Pat maizi bija grūti dabūt… Aprit 77 gadi kopš PSRS režīms salauza dzīves tūkstošiem latviešu
Šī diena ir viena no melnākajām lappusēm Latvijas vēsturē. Aprit 77 gadi kopš 25. martā Baltijas valstīs īstenotajiem Staļina režīma noziegumiem pret cilvēci. Padomju savienības režīms izvērsa milzu genocīdu pret latviešu tautu. Toreiz uz Sibīriju un citām attālām vietām izsūtīja vairāk nekā 42 000 cilvēku, salaužot viņu likteņus. Lai gan šajā laikā izaugušas jau vairākas paaudzes, tiem, kas pieredzējuši deportācijas, šie baisie notikumi tik spilgti iesēdušies atmiņā, it kā tas būtu noticis tikai vakar.
Pirms 77 gadiem no Latvijas uz Sibīriju vardarbīgi izveda vairāk nekā 42 000 nevainīgu cilvēku – viņu vidū vismaz 10 000 bērnu, mātes ar zīdaiņiem uz rokām, kā arī sirmgalvji. Okupācijas vara vērsās pret zemniekiem, partizāniem un viņu ģimenēm. Izvešanas lopu vagonos turpinājās trīs dienas.
Pieminot 1949. gada komunistiskā režīma deportētos Latvijas iedzīvotājus, trešdien daudzviet valstī risinājās atceres pasākumi. Viens no tiem – Strēlnieku laukumā.
Gaidas kundze spilgti atceras šausmas un neziņu, kas risinājās 25. marta naktī – Talsu pusē. Viņa stāsta: "Ienāk naktī iekšā, visus ģimenes locekļus savāc un ieliek kravas mašīnā un ved projām. Neko jau nepaskaidrojot. (TV3: Cik gadu jums bija?) Seši man bija. (TV3: Un ko vecāki tajā brīdī jums teica, stāstīja, skaidroja?) Neko jau nevarēja paskaidrot. Mēs bijām trīs bērni, māsai bija trīs gadiņi, brālim – 11. Gāja grūti, bet kaut kā jau izdzīvojām. Šorīt vēl tāda satraucoša ziņa, ka pie mums jau sāk lidot droni, nav patīkami, diezgan šausmīga sajūta.
Ilgai bija deviņi gadi, kad viņu un piecus viņas brāļus, vecākus un vecvecākus izsūtīja uz skarbu stepi Omskas apgabalā. Visspilgtāk kundze atminas milzīgo izsalkumu, kas dienu no dienas pavadīja visu kuplo ģimeni. No bada nāves viņus paglāba citi latvieši.
"Sākums bija grūts, jo maizi deva tikai strādājošiem. Mēs bijām astoņi nestrādājošie un divi strādājošie, bet citi latvieši izpalīdzēja. Tad tie, kas fermā strādāja tur cūkām deva putraimus un tad to varēja arī paši lietot. (TV3: Sakiet, pa visiem šiem gadiem, 77 gadiem, ir izdevies rast kaut kādu mierinājumu par visu to netaisnību, kas jūsu ģimenei bija jāpiedzīvo?) Ziniet, nu paši tie vietējie jau pret mums labi izturējās, mēs tur bijām kādi 70 latvieši," saka Ilga.
Ar katru gadu politiski represēto rindas kļūst arvien retākas. Mūsu pienākums – nekad neaizmirst šo latviešu likteņus.
Latvijas Nacionālas pretošanās kustības dalībnieks, politiski represētais Uldis Līviņš saka: "Esmu no tiem nedaudzajiem, kas šodien vēl ir dzīvi palikuši, jo galvenkārt visi jau aizgājuši mūžībā. Mani cīņu biedri, ar kuriem 1953. gadā sēdējām čekas pagrabā, Lidija Lasmane ir vēl tikai vēl palikusi. Par piemiņu esmu [šeit] šodien un vienmēr pie Brīvības pieminekļa nolieku sarkanbaltsarkanu vainagu mūžīgā piemiņā Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Un es gribētu, lai nekad Latvijā neviena bumba uz šīs zemes neuzkristu!"
No gandrīz 43 000 izsūtīto, vairāk nekā 10 000 dzimtenē tā arī neatgriezās, bet izsūtījumā gāja bojā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
