"Rozā jaka plivinās vējā, baltā šalle vilkta pa zemi…" – šosejas malā raudoša meitenīte pievērš sievietes uzmanību, taču kādēļ citi pabrauca garām?

Visu cieņu un godu tādiem cilvēkiem,kas vēl ir cilvēki.

paldies,tam puisim,kas mani no grāvja izvilka-VISU CIEŅU

...vēlējos padalīties savā pieredzē ar šoferīšiem. Mana meita mācījās 1.klasē, toreiz dzīvojām laukos, kur autobusi reti kursē un kur dažas pieturas izrādās neitilpst autobusa maršrută..LAUKOS...kur pieturas ir minimălais 10 km. viena no otras. Meita iekāpa autobusā un pirka biļeti līdz vecmămiņas mājas netālai pieturai, jo es tajă dienā biju Rīgā. Meitai šoferis pateica, ka tādas pieturas nav, lai kăpj ārā pieturā pirms vajadzīgās!!!Mežā....10km bērnam bija jāiet pa lietu un vēju...noraudājusies. Toreiz es izmisumā to visu sagremoju un domăju- labi, ka bērnam viss kārtībă. Bet tagad es gribētu "aprunāties" ar to šoferīti.Tas nebija normāli. Neviens autobusa šoferis nedrīkst " izmest" bērnu kaut kur nekurienē!!!

Ne tikai adventes laikā, bet vienmēr vajadzētu līdzcietību. Es arī palīdzētu meitenei, esmu dažas reizes vedusi māmiņas ar mazuļiem. Bet, piedodiet, vīriešu kārtas pārstāvji, lai cik ļoti gribas palīdzēt, svešus vīriešus stopētājus gan mašīnā baidos vest. Pa ceļam redzēti jauni puiši stopējam....lai arī ārā līst, es baidos apstāties. Parasti mašīnā esmu ar bērniem, varbūt tieši tas pastiprina baiļu sajūtu?

Ilgi domāju un nolēmu dalīties ar savu pieredzi.Sirs sažņaudzas bet tadas situācijas notiek.Arī manai meitai(9 gadiņi) tā atgadijās-vienkārši iekāpa netajā autobusā ceļā uz skolu,sakritibas pec tajā laika pienāca cits autobus un protams piemirsās bernam izlasīt uz kurieni iet autobus.Daudzi nosodīs,bet nevienmēr ir iespējas pavadīt bernu uz skolu un ticiet vai nē ar bērnu bija izrunāts ka rikoties tada situacija(kad pamani ka nav īstais autobus-1 nekāpt no autobusa āra,braukt lidz gala stacijai,2 griesties tikai un vienīgi pie šofera,izstastot situāciju,3 ja ir telefons jazvana mammai.un apstākļu sakritības pec tada situacija meita nevaredama sazvanit mammu burtiski 3min laikā izskāpa no autobusa,nomaļā meža vidū un ziemas laika.Protams redzot neatbildēto zvanu,sazvanot bernu pēc nepilnam 5min,tu saproti ka ir ziepes,mašīnas pašai nav bernam panika,visa pasaule apgriežās kājām gaisā-bet ir jasaglabā miers.Kamēr runāju ar raudošo bērnu pa telefonu lai noskaidrotu uz kuru pusi skriet meklēt,kā palīdzēt,telefonā jau bija dzirdams ka meita ar kādu runā,nezināma sieviete apstājās paitresējās par bērnu,kādēļ viena un raud,piedāvājās aizvest uz skolu.Es dzirdot ka berns iekapj svešā mašīnā,telefons izslēdzās-man likās zeme zem kājam sabruks,jo tik daudz runāts lai nekad nekāpj svešās mašīnās pie nepazīstamiem,es nevaru aprakstīt visas tas domas kas pavizeja galvā.Šai svešajai sievietei mēs sakām lielu paldies,nogādaja bērnu līdz skolai,un pat baisi iedomāties ka vareja ta nepaveikties.Mācam bērnus ka rīkoties situacijas,un ne viss tomēr ta notiek ka planojam.Šeit es ierosinatu vērsties pie sabiedrisko transportu šoferīšiem,neesiet vienaldzīgi pajautājiet mazajiem braucējiem uz kurieni brauc,pārliecinieties ka vinji atrodās pareizajā transportā,un majās nokļūs veseli.....

39 gadus atpakaļ kaut kas ļoti lìdzìgs notika ar mani. Arì es sajaucu autobusu,jo bija aizsnigusi nr. zìme un 3 sajaucu ar 2. Tolaik bija melnàs volgas epopeja,bet biju tà nosalusi un nobijusies,ka bija vienalga. Pa ceļam nepatìkamà vietà apstàjàs volga un vìrietis vaicàja,kur es tàda maza pa tumsu tur ejot. Lai kàpju iekšà un mani aizvedìs màjàs. Es protams iekàpu,lai cik biju màcìta to nedarìt. Kad mani pieveda pie màjas,kàpjot àrà šoferis teica,tu bèrns nekad vairs nekàp svešà mašìnà un šì ir cukurfabrikas direktora tumšzaļà volga☺Paldies šoferìt!

Oi, tas ir mans stāsts, tikai 25 gadus atpakaļ un ne Rīgā, kad vēl bija mēnešbiļetes un ielecu nepreizā starppilsētu autobusā. izsēdināja mani 10-gadnieku ziemā un mežā un arī mašīnss tumsā nestājās tādam bimbājošam skuķim. bridu pa sniegu un meklēju, kur tālumā spīd kādas māju ugunis... mans stāsts protams ar laimīgām beigām...eņģelis apstājās un aizveda mani ~25 km uz mājām kaut pašam nemaz tur nebija jābrauc... Laikmeti iet....bet stāti tie paši...es ceru, ka visi ar labām beigām... :)

Tas protams ir bēdīgi ka vissi brauc garām.Bet es ticu ka katram savs laiks.Jo pretējā gadījumā mēs nākamā dienā lasītu"pazudis bērn,pēdējo reizi redzēts biķernieku mežā"Un tad gan vissi tie kas pabrauca garām,mocītos sirdsabziņas pārmetumos,kads pat gulēt nevarētu.Bet, kā jau teicu, katram savs laiks,neviens nemokas sirdsapzinas pārmetumos,sieviete labais eņģelis un viss beidzas labi!

Man bija 17 gadi, kad staavot pieturaa lauku ciemataa kaadai jaunai meitenei saakaas elposhanas probleemas. Vinja saljima uz zemes un tveera peec gaisa. Izsaucu aatros. Kad tie ieradaas, meitenei bija kljuvis labaak. Aatrie man pieprasiija maksat par viltus izsaukumu. Maksaat atteicos, jo nauda bija vien autobusa biljetei. Uz to sanjeemu raajienus un dusmiigus skatienus. Skumji!!

Milzīgs paldies sievietei, kas apstājās. Man sirds sāp, domājot, ko tā mazā dvēselīte pārdzīvoja tobrīd.