"Viņš vienmēr bijis populists" – intervija ar režisoru Vitāliju Manski par jaunāko filmu "Putina liecinieki"

Filma "Putina liecinieki" Karlovi Varu festivālā saņēma balvu kā labākais dokumentālais darbs. Par filmu, par politiku un arī par dzīvi Latvijā.

Vitāliju Manski sastopam viņa Rīgas birojā – par savām mājām viņš Latviju sauc jau piekto gadu, kad bija spiests aizbraukt no Krievijas. Jau pēc pāris stundām režisors sēdīsies lidmašīnā, lai savu jaunāko filmu izrādītu Austrālijā. Nesen kā atgriezies no ASV. Karlovi Varu kinofestivālā filma saņēma balvu kā labākā dokumentālā filma.

Manskis pats ar savu kameru bija liecinieks operācijai "Pēctecis" – negaidīta Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina atkāpšanās 1999. gada 31. decembrī, pēc kuras sākās Putina laikmets Krievijā.  Filma unikāla ar to, ka Manskis Putinam sekoja visur, ar savu kameru. Viesībās, darba kabinetā, pat baseinā. Manskis iemūžināja arī Gorbačova un Jeļcina gaitas.

"Šīs filmas tika radītas Krievijas valsts televīzijai. Man bija tuva pieeja saviem varoņiem. Es kļuvu par to vēsturisko notikumu liecinieku, kurus tagad "izstrebjam", un nav zināms – cik ilgi vēl strēbsim. Desmitgades, tā tālāk. Kad kļuva skaidrs, ka Putins visus piemānījis… 2012. gadā, kad viņš atgriezās prezidenta krēslā, bija skaidrs, ka nekur prom neies, tā bija spēle – es atgriezos domās pie šī materiāla," stāsta Manskis.

Pagrieziena punkts, kad režisors nolēma materiālus apvienot filmā, bija Krievijas agresija Krimā. Atklātu, cilvēcīgu Putinu tā arī neizdevās notvert. Viņš skaidri zināja, ka tiek filmēts, un teica frāzes, kuras grib dzirdēt auditorija.

Reizē Putins kļuva par varas ķīlnieku – pēc 24 gadiem amatā viņam nav ceļa atpakaļ, saka režisors: "Viņš zināja, kur iet, taču ceļu līdz savam mērķim iztaustīja akurāti. Vairāk atgādināja, ja ne mīnētāju, tad cilvēku, kurš iet pa mīnu lauku. Viņš vienmēr saka to, ko no viņa sagaida. Vienmēr bijis populists. Populistiem nevar ticēt."

Manska kontā daudzas slavenas filmas. Viena no tām – "Saules staros" – par totalitārisma diktēto ikdienu Ziemeļkorejā. Filma sadusmoja Kremļa režīmu, kas bija devis naudu filmēšanai, taču bija šokā, ka propagandas filmas vietā Manskis izgaismoja sirreālo despotismu, kas Ziemeļkorejā valda. Kopš tā laika viņš uz Krieviju braukt neriskē.

Par Krievijas nākotni Manskim ir drūms noskaņojums. Pēdējā laika skaļākais gadījums bija tā sauktā pensiju reforma: pensionēšanās vecuma paaugstināšana. Piketu vilnis, ko apslāpēja policijas brutalitāte. Un tagad – klusums.

"Es nerunāju par politiskām tiesībām. Dievs ar viņiem! Cilvēku var neinteresēt politika. Bet nozaga tavu dzīvi! Tavu pensiju! Naudu! Un tu turpini balsot par šo režīmu? Man tas šķiet absolūts paradokss," viņš saka.

Režisors seko līdzi arī Latvijas politiskajām aktualitātēm. Viņaprāt, fakts, ka septiņas partijas iekļuva parlamentā, ir ļoti labs signāls: Latvijā demokrātija, lai vai kā, bet darbojas.

Uz jautājumu, vai nav bail no Krievijas specdienestiem, kuriem jaunā filma varētu ļoti nepatikt, režisors atbild šādi: "Pirms pāris gadiem biju Stūra mājā, kur bija performance – pie krusta piesists Putins. Zinu, ka pret autoriem tika pielietots fizisks spēks. Te, Rīgā! Nedomāju, ka te brauca GRU spiegi. Latvijā [Krievijas prezidenta vēlēšanās] 95% nobalsoja par Putinu. Domāju, ka viņus var aizvainot mans skats uz notiekošo Krievijā. Taču ar šiem cilvēkiem, kas balso par Putinu, ir svarīgi runāt. Kino valodā. Izsaukt uz dialogu."

"Putina Liecinieku" pirmizrāde Latvijā paredzēta 19. oktobrī. Manskis savu nākotni redz tieši Rīgā, nevis Berlīnē vai Londonā. Te var sazināties krieviski, mentalitāte līdzīga, daudz draugu – brīvdomātāju no Krievijas pārbēguši šeit. Manskim ar katru gadu arvien vairāk draugu latviešu. Ir, ar ko parunāt. Ja vajag – arī "graķīti" ieraut. Piemēram, pārtikušajā Šveicē, ar vietējiem, nav par ko runāt, atzīst režisors.