Šeit sākas pirmās sekundes cilvēka dzīvības glābšanā. Kas ir NMPD "neredzamā daļa"?

Operatīvās vadības centrs jeb ārkārtas tālrunis 113 katru dienu saņem 1500 zvanus, menedžē 900 izsaukumus un koordinē dežurējošo dienesta asinsriti – vairāk nekā 190 brigāžu darbu.

Bez izsaukumu pieņemšanas Operatīvais vadības centrs konsultē brigādes ar telemedicīnu palīdzības sniegšanā sarežģītos gadījumos, katru dienu zvanītājiem sniedz pirmās palīdzības padomus kritiskās situācijās līdz brigādes atbraukšanai. Tas ir daudzpusīgs darbs ar slimnīcām, citiem operatīvajiem dienestiem. Tie ir zvani – cilvēka atrunāšana no pašnāvības, tās ir traģiskas nelaimes, kur cietuši un bojāgājuši bērni, zvani, kur izmisušam līdzcilvēkam jāsniedz pirmās palīdzības padomi par to, kā veikt atdzīvināšanas pasākumus līdz brigādēs atbraukšanai, kad tuvinieks bezsamaņā un neelpo.

Glābšana un palīdzības sniegšana tiek koordinēta līdz pēdējam "puzles gabalam", un šajā struktūrvienībā jau 10 gadus nozīmīga loma ir galvenajam dežūrārstam – Aleksandram Zaļeskim. Pirms tam vairākus gadus viņš strādāja mediķu vidū, vadot NMPD brigādi un dodoties uz izsaukumiem. Kāda ir ikdiena NMPD "neredzamajā daļā" un kas notiek aiz katra izsaukuma? Portāls "tv3.lv" aicināja dakteri Zaļeski pastāstīt intervijā.

Viņa kolēģi saka: "Dakteris Zaļeskis ir cilvēks ar lielu pieredzi un misijas apziņu – glābt un saglabāt cilvēku dzīvības. Savās dežūrās viņš "tur roku uz pulsa un stāv klāt katram notikumam, gluži kā sargeņģelis."

Mūsu sarunas laikā dakterim ir brīvdiena, priekšā vēl viena atpūtas diena, un tad klāt nākamā 24 stundu maiņa. Iespējams, likteņa pirksts, ņemot vērā lielo pieredzi un profesionalitāti, bet ārkārtas notikumi visai bieži notiek tieši Zaļeska dežūrās.

Kā nonācāt Operatīvās vadības centrā?

Pēc universitātes pabeigšanas sāku strādāt kā ārsta palīgs. Tajā laikā bija tāda kā pusgadu ilga sagatavošana. Neskatoties uz to, ka mums jau bija ārsta diploms, pusgadu vajadzēja strādāt kā ārsta palīgiem. Pēc tam 10 gadus esmu strādājis dažāda līmeņa brigādēs. Iegūstot sertifikātu, sāku strādāt, kā intensīvās brigādes ārsts, pēc tam pēdējos gadus strādāju kā kardioloģiskās brigādes ārsts. Pēc veselības problēmām pārgāju uz darbu Operatīvās vadības centrā. Teiksim tā, katrs ārsts, kurš strādā neatliekamajā medicīnā, vēlas kļūt par dežūrārstu. Es gatavojos, mācījos pusgadu… Pēc tam nedaudz pamainījās situācija, un es biju spiests aizbraukt uz ārzemēm. Kad atgriezos Latvijā, nolēmu, ka tomēr strādāšu kā galvenais dežūrārsts.

Jūsu kolēģi saka, ka esat cilvēks "ar misijas apziņu." Ko tas Jums nozīmē – strādāt ar misijas apziņu?

Ko nozīmē misija? Tas droši vien ir tāds filozofisks jautājums. Mans tēvs bija ķirurgs, un es vienmēr atceros – mums Upeslejas ciematā bija mazdārziņš. Tas atradās blakus tuberkolozes slimnīcai. Tur mums auga redīsi, salāti, sīpoli, lociņi – mans tēvs tos vāca un nesa savam tuberkulozes slimniekam no ieslodzījuma vietas, kuram bija avitaminoze, lai palīdzētu saglabāt veselību. Tas arī man ir pats galvenais – atcerēties to, ka mēs sniedzam palīdzību, neatkarīgi no tautības, nacionalitātes, vecuma un sociālā stāvokļa sabiebrībā .

Esat "atslēgas cilvēks", kurš tur pulsu visam tam, kas notiek ikdienas izsaukumos un arī ārkārtas situācijās. Kā spējat koncentrēties šim atbildīgajam darbam?

Tas ir grūts jautājums. Kaut es esmu galvenais dežurants, tas viss ir komandas darbs. Viss sākas ar 113 dispečeru, kurš pirmais reaģē, saņemot zvanu, tiklīdz noskaidrots kur, kas noticis un cik cietušie. Nepieciešamības gadījumā zvanītājs tiek savienots ar ārstu konsultantu, kurš sniedz pirmās palīdzības padomus līdz ierodas brigāde. Tālāk iesaistās brigāžu vadības dispečers, kurš īpašā sistēmā redz  visu NMPD brigāžu atrašanas vietas un cenšas saprast, kas ir tuvākā brīvā mediķu komanda, ko nosūtīt uz notikuma vietu. Būtībā vadības dispečeri savā ziņā ir kas līdzīgs loģistikas speciālistiem, ļoti sarežģīts darbs, nemitīgi jāplāno resursi un jāpieņem lēmumi, lai neviens Latvijas stūrītis ilgi nepaliktu nepiesegts bez NMPD mediķu brigādes.

Kad brigādes dodas izsaukumos, vēlāk darbs ir vecākajiem dežūrārstiem, ar ko saskaņots tiek izsaukuma rezultāts, pacienta nogādāšana slimnīcā vai citas ar palīdzības sniegšanu saistītas darbības Tas ir komandas darbs. Būtībā katrs zvans ir komandas darbs,  jo katrs Operatīvā vadības centrā gandrīz vienlaicīgi veic savu uzdevumu, lai pacients dzīvībai kritiskā situācijā palīdzību saņemtu jau pēc tām astoņām, desmit vai piecpadsmit minūtēm Teikt, ka es viens vadu šo procesu, es nevaru. Komanda to dara kopā – es tik stāvu uz komandtiltiņa un turu roku uz pulsa, lai katrs izsaukums, notikums vai starpgadījums noritētu pēc iespējas veiksmīgāk. Operatīvās vadības centru var salīdzināt ar  teātri – lai izrāde sāktos un aktieri varētu doties uz skatuves pie saviem skatītājiem, aizskatuvē darbojas dažādi speciālisti – no grima mākslinieka līdz skatuves darbiniekam, gaismotājam. Tāpat ir ar 113 dispečercentru – no mums sākas viss palīdzības sniegšanas process pacientam. Kā koncentrēties darbam? To es nevaru atbildēt. Bez labiem palīgiem nevar darboties. Un man tādu Operatīvās vadības centrā ir vairāk ne kā 26 katru dežūru.

Scenārijs: notiek kritiska situācija, piemēram, priekšlaicīgas dzemdības. Kāda ir rīcība soli pa solim?

Ienāk zvans, dispečers to pieņem, tad savieno ar mani, kā pirmās palīdzības sniedzēju. Priekšlaicīgas dzemdības, jo īpaši sestā, septītā grūtniecības mēnesī, ir ļoti neprognozējama situācija, viss var notikt ļoti strauji un acumirklī sarežģīties, tādēļ pats personīgi sniedzu pirmās palīdzības padomus līdzcilvēkiem, pa telefonu – būtībā vadu dzemdības, līdz atbrauc NMPD brigāde. Šādos gadījumos bieži Tad es saprotu, ka nepieciešams pieslēgt NMPD Sspecializētās medicīnas centru, neonatologu., kurš . Uz notikuma vietu tiek nosūtīta specializētā nenonatalogu a brigāde, kurā ir viss nepieciešamais priekšlaikus dzimušu bērnu aprūpei, lai trauslo dzīvībiņu droši nogādātu klīnikā Rīgā. Turklāt ārsts- neonatalogs ne tikai ar brigādi dodas uz notikuma vietu, bet paralēli, izmantojot telemedicīnu, konsultē brigādes mediķus izsaukumā.. Process ir vienlaicīgs – sniedzam atbalstu pacientei un brigādei, kas dodas uz izsaukumu, tāpat sazināmies ar Sspecializētās medicīnas centru. Tas viss notiek dažu minūšu laikā.

Jūsu kolēģi stāsta, ka bieži esat palīdzējis izsaukumus uz priekšlaicīgām dzemdībām. Cik mazuļiem esat palīdzējis nākt pasaulē?

Mazākais bērniņš bija tikai 600 gramu smagas, cukura paciņa. Tas bija kaut kur Tukuma apkaimē. Brigāde atbrauca uz izsaukumu, ienāca pie dzemdētājas, un bērniņš uzreiz piedzima. Viņi man zvanīja atpakaļ un teica – dakter, dariet, ko gribiet, mums piedzima cukura paciņa. Brigāde izdarīju visu pēc scenārija. Sazinājāmies ar Specializētās medicīnas centru, kas nekavējoties devās palīgā un pārņēma mazo pacientu. Zinu, ka mazulis ilgu laiku vēl pavadīja slimnīcā, atlabšanas ceļš bija garš un sarežģīts, taču viss ir veiksmīgi un mazais šobrīd sen kā paaudzies un dara blēņas tāpat kā citi bērni.

Ir kāds izsaukums, kas palicis spilgti atmiņā?

Bija tā – ienāk zvans, cilvēks pasaka, ka nokritis no skatu torņa un atrodas kaut kur Igaunijā, netālu no Latvijas. Viņš tur aizbraucis no Apes puses. Un tad pārtrūka zvans, viņš pazuda. Es sapratu, ka ir diezgan smaga trauma, taču precīza notikuma vietu nepaspējām noskaidrot. Zvans pārtrūka, un tu nezini  tas pārtrūka telefonsakaru dēļ vai vienkārši cilvēks traumas dēļ bija bezsamaņā. Tad vienkārši sāku meklēt "Google" aptuveno skatu torni Igaunijas pusē. Atradu un sazinājos ar Igaunijas NMPD – mums ir sadarbības līgums. Pateicu igauņiem, ka no tā skatu torņa nokritis mūsu cilvēks. Igauņu kolēģi  aizbrauca un atrada. Pēc tam atzvanīja man un prasīja, kā es to cilvēku varēju atrast. Kā es to izdarīju, es nevaru pateikt. Tas pat nebija operatīvais darbs, tā bija reāla vēlme sniegt palīdzību cilvēkam, kurš nokļuvis nelaimē. Tas cilvēks bija nokritis no aptuveni piecstāvu mājas augstuma, teica, ka aizbraucis vērot pavasari.

Ir bijušas daudzas situācijas. Viena no tām Zolitūdes traģēdija, kur koordinējām brigāžu darbu Tā nebija medicīniski kritiska situācija, jo mums bija pietiekoši daudz resursu, bet emocionāli tas, iespējams, bija viens no emocionāli smagākajiem brīžiem gan man, gan kolēģiem.

Ir daudz smagi momenti, kas palikuši un turpinās palikt atmiņā?

Par spīti pieredzētajām traģēdijām, nekas nelīdzinās darbam Covid- 19 pandēmijā — pirmo reizi mūžā nācās strādāt tik ilgstošas katastrofas apstākļos, kas faktiski līdzinājās karam. Pandēmijas laikā Operatīvās vadības centram bija jākontrolē pacientu plūsma jau uz tā pārslogotām slimnīcām, lai tās netiktu pārslogotas vēl vairāk. Tas nozīmēja pastāvīgu stresu — kā rīkoties, ja slimnīcās trūkst vietu? Turklāt arī infarktus, insultus, ceļus satiksmes negadījumus neviens nebija atcēlis, un visam pa virsu pieauga arī hospitalizējamo hronisku pacientu skaits, kuriem bija jāpalīdz, jo ambulatorā aprūpe ilgstoši nebija pieejama. Covid-19 pandēmijas laikā uz ārkārtas tālruni 113 saņemtu zvanu skaits bija mērāms divos, trīs un pat četros tūkstošos. Ierasti, ikdienas režīmā mums ir līdz 1500 zvaniem diennaktī. Un bija situācijas, kad es biju spiests pieņemt lēmumu  par pacientu turpmāku ārstēšanu –  atstāt mājās mirstošos jeb smagi slimus paliatīvus pacientus un tā vietā sniegt palīdzību tiem, kuriem ir iespēja izdzīvot. Tas bija sarežģīts laiks ar emocionāli smagiem lēmumiem. Tā bija krīzes vadības pieredze. Turklāt  Covid-19 bija diezgan ilgstošs, vairāk kā gadu bija epizodes, kad mēs lēmām par cilvēka turpmāku izdzīvošanu.

Kādas atziņas šis laiks atnesis?

Godīgi pateikšu – ir sagrautas manas cerības uz to, ko var mūsu medicīna. Mēs bijām nespējīgi sniegt palīdzību diezgan lielai sabiedrības daļai. Nevarējām visiem palīdzēt, lai gan es to būtu gribējis. Līdz ar to es domāju, ka mums jāattīstās un pēc iespējas jāizmanto tādas nopietnas ārkārtas situācijas, lai attīstītos nevis aizietu postā. Mans personīgais viedoklis nebūs populārs, bet es uzskatu, ka mēs pietiekami neizmantojam šo iespēju, lai attīstītos.

