Provokatīva un drosmīga izrāde, kurā netrūkst arī rupjas lamāšanās, tiks izrādīta Nacionālajā teātrī

Jutos slikti pēc izrādes, jo režisors uzpiež jaunu domāšanu, ka nav jāiespringst, nav jācenšas, lai radītu izrādi. Pilnīgi nepretrunīgi. Viss ir skaidrs. Apgalvojums, ka sievietes ir mazohistes, kuras a priori neprātīgi vēlas tikai sāpes un ciešanas. Nav nekā briesmīgāka, kā saprast, ka režisors uzskata, ka viņa vai autora netīrās fantāzijas ir perfektā saskaņā ar mūsu visu fantāzijām. Eventuāli pretēja izrāde, kādu sagaidīju, kad iegādājos biļetes (lasi, izsviedu naudu vējā). Turpmāk vajadzētu kādu drošības ventili, lai nejustos dezinformēta par sagaidāmo izrādi, kā tas bija šajā gadījumā. Varēju protams iziet no zāles, kad rādīja pornogrāfiju un aktieru privātās daļas, taču tad nevarētu uzzināt, ko režisors īsti gribēja pateikt. Kāpēc tiek atbalstīta šī izrāde, ja tā nevis ceļ publikas garu un nodod tautas garamantas nākamai paaudzei, bet gan cenšas to gremdēt un dezorientēt no pamatvērtībām?

Vēlos uzsvērt, ka "Jānis Akurāters, 1919. gadā būdams Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktors, teātra atklāšanas runā tik precīzi raksturo Nacionālā teātra vietu un nozīmi savā valstī, ka viņa vārdi iezīmē teātra vadlīnijas un uzdevumus arī šodien:

"Līdz ar politiskām uzvarām un brīvību mēs iegūstam arī savu kultūras un mākslas brīvību. Grūti ir bijuši mūsu tautas mūži, un, ja tagad mēs atminamies savu vēsturi, tad mums jābrīnās, ka mēs kā tauta esam vēl uzglabājuši dzīvu savu īpatnību un garu. Kas mūs pasargāja? Tā bija mūsu māksla.
Nacionālu teātru nozīme ir ļoti liela. Kādēļ tas mums ir vajadzīgs un ko viņš mums dos? Vispirmām kārtām nacionālā teātra pienākums ir celt gaismā un rādīt mūsu tautas estētiskās un ētiskās vērtības. Te mēs sevi pazīstam kā tautu, lai tiktu vēl pilnīgāki. Bet nacionālajam teātrim ir arī jārāda vispārcilvēciskie ideāli un lielie paraugi cittautu literatūrā. Ar to mēs kā tauta rādīsim, ka mēs saprotam tos un esam cienīgi stāties tiem blakus. Un cik mēs varam to saprast, tas jārāda nacionālam teātrim.”

Ir aizskartas manas jūtas, tādējādi aicinu apsvēŗt, cik lielā mēra šī izrāde atbilst sākotnējai Jāņa Akuratera idejai par šī teātra dibināšanu? Par ko ir kļuvis Latvijas Nacionālais Teātris? Kāda ir šī teātra koncepcija un vadlīnijas un uzdevumi ŠODIEN? Nebija nekāda gandarījuma un prieka, ja neskaita dažus smieklīgus sižetus.