Pelēkie zirņi uz izzušanas robežas? Latvijas Ziemassvētku tradīciju sargā vien piecas saimniecības
Ziemassvētkos uz daudzu svētku galdiem kūp bļoda ar pelēkajiem zirņiem. Šis mūsu tradicionālais svētku ēdiens, konkrēti tieši – Latvijas lielie pelēkie zirņi – ir iekļauts Eiropas aizsargājamo produktu reģistrā. Taču šobrīd Latvijā tos audzē un šo mūsu kulinārijas vērtību kopj vien piecas zemnieku saimniecības. Kādēļ to ir tik maz, un vai pastāv risks, ka pelēkie zirņi ar speķi var kļūt par aizmirstu ēdienu?
Krimuldas pagasta zemnieku saimniecībā "Zutiņi" gada nogale ir viens no saspringtākajiem sezonas nogriežņiem. Vēl īsi pirms Ziemassvētkiem darbi te neapstājas – zirņi tiek bērti uz galda un rūpīgi attīrīti.
Tieši tik lielas rūpes un roku darbu prasa mūsu tradicionālā Latvijas lielā pelēkā zirņa sagatavošana pirms došanās pie pircējiem.
"Tāda ir tā Lielā pelēkā zirņa apstrāde. Viņam ir jūtīgāka miziņa, līdz ar to viņš vairāk šķeļas. Arī šie zirņi vienreiz jau ir izšķiroti, viņam ir nošķiroti nost graudi un sēnalas. Bet tomēr te ir palikuši akmeņi un pusītes. Un tā kā profesionālas iekārtas maksā vairākus desmitus tūkstošus, mēs, kā maza saimniecība, to nevaram atļauties. Tāpēc mēs izlasām to ar rokām," saka zemnieku saimniecības "Zutiņi" saimniece Rūta Beirote.
Šogad apritējuši desmit gadi, kopš Latvijas lielie pelēkie zirņi jeb, precīzāk, šķirne "Retrija", kas selekcionēta Priekuļu zinātnes institūtā, ir iekļauta Eiropas Savienības aizsargājamo produktu reģistrā. Šo mūsu virtuves mantojumu gan šobrīd sargā vien uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas saimniecības, jo lielais pelēkais zirnis ir cimperlīga kultūra.
Lielais zirnis, viņš augumā ir ap 90 centimetriem, tas nozīmē, ka ar garantiju viņš rudenī sagāzīsies veldrē, tīri no svara. Un tad rudenī vienmēr ir mazs cīniņš, kurš uzvarēs – kombains vai nezāles.
Taču šogad uzvarēja mitrā vasara, tādēļ Latvijas lielie zirņi ir gandrīz vai deficīta prece.
"Šīs vasaras lieti daudzas kultūras ietekmēja, tai skaitā mūsu zirnis cieta no mitruma. Daudzas vietas izslīka, kā rezultātā mēs no tiem 15 hektāriem novācām nepilnas sešas tonnas. Šinī gadā tas varētu būt deficīts, jā, jo tās saimniecības, kas mēs audzējam lielo pelēko zirni mēs neesam daudz. Tās, kas oficiāli esam redzamas, mēs esam piecas," bilst Meļķe.
Kādēļ tik maz zemnieku saimniecību gatavas audzēt tieši šo pākšaugu? Zutiņos saka, jo tirgus ir gaužām šaurs. Ja neskaita dažus izņēmumus Eiropā, faktiski tikai Latvijā lielais pelēkais zirnis ir cieņā, turklāt arī – galvenokārt tikai Ziemassvētku laikā.
Par laimi mums vēl lielo pelēko zirņu ēdāju ir, vismaz uz Ziemassvētkiem. Protams, mēs priecājamies par zirņu ēdājiem, kas ir gan rudenī, gan pavasarī, bet priecājamies arī par tiem, kas ēd tikai Ziemassvētkos. Un tie par laimi ir gan jauni, gan veci, līdz ar to tā tradīcija zirņus ēst, saglabājas.
Tomēr saimniecībā saka, gribētos, lai Latvijas lielo pelēko zirni cildinām biežāk – ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Jo šobrīd vērojams, ka mūsu pašu uzturvērtībām bagātos pākšaugus popularitātē izkonkurē tā austrumu radinieks – turku jeb auna zirnis.
"Te ir arī uzdevums visiem mums, gan pavāriem, gan ēdienu blogeriem, reklamējot visu citu stilīgo ēdienkarti, šad tad ielikt tur arī mūsu tradicionālos produktus un arī zirņus, tostarp. Un zirnis ir tradīcija, ēst zirni nozīmē piesaistīt veiksmi, naudu, izdošanos jaunajā gadā," saka "Zutiņu" saimniece.
Par pelēkajiem zirņiem ticējumu patiesi netrūkst – vieni saka, ka gada nogalē tie jāēd, lai nākamais gads būtu bez asarām, citi – lai netrūktu naudas un izdotos izvairīties no finansiālām grūtībām. Lai vai kā, skaidrs ir viens – pelēkie zirņi jāliek galdā, lai atbalstītu tos retos zemniekus, kuri šo tradicionālo Latvijas produktu joprojām audzē.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
