Sāksim ar pašiem pamatiem – ko par Latviju varam uzzināt Nacionālajā vēstures muzejā?

LNVM pirmsākumi 1869. gadā saistāmi ar Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas darbību, un tā vēsture ir tikpat krāšņa kā krājums un ekspozīcijas. Pēc Rīgas pils renovācijas uzsākšanas un postošā ugunsgrēka 2013. gadā LNMV pamatekspozīcija un izstādes atrodas pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, bet Rīgas pilī plānots atgriezties pēc rekonstrukcijas darbu pabeigšanas. Muzeja administrācija un krājums izvietots Pulka ielā 8, LNVM sastāvā ir arī Dauderu nodaļa un Tautas frontes muzejs.

"Ja man jāraksturo LNVM krājums, tas ir viens no lielākajiem valstī – tajā ir aptuveni viens miljons vienību," stāsta LNVM direktora vietniece krājuma darbā, mākslas vēsturniece Anita Meinarte. Muzeja krājums ir daudzveidīgs. Aptuveni 80% veido Latvijas arheoloģiskajos izrakumos atrastās liecības, krājumā tiek glabāta numismātikas (monētu un papīra naudas), faleristikas jeb apbalvojumu kolekcija (ordeņi, goda zīmes), etnogrāfiskie un tautas tradīcijas raksturojošie priekšmeti, kā arī daudz tādu liecību, kas burtiski stāsta par vēsturi, tostarp dokumenti, grāmatas, kartes u. tml. Tāpat tiek komplektēta laikmetīgā vēsture, kas ir mūsdienas, jo, "tēlaini izsakoties, tas, kas notika vakar, lēnām kļūst par vēsturi," teic Meinarte.

Viņa norāda, ka muzejs glabā Latvijas vēstures liecības no vissenākajiem laikiem (10. gadu tūkstotis pirms Kristus) līdz mūsdienām. Muzeja uzmanības lokā ir ne tikai Latvija tās mūsdienu ģeogrāfiskajās robežās. Tikpat svarīgi ir vākt materiālus, kas liecina par Latvijas izcelsmes cilvēku darbību ārpus valsts. Un kā mēdz teikt – latvieši ir sastopami visur pasaulē. "Mēs rūpīgi strādājam, lai muzeja krājums būtu daudzveidīgs, lai tas stāstītu par dzīvi Latvijā [cauri laikiem], par cilvēku likteņiem dažādos, arī traģiskos vēstures periodos, un lai tas tiktu atstāts Latvijas mūsdienu un nākotnes sabiedrībai," uzsver Meinarte.

Jāpiebilst, ka krājuma veidošanā ļoti aktīvi iesaistās arī sabiedrība, nododot muzejam dažādus vēsturisku priekšmetu dāvinājumus. Direktora vietniece norāda, ka sabiedrības iesaiste ir ļoti būtiska mūsu kopīgās vēsturiskās atmiņas saglabāšanā.

"tv3.lv" kopā ar LNVM speciālistiem devās apskatīt vienu no izstādēm – "Airis, Mozus un radio. Koks Latvijas vēsturē", kas stāsta par dažādiem vēstures laikmetiem tipiskiem koka funkcionālajiem pielietojumiem un raksturīgajām šķautnēm cilvēka un koka attiecībās. Turpinājumā piedāvājam ielūkoties izstādes daļā.

Vissenākie no koka izgatavotie priekšmeti Latvijā

Koka priekšmeti muzeja arheoloģisko senlietu krājumā ir ļoti vērtīgi, jo koks kā materiāls saglabājas ļoti slikti vai nemaz, "tv3.lv" pastāsta LNVM Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Virse. Tas ir labs materiāls dažādu priekšmetu darināšanai, bet salīdzinoši īsmūžīgs, jo zemē vienkārši satrūd. Taču tas spēj saglabāties purvainās vietās, kur ir zems skābekļa līmenis.

Savulaik Latvijas teritoriju klāja plaši meži, kas cilvēkam bija nepazīstami un bīstami, tāpēc tie izvēlējās apmetnes veidot ezeru vai mazāku upīšu krastos. Līdz ar to galvenais un stabilākais pārtