Par turpmāko atbalstu 1. tipa diabēta pacientiem joprojām nav skaidrības

Latvijā vairāk nekā 7000 cilvēku dzīvo ar 1. tipa cukura diabētu. No tiem aptuveni 700 pacientu līdz 18 gadu vecumam saņem valsts apmaksātus insulīna sūkņus un glikozes sensorus. Savukārt pieaugušajiem šāds atbalsts pieejams tikai atsevišķās pacientu grupās, piemēram, grūtniecēm un riska grupas pacientiem.

"Mēs runājam par atlikušo daļu, 6500 pacientu. (..) Vajag 11 miljonus eiro, lai nodrošinot visiem. Tā ir salīdzinoši liela summa, arī veselības aprūpes budžeta kontekstā, līdz ar to, ir priekšlikums, arī ar asociāciju runāts, ka visticamāk visi nelietotu, dažādu objektīvu apstākļu dēļ un šo grupu samazināt, kas līdz ar to, no budžeta viedokļa ir vairāk paceļams, pieejams," norāda Nacionālā veselības dienesta direktors Āris Kasparāns.

Nacionālais veselības dienests norāda, ka ilgtermiņā noteikti būtu jāvirzās uz atbalstu visām pacientu grupām, paredzot, piemēram, līdz 75% kompensāciju. Taču tas būs atkarīgs no budžeta un varētu prasīt trīs līdz piecus gadus.

Tikmēr Veselības ministrija pašlaik piedāvā trīs rīcības virzienus: vienoties par prioritārajām pacientu grupām, kurām sekotu atbalsts, pēc pusgada izvērtēt budžeta iespējas un saprast, vai to var paplašināt jau šogad, bet jūnijā atgriezties komisijā ar konkrētāku plānu un finansējuma aprēķiniem.

"Es teiktu, ka visas trīs šīs te apņemšanās ir absolūti reālas, tā tas notiek pēc budžeta gada izpildes, un tās ir tās darbības, ko mēs darām, šoreiz mēs fokusā, atbilstoši ministra teiktajam, par to, ka šī te ir prioritāte, atbilstoši šim fokusam, mēs skatīsimies, ko mēs reāli varam izpildīt un kādam pacientu grupām mēs varam atvieglot šo slimības uzraudzību," saka Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Līga Āboliņa.

Neskatoties uz veselības ministrijas priekšlikumiem ne Latvijas diabētu asociācijas pārstāvjiem, ne pacientiem nekļuva skaidrs vai un kad vispār sekos atbalsts 1. tipa diabēta pacientiem. 51:16

"Šī komisijas sēde ir turpinājums pirmajai komisijas sēdei, uz kuru es arī biju uzaicināta, tas bija pirms mēneša, tas bija tieši pēc piketa, tā pēcgarša patiesībā ir bēdīga, es neko jaunu nedzirdēju – ir kaut kādi solījumi, tā kā ir kaut kādi solījumu, bet solīts makā nekrīt, vai ne?" vērš uzmanību 1. tipa diabēta paciente Gunda.

"Pēcgarša ir tāda kaut kad kaut kas varbūt būs, pārliecības nav, kur naudu ņemt neviens nezina. Saglabās prioritātes, tas ir skaidrs, tikai tā pati prioritāte rinda ir neskaidra. Tas ir tas, ko es sēdēs laikā teicu. Mums Latvijā, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, nav šīs te konkrētības. Es kā pacients neredzu, kurā daļā es atrodos, un tur pēkšņi viss var samainīties un kāds var izlidot, ielidot, un nav nekādas skaidrības," norāda Latvijas Diabēta asociācijas pārstāve Ilze Šikore.

Sēdē tika minēti arī starptautisku pētījumu dati, kas rāda, ka nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sistēmas būtiski uzlabo pacientu veselību. Piemēram, vienā no pētījumiem, analizējot vairāk nekā astoņi tūkstošus pacientu, secināts, ka sensoru lietošana samazina gan smagu komplikāciju, gan hospitalizācijas risku. Turklāt pacientiem par aptuveni 60% samazinās arī diabētiskās komas un mirstības risks.