Mēs tagad atrodamies faktiski gandrīz kara apstākļos, jo mums blakus notiek karadarbība, un agresorvalsts ir blakus mūsu robežai. Vai mēs esam gatavi ārkārtas situācijai? Man ir bažas, ja nedod dievs kaut kas notiks, mēs nebūsim tik gatavi, kā piemēram, ukraiņu cilvēki. Un šeit es runāju ne tikai par dienestiem vai institūcijām, svarīgi, ka ikvienam sabiedrības loceklim ir jābūt gatavam ārkārtas situācijām, kaut vai tā pati 72 stundu krīzes soma, pirmās palīdzības zināšanas utt.

Šajā kontekstā – kāda ir sabiedrības gatavība sniegt palīdzību? Jūs to redzat, katru dienu saņemot zvanus un norādot cilvēkiem, ko darīt…

Katru reizi mūsu darbiniekiem vajag pārliecināt palīdzības sniedzēju, ka viņš to var izdarīt. Neesam gatavi. Ļoti grūti pat tuviniekus pārliecināt, ka viņi var sniegt pirmo palīdzību, kamēr atbrauc brigāde.Tie ir diezgan vienkārši paņēmieni, kas var glābt dzīvību. Turklāt mūsu ārkārtas tālruņa 113 mediķi cilvēkam telefoniski diktē priekšā, ko darīt, kā palīdzēt, līdz atbrauc brigāde. Un katru dienu tās ir vismaz 10 kritiskas situācijas kur konsultējam zvanītāju pirmajā palīdzībā – tie ir reanimācijas pasākumi ar sirds netiešo masāžu, nopietna aizrīšanās, smagas alerģiskas reakcijas ar smakšanu, spēcīga asiņošana, plaši apdegumi utt.

Bet kādēļ baidās, kādēļ jāpārliecina, ka var paši sniegt palīdzību?

Jāpierunā tāpēc, ka cilvēki droši vien baidās no tā, ko viņi var izdarīt realitātē. Cilvēks netic pats sev. Droši vien negrib uzņemties atbildību, ja gadījumā nesanāks. Piemēram, netiešo sirds masāžu ir jāuzsāk pēc iespējas ātrāk, kad cilvēks ir bezsamaņā un neelpo. Šādā brīdī pacientam jau pēc piecām sešām minūtēm var iestāties neatgriezeniskas izmaiņas smadzenēs bez cirkulācijas jeb vienkāršā valodā runājot – viņš var nomirt dažu minūšu laikā, ja netiek sniegta palīdzība. Jo ātrāk tiks uzsākta pirmās palīdzības sniegšana, jo lielāka iespēja, ka cilvēks izdzīvos un veiksmīgi atveseļosies. Runājot par pirmo palīdzību – vissliktāk ir nedarīt ne ko!

Situācijas ir dažādas, kritiskas. Pieļauju, ka cilvēku emocijas birst virsū dispečeriem…

Pacients jau ir pacients. Neatkarīgi no tā, kas sauc, kā apsaukā un kā lamā mūs, tas ir mūsu darbs. Es to neuztveru, kā negatīvu attieksmi pret sevi. Cilvēks jau atrodas afekta stāvoklī, mēs esam pēdējais glābiņš.

Pēc kāda zvana, izsaukuma esat dusmojies, raudājis, ka nav sanācis?

Raudājis nē, dusmojies – jā. Dažreiz nav spēka raudāt. Bet ir bijušas dusmas par to, ka varbūt vajadzēja savādāk. Manam tēvam ir laba frāze – ja tu izdarīji visu, ko varēju un nesanāca, tad viss ir labi. Ja neizdarīji visu, ko varēji, tad tu esi atbildīgs par to rezultātu.

Kur gūstat spēku ārpus darba?

Mājas. Vienkārši pabūt mājās. Varbūt dažreiz ar nevienu nerunāt. Dežūru laikā mēs 24 stundas gaidām dežūras beigas, šo laiku mēs vienkārši izdzēšam no dzīves. Pabūt mājās – tā ir lielākā laime.

Šogad NMPD ir 15 gadi. Ko novēlat kolēģiem?

Labākais novēlējums ir izturība un nezaudēt cerību uz labo. Tas ir mūsu darbs, mēs nolēmām strādāt medicīnā.