Veloceliņu kilometri Rīgā aug, bet apmierinātība ar tiem rūk: kāpēc?
Tuvāko piecu gadu laikā veloceliņu kopgarums Rīgā dubultosies, līdz 2027. gadam sasniedzot 240 km, – paredz galvaspilsētas attīstības plāni. Velo infrastruktūra pilsētā paplašinās ik gadu, tomēr par spīti tam rūk velobraucēju apmierinātība ar to. Kas tiek darīts greizi?
Rīdziniece Arta ikdienā ar velosipēdu mēro ceļu no Brasas apkaimes uz darbu Purvciemā un atpakaļ. Tomēr, izvēloties laika ziņā izdevīgāko maršrutu, lielāko daļu viņai nākas braukt pa ietvēm. Veloceliņš ir tikai nelielā posmā, taču arī tā izmantošana nav ērta, jo tas apraujas.
Pārvietošanos pa Purvciemu Arta raksturo kā diezgan ekstrēmu pasākumu. "Ceļā ir ļoti daudz izbrauktuves, kas rada nemitīgas bīstamas situācijas. Tad es vienmēr bruņojos ar pastiprinātu uzmanību, jo ir autovadītāji, kas apstājas un tevi palaiž, bet ir arī tādi, kas dod gāzi grīdā."
Tāpat viņa atzīmē, ka Dzelzavas ielas ietves Purvciemā ir izteikti bedrainas, un tas nozīmē, ka brauciena laikā jārēķinās ar pamatīgu "izkratīšanos". Tam esot arī savi plusi – bedru dēļ šo ielu mazāk izvēlas elektroskrejriteņu braucēji.
"Mans kopējais vērtējums ir tāds, ka šo veloinfrastruktūru Rīgā izstrādā cilvēki, kuri paši to ikdienā neizmanto un neizjūt uz savas ādas, ko realitātē nozīmē saskarsme ar citiem satiksmes dalībniekiem pie attiecīga infrastruktūras apjoma un kvalitātes," viņa spriež.
"Tie veloinfrastruktūras risinājumi, manuprāt, bieži vien ir tikai ķeksīša pēc, lai tikai būtu. Tā teikt, esam izpildījuši plānu. Taču faktiski tas nestrādā, jo tas nav ērti lietotājam."
Kilometri pret pozitīvu vērtējumu
Pēdējā gada laikā par 12% samazinājies pozitīvs rīdzinieku vērtējums par iespēju Rīgā pārvietoties ar velosipēdu, – liecina "Latvijas faktu" veiktā ikgadējā rīdzinieku aptauja.
2022. gada laikā pozitīvi šo iespēju vērtēja nedaudz vairāk kā puse – 55% – aptaujāto. Salīdzinot ar gadu iepriekš, kritums ir par 12 procentpunktiem – 2021. gadā 67% aptaujāto rīdzinieku iespēju pilsētā braukt ar divriteni vērtēja pozitīvi.
Pozitīvais vērtējums samazinās par spīti tam, ka veloinfrastruktūra Rīgā ar katru gadu paplašinās. Kā liecina pašvaldības sniegtie dati, piemēram, 2021. gadā galvaspilsētas veloceliņu kilometrāža sasniedza 119 km, tā gadā laikā pieauga par 21 km.
Turpmākie Rīgas plāni šajā jomā ir vēl ambiciozāki – tie piecos gados sola veloceliņu kilometrus dubultot, līdz 2027.gadam sasniedzot 240 km kopgarumu. Vai tas vairos arī velobraucēju apmierinātību ar šo infrastruktūru, pagaidām grūti teikt. Šajā ziņā svarīgi noskaidrot, kas līdz šim varētu būt darīts nepareizi.
"Viņiem vienmēr ir par maz"
"Tieši par šo jautājumu mums nav izvērsta atbilde," debatēs Rīgas domes (RD) sēdē atzīmēja Pilsētas attīstības departamenta Stratēģiskās vadības pārvaldes vadītājs Guntars Ruskuls, atzīmējot, ka nezina, kāda bijusi aptaujas dalībnieku motivācija.
"Mums ir divi rādītāji – gan kvalitatīvais, kas nāk no aptaujas, gan arī kvantitatīvais, kas ir realitāte – veloceliņu kilometru garums, kur ir samērā labs pieaugums, un [kur] mēs virzāmies uz mērķi," viņš piebilda.
"Mans kā eksperta viedoklis ir saistīts ar to, ka veloceliņu kilometrāža aug, bet arī velobraucēju skaits aug. Un arī šī te mērķa grupa kļūst arvien izglītotāka un tā, protams, arī pieprasa arvien labāku infrastruktūru. Varbūt tāpēc. Viņi ir aktīvi un viņiem vienmēr [ir] par maz, un tāpēc šāds novērtējums."
Lai izvērtētu situāciju ar Rīgas veloinfrastruktūru, "Tv3.lv" uzrunāja jomas ekspertus, kuri paši ikdienā Rīgas ielās brauc ar velosipēdu.
Klibo drošība un plānošana
"Ja man jādod savs vērtējums par velo braukšanas iespējām Rīgā, es teiktu – tās ir nepietiekami labas," teic Riteņbraucēju apvienības valdes loceklis Romāns Meļņiks. "Ir ļoti daudzas vietas, kurās šo veloinfrastruktūru vajag, bet nekas netiek darīts. Ja salīdzinām ar situāciju pirms 15 gadiem, progress ir, tomēr tas notiek pārāk gausi."
"Pirmkārt, pārvietoties ar velosipēdu Rīgā nav droši," vērtē biedrības "Pilsēta cilvēkiem" vadītājs Kārlis Krēķis, kurš ikdienā ar divriteni galvaspilsētā brauc cauru gadu.
"Tas, protams ir labi, ka tiek atklāti jauni veloceļi, bet vienlaikus to izveidē aizvien tiek pieļautas kļūdas," teic Krēķis, kā piemēru minot jaunizbūvēto veloinfrastruktūru Ziepniekkalnā un Bolderājā.
"Īpaši bīstamas ir vietas, kur veloceļš krustojas ar izbrauktuvēm un kur nevari justies īsti pārliecināts, ka velosipēdistam ir priekšroka."
"Cilvēki, kas gribētu, lai bērni uz skolu dotos ar velosipēdu, bieži vien saprot, ka to nevar darīt, jo tas nav droši. Ja arī kāds pieaugušais tur vēl izbrauks, tas nenozīmē, ka tā infrastruktūra ir droša visiem, arī bērniem. Bet mērķim jābūt, ka uz veloceļa droši var justies ikviens."
Pieprasījums – viens, piedāvājums – cits
"Piedāvājums ir pilnīgi par kaut ko citu, nekā pieprasījums," veloinfrastruktūras attīstību Rīgā raksturo Meļņiks. "Pēdējos gados aizvien vairāk cilvēku brauc ar divriteņiem, klāt nākuši skrejriteņi, dažādi citi mobilitātes līdzekļi, kuriem ir nepieciešama atsevišķa satiksmes josla. Tātad, veloinfrastruktūra ir nepieciešama ne tikai riteņbraucējiem."
Viņš atgādina, ka jau pirms daudziem gadiem bija skaidrība par to, ka lielākā braucēju koncentrēšanās ir pilsētas centrā. "Taču tos daudzos veloceliņu kilometrus būvē nevis pilsētas centrā, bet gan perifērijā, kur daudzos gadījumos tie varētu nebūt primāri vajadzīgi. Bet tur, kur tos visvairāk vajag, tur to nav.
"Redzam, ka tieši pilsētas centrā valda lielākais haoss. Piemēram, pa Elizabetes ielu var braukt vienā virzienā ar divriteni vai skrejriteni pa velojoslu, bet pretējā pusē ir jābrauc pa ietvi. Skaidrs, ka neapmierināti ir gan cilvēki, kas iet pa šo ietvi, gan arī braucēji, kuriem gribētos pārvietoties pa velojoslu."
"Riteņbraucējam jau arī nepatīk ložņāt starp gājējiem vai nepārtraukti bremzēt, braucot pa ietvi. Viņš jūtas labi un droši, ja brauc pa savu joslu, bet to velojoslu pilsētas centrā nav."
Veloceļu posmiem trūks savienojumu
Meļņiks atgādina, ka jau pirms daudziem gadiem tika runāts, ka Rīgas centrā ir jābūt veloceļu un velojoslu tīklojumam. "Tas, ka statistika rāda, ka ir izbūvēti veloceliņu kilometri, vēl nenozīmē, ka tie risina aktuālākos jautājumus."
"Esošā veloinfrastruktūra ir diezgan fragmentēta. Tās atsevišķie posmi nav savienoti un cilvēks nereti faktiski nevar ar velosipēdu droši un ērti nokļūt galamērķī," piekrīt arī Krēķis.
Kā piemēru viņš min veloceļu no Vecrīgas līdz Juglai: "No Juglas līdz pilsētas centram īsti nevar nokļūt ar divriteni droši un ērti – ceļā ir jārēķinās ar pārtraukumiem, kur jābrauc pa ietvēm, kur nav nekāda nodalījuma, nav nekādas ceļa norādes, kur cilvēks var apmaldīties."
"Aizvien vairāk cilvēku brauc ar divriteņiem, skrejriteņiem, tai skaitā, nomas transportlīdzekļiem, un viņi ir tie, kas redz, ka ceļā uz darbu vai mācībām, uz kultūras pasākumu vietām tās infrastruktūras nav."
Savukārt Krēķis kā vēl vienu svarīgu aspektu piemin tiltus. "Uz tiltiem Rīgā nav neviena veloceļa. Līdz ar to velobraucējs nevar ērtā veidā šķērsot Daugavu – nav savienotas abas pilsētas daļas." Viņš arī atzīmē, ka kopīgais velosipēdistu un gājēju ceļš pār Vanšu tiltu ir šaurs un bīstams.
"Cilvēkus, kas ikdienā pilsētā brauc ar velosipēdu, neapmierina veloceļu uzturēšanas kvalitāte, piemēram, ziemā tie netiek laicīgi notīrīti. Šādu apstākļu dēļ cilvēki mēdz pārstāt braukt ar velosipēdu."
Mānīgie kilometri
Vērtējot Rīgas plānus tuvākajos piecos gados dubultot veloceļu garumu, eksperti ir piesardzīgi optimistiski.
"Tas pārsvarā ir saistīts nevis ar vēlmi paplašināt labu infrastruktūru, bet gan vēlmi apgūt līdzekļus," teic Meļņiks. "Parādās nauda un iespēja, teiksim, uz kaut kādu perifēriju pārvērst ietvi par ietvi un veloceļu, pārkrāso un gatavs."
"Es par veloceliņu kilometriem vispār esmu ļoti skeptisks. Ja man pateiktu, ka pilsētas centrā izveidos veloceliņu tīklojumu, tad – jā. Bet, ja taisa kilometrus, tad bieži tos taisa pilsētas perifērijā vai virzienā ārpus centra, jo tad tos kilometrus var ātrāk uzdzīt. Un tad var teikt, ka mums ir baigie kilometri. Bet, kur tie ir? Nu, tur uz perifēriju."
Piesardzīgi optimistisks par veloceliņu kilometriem ir arī Krēķis, kurš atzīmē, ka laba ziņa ir tā, ka tagad pašvaldības Satiksmes departamentā ir izveidota Velo nodaļa.
"Tuvākie infrastruktūras izbūves plāni, kas ir patlaban, ir tā saucamie atveseļošanās projekti, kas pamatā ir Pierīgas savienošanai ar Rīgu. Jautājums ir par to, ko tas dos cilvēkiem, kuri dzīvo un pārvietojas Rīgā," spriež Krēķis.
Viņš arī norāda uz veloceļu kilometrāžas skaitīšanas metodoloģiju, kad atsevišķi tiek uzskaitīts viena posma katrs virziens: "Līdz ar to faktiski vienā posmā šis kilometru skaits tiek reizināts ar divi. Tad tie skaitļi uz papīra arī izskatās lieli."
"Turklāt, ja mēs skatītos pēc standarta, kas reāli atbilst visām drošības prasībām, patlaban no Rīgā esošajiem veloceļiem reāli droša ir tikai ceturtā vai piektā daļa. Mēs nevaram vienkārši uz ietves novilktu līniju saukt par drošu velojoslu."
Krēķis uzsver, ka bieži vien kopējie velo un gājēju ceļi, kas izveidoti pilsētā, neatbilst drošas kustības prasībām. Viņš mudina pašvaldību veikt esošās veloinfrastrukturas drošības auditu.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
