Ivo Butkevičs: Klaigu koris

Salīdzinājums ar pastāvīgi atbalstītājiem zemniekiem ir aplams. Pārfrāzējot senu teicienu, nevajag baltmaizi ar dēli salīdzināt. Lauksaimniecība visā Eiropā desmitgadēm ir sistemātiski subsidēta nozare. Savā veida sabiedriskais līgums. Struktūra lielā mērā radās pēc Otrā pasaules kara. Tam ir gan kritiskā nodrošinājuma, gan sociālās politikas aspekts. Lai pilsētniekiem nav jāuzzina, cik patiesībā maksā dabūt pārtiku līdz rimčika plauktam.

Arguments, ka pret konkrēto valsts intervenci biznesā iebilst tikai kaut kādi anti-uzņēmēju sociālisti, ir jau saknē smieklīgs terminoloģijas prāta mezģis. Pārlasiet vēlreiz, lēnām!

Vai nozarē bija grūtības? Jā, neapšaubāmi! Vai nozarē bija krīze? Ļoti stiepti. Uzkrātie tauki sektoram kā tādam ļautu pārziemot. Varbūt to vajadzēja, varbūt nevajadzēja. Manuprāt, patiesi sociālisti gan uzsvērs, ka pretim būtu aizslēgtas zāģētavas. Jā, kapitālismā tā mēdz notikt, pat ja tā tiešām notiktu. Varbūt kādam ārzemniekam vai kādam vietējam bizness pat būtu jāslēdz. Panika gan tāda, it kā daba mīlētu tukšumu.

Vienlaikus jāatzīmē, ka ekonomika ir sociālā zinātne. Mēs nevaram atkārtot eksperimentu ar citu scenāriju, kurā valsts nolemj neiejaukties. Lai arī mums ir "fotogrāfija" laikā ar uzņēmumu tā brīža finansiālo situāciju, nākotnes modelēšanā visi paļaujas uz personīgās zināšanās vai interesēs balstītiem pieņēmumiem. Pat vispaštaisnākie aurotāji. Arī es, protams.

Es pat nozarei neko diži nepārmetu, izņemot takta trūkumu autoparka komunicēšanā un divu čaļu savstarpējo attiecību risināšanu ļoti publiski. Nozares lobē ar dažādām sekmēm, dažām nozarēm sanāk labāk nekā citām.

Valsts pusē gan risinājums bija neveikls. Ja tiešām ir politiska izšķiršanās sniegt palīdzīgu roku nozarei, labāk būtu visu atcelt un rīkot jaunas izsoles, nevis līgumus jau turošam klaigu korim pārcenot nosolīto.