Jānis Slaidiņš: Ukrainas sabiedrība, iespējams, tiek gatavota sliktākam scenārijam
Jebkura atklāta militāra konflikta – arī Ukrainas kara – svarīga sastāvdaļa ir informatīvais karš. Panākumus un neveiksmes šajā frontē kara 107. dienā "tv3.lv" analizē kopā ar Nacionālo Bruņoto spēku (NBS) kapteini Jāni Slaidiņu.
Kā jūs vērtējat Ukrainas taktiku, jo sevišķi kara pirmajos mēnešos, komunikācijā uzsvaru likt uz savām uzvarām un iebrucējiem nodarīto kaitējumu?
No vienas puses, ir saprotams, ka konkrētajos apstākļos šāda pieeja izvēlēta, lai cilvēkos uzturētu kaujas garu un noskaņojumu.
Tomēr pastāvīga ziņošana par Ukrainai vēlamo, nevis reālo situāciju raisa arī zināmas bažas. Jo mēs redzam, ka šis karš ir diezgan brutāls ar lieliem zaudējumiem abās pusēs. Diemžēl, nesaņemot par to informāciju, būtībā cilvēki tiek savā ziņā maldināti.
"Ja raugāmies uz Ukrainas informatīvo telpu, tad līdz šim tie vēstījumi bija ļoti optimistiski: mums būs pretuzbrukumi; mēs atsitīsim un atkarosim; karš ilgs vairs tikai dažus mēnešus. Tomēr jāņem vērā, ka pretinieks ir ļoti spēcīgs."
Tikai pēdējās dažas dienas redzam vēstījumus par to, ka Ukrainai karā klājas ļoti smagi. Tas varētu liecināt par to, ka viņi, iespējams, cilvēkus gatavo sliktākam scenārijam.
Tomēr – vai šāda Ukrainas pieeja principā bija pareiza un atbilstoša apstākļiem?
Domāju, ka pareiza. Kara apstākļos ir svarīgi uzturēt cilvēku psiholoģisko noturību un kaujas morāli. Un dažkārt tas var prasīt rīkoties tā, ka fakti par kādām iespējamām neveiksmēm vai zaudējumu apmēru netiek plaši publiskoti un apspriesti.
Kādas tendences jūs atzīmētu Kremļa propagandas frontē Ukrainas kara gaitā?
Krievija turpina uzturēt mītu par karu pret nacistiem, pret neofašistiem. To aizvien redzam arī propagandas raidījumos. Ar to baro krievu tautu, ekspluatējot vēsturiski nostiprināto uzskatu, ka cīņa pret nacismu ir kaut kas labs. Un tas uztur Krievijas iedzīvotājos atbalstu konflikta turpināšanai.
"Kremļa naratīvi piedzīvojuši izmaiņas. Ja sākumā bija paziņojumi par plašu visas Ukrainas "denacifikāciju", tad vēlāk šie uzstādījumi kļuva šaurāki. Pat Krievijas ārlietu ministrs sācis runāt tikai par Ukrainas austrumiem, nevis vairs par visu Ukrainu."
Par to jāpateicas ukraiņu spējai noturēties šos trīs mēnešus un radīt iebrucējiem pietiekami lielus zaudējumus, lai Krievija vairs nespētu veikt tik plašu operāciju, kā bija sākotnēji iecerējusi.
Pēdējās nedēļās Krievijas amatpersonu un militāristu retorikā parādās nikni vēstījumi par neapstāšanos pie Donbasa, par iešanu tālāk uz Rietumiem, uz NATO valstīm.
Tas bija sagaidāms no Krievijas puses. Vecās padomju laika tradīcijās, kad ienaidnieks bija Rietumi un NATO. Domāju, ka šādi vēstījumi domāti pašas Krievijas iekšējām vajadzībām. Proti, pasniegt Krievijas publikai, ka tagad NATO ir pie visa vainīgs, arī pie visām ekonomiskajām bēdām.
Bet, reāli skatoties, Krievija jau vēl nav iekarojusi to, ko gribēja – Ukrainu. Kā tad mēs varam runāt, ka viņi ies kaut kur tālāk? Tas ir tikai iekšējām vajadzībām, lai sabiedrībā uzturētu morālu atbalstu šim karam.
Vai no militārā potenciāla viedokļa šādiem draudiem nav seguma?
Domāju, ka Krievija ir iestrēgusi Ukrainā. Manā ieskatā, tā šobrīd ir vienkārši bļaušana, nekas vairāk.
Krievija draud vienmēr. Jau sākoties šim konfliktam, Maskava visu laiku ir draudējusi. Bet Kremlis noteikti nebija rēķinājies ar to, ka neviens no viņiem vairs nebaidās.
"Ja viņi sākumā cerēja, ka varēs izdarīt spiedienu uz Rietumiem un NATO, kur nebūs vienotības, izrādījās, ka viņi krietni pārrēķinājās. Viss tomēr notika ne tā, kā Maskava bija to gaidījusi."
Rietumiem šī ir iespēja parādīt savu vienotību, ka nebūs nekādas šķelšanās, kā to bija iecerējusi Krievija. Jo atkāpšanās ceļa jau nav. Rietumi nedrīkst parādīt, ka tie ir vāji. Savukārt Krievija nevar rādīt, ka nav neko sasniegusi.
Kremļa propagandas mašīna pēdējā laikā sabiedrībā aktīvi popularizē ideju par kodolbumbas izmantošanu, kas Krievijai esot vienīgā iespēja cīņā pret "ļaunajiem" Rietumiem. Vai sabiedrība tam tiešām tiek gatavota, vai arī tā joprojām ir tikai kodolieroču žvadzināšana?
Šādi raidījumi, protams, ceļ iedzīvotāju "patriotisko" garu, tā teikt, ienaidnieks tuvojas. Bet domāju, ka šobrīd tā aizvien ir tikai draudēšana un līdz tam nenonāks.
Jāsaprot, ka kodolkarā uzvarētāju nebūs. Un diez vai lielākā daļa to lielo Krievijas bļāvēju paši tiešām gribētu nokļūt situācijā, kad tiek lietoti atomieroči.
Zelenskis pēdējās dienās atzinis, ka var paiet ilgs laiks, lai no okupētajām teritorijām padzītu Krievijas karaspēku. Kādas ir jūsu prognozes?
Karā ir ļoti grūti kaut ko prognozēt. Karu izcīna karavīri uz zemes. Kā šajā ziņā veiksies, to grūti pateikt.
"Tas noteikti nebūs ātrs process, jo iebrucējs ir gana spēcīgs. Krievija darīs visu, lai vēl šajās dienās un tuvākajās nedēļās iekarotu aizvien vairāk teritorijas, un tad kādā brīdī konfliktu iesaldētu."
Un šāds stāvoklis var ieilgt. Un nevienam pasaulē tas nebūs izdevīgi, jo tas prasīs gan ievērojamus finanšu resursus, gan spēkus, lai turētu šo fronti un nepieļautu tālāku Krievijas spēku virzību Ukrainā.
Svarīgākais ir, lai Ukraiņi noturas, un Krievija negūst kādu lielu stratēģisku panākumu.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
