu. Mūsu sarunas laikā viņai ir brīvdiena, priekšā vēl pāris dežūras un tad ilgi gaidīts atvaļinājums. Viņa stāsta – interese par darbu NMPD viņai ir no bērnības, jo ar dienestu un sarunām par to ir uzaugusi.

Kas aizveda līdz darbam NMPD? Sākotnēji varētu šķist, ka liela loma tajā ir ģimenei. Vai tas tā ir?

Cik es sevi atceros, vienmēr esmu bijusi saistīta ar medicīnu. Bērnībā vecāki bieži mani ņēma līdzi uz darbu.  Un tā nu sanāk, ka tagad es strādāju tur, kur pavadīju daudz laika bērnībā. Jau tad iepazinu daudzus kolēģus, ar kuriem šobrīd arī strādāju kopā. Pirms aptuveni astoņiem gadiem sapratu, ka vēlos strādāt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Toreiz piedalījos Ēnu dienā, kas ļāva ieskaitīties dienesta un mediķu "aizkadros". Mums izrādīja visu, arī mašīnas, kuras es jau pazinu. Un tad vadītājs mums teica, ka brauks televīzija filmēt sižetu par Ēnu dienu. Bija nepieciešami trīs jaunieši, kas vēlas filmēties, un es piekritu. Tajā dienā mana mamma nestrādāja, bet kolēģi iedeva man uzvilkt viņas formu. Skudriņas izskrēja cauri visam ķermenim…Tas bija pagodinājums uzvilkt viņas formu un uz tās redzēt savu uzvārdu. Tajā brīdī sapratu, ka vēlos strādāt NMPD. Pēc tam pabeidzu vidusskolu, aizgāju mācīties uz koledžu. Nekad neesmu jautājusi mammai, ko man darīt, es vienkārši zināju, ka strādāšu NMPD. Tagad jau otro gadu strādāju kā brigādes vadītāja.

Pastāsti par savu ikdienu darbā? No rīta atnāc uz maiņu un tad tālāk seko…

Atnāku uz darbu, uzvelku formastērpu, parunāju ar iepriekšējo maiņu, kā viņiem gājis. Tad no iepriekšējās maiņas brigādes vadītāja pārņemu brigādes telefonu, medikamentus – parakstos par tiem, tad dodos uz mašīnu. Seko tehniskā ekipējuma pārbaude, aparatūra, rācijas. Sakomplektējam medicīnisko ekipējumu – tur jābūt visam, kas ir nepieciešams kā ikdienas, tā ārkārtas situācijām. Uztaisu kafiju un noskaņojos izsaukumam. Mēs nekad nevaram zināt, kāda izvērtīsies dežūra.

Grūtākie izsaukumi, kas palikuši atmiņā?

Kad es biju palīga lomā, tad man viss likās vienkārši, jo vienmēr blakus bija atbalsts, kas pasaka priekšā, kas un kā jāizdara. Tagad uz pašas pleciem ir liela atbildība. Kļūstot par brigādes vadītāju, pašai jāpieņem lēmumi, jāseko līdzi situācijas norisei un jādomā ārstēšanas taktika. Iegūstot sertifikātu un uzsākot darbu par brigādes vadītāju, sākums bija grūts. Bija grūti pārslēgties no palīga uz brigādes vadītājas lomu. Bija smagi izsaukumi, ar kuriem jātiek galā nu jau pašai. Visspilgtāk atmiņā palicis viens no pirmajiem izsaukumiem uz smagu ceļu satiksmes negadījumu.

Pretstatam – varbūt ir izsaukumi, kas palikuši ar labām atmiņām?

Tādu izsaukumu ir daudz. Ir bijušas neskaitāmas kuriozas, kā arī aizkustinošas situācijas. Ir jauki saņemt pateicības vārdus no pacientiem. Jebkurš izsaukums paliks atmiņā, jo strādāts ar fantastisku komandu.

Medijos bieži lasām par agresiju pret mediķiem…Vai pašai ir sanācis ar to saskarties?

Protams! Visbiežāk tā ir verbāla agresija – it īpaši, kad cilvēki ir apreibinošo vielu ietekmē. Man personīgi nav bijušas situācijas, kad kāds pacēlis roku, bet no kolēģiem gan šādi stāsti ir dzirdēti.

Un kā ar izsaukumiem, kas neatbilst dienesta misijai? Tādos bieži nākas doties?

Jā, tā ir bijis, bet citreiz ir arī tā, ka cilvēks nespēj izvērtēt savu veselības stāvokli, varbūt šaubās. Tad dispečers nosūta brigādi un tiešām ir tā, ka palīdzība ir nepieciešama. Bet no otras puses – ir arī tādi, kas vienkārši pieraduši mūs saukt, visbiežāk gan tie ir pacienti alkohola reibumā.

Tēvs un brālis ir NMPD auto vadītāji. Vai jums bieži sanāk strādāt kopā?

Es strādāju uz brigādes, kas darbu sāk agrāk, viņi – vēlāk. Bet ir bijušas kopējas dežūras. Ir interesanti strādāt kopā ar tēti, vai brāli. Tajās dežūrās ir grūti atslēgties no ikdienas un nereti mēdzu izsaukumā pateikt – tēt, lūdzu padod man to un to no somas… Tad pacienti skatās ar izbrīnu.

Un tomēr, visa ģimene esat saistīti ar NMPD. Vai svētkos un kopā sanākšanas brīžos bieži runājat par darbu?

Jā, mēs visu laiku pārrunājam darbu. Kad aizbraucu pie vecākiem ciemos uz laukiem, izrunājamies, kas katram uz sirds. Mamma aizvien seko visam līdzi, kas ar ko strādā, kas jauns dienestā. Lai gan viņa jau ir pensijā, mamma nespēj to visu tā viegli "atlaist prom". Ar tēti un brāli bieži dalāmies sajūtās, pieredzēs no dažādām situācijām, kas bijušas darbā.

Kā atpūties ārpus darba, lai gūtu spēkus nākamai maiņai?

Pēc dežūrām patīk atpūsties mājās, pabūt vienai. Aizeju uz sporta zāli, tas ļoti palīdz no visa atiet un uzlādēt jaunu enerģiju

Šogad NMPD 15 gadi. Kāds ir tavs novēlējums kolēģiem, sev un ģimenei?

Pats galvenais ir saglabāt izturību un nezaudēt cilvēcību, sevišķi smagajās diennakts dežūrās, kad izsaukumu ir daudz. Ģimenei novēlu joprojām turpināt turēties kopā. Ir forša sajūta, ka mums visiem ir kopīga darbavieta un lietas, ko pārrunāt. Lielu paldies, protams, saku mammai par to, ka viņa mani tajā visā ieveda. Nevaru iedomāties, kāda būtu mana dzīve, ja izvēlētos iet citu ceļu.