Nekad cilvēki nav piedāvājuši palīdzību, drīzāk vienmēr nosoda – Latvijas sabiedrības skaudrumu atklāj bērna ar autismu mamma

Kad bērns ar autiskā spektra traucējumiem aizspiež ausis ar rokām, sāk brēkt un vāļāties pa zemi sabiedriskajā vietā, tas nav niķis. Tas notiek tad, kad ārējie kairinātāji – troksnis, gaisma, cilvēki, spilgtas krāsas – bērnam kļūst neizturami, kad viņam veidojas pārslodze vai kļūst bail. Un šādos mirkļos bieži vien atrodas kāda tante, kura aizrāda vecākiem uz to, ka viņi neprot savu bērnu savaldīt.

Kristīne Timermane

mamma

Kad pienāk patiesības mirklis, piemēram, sabiedriskajā transportā, kad bērns īd vai kaut kā sevi savaino, tad tā attieksme no līdzcilvēkiem – tā nav ne toleranta, ne iecietīga. Tajā brīdi mums tiešam ir jāpiedomā, ko mēs varam darīt labāk… Jo nekad nav bijis tā, ka kāds nāktu un teiktu – vai jums nevajag palīdzību? Vienmēr ir drīzāk tāda nosodoša attieksme.

Savukārt ārstiem gadu desmitiem neizdodas izskaust stereotipus par psihiatriju. Bieži vien tieši sabiedrības noraidošas attieksmēs dēļ vecāki slēpj, ka bērnam ir autisms, tādā veidā kaitējot viņa pareizai attīstībai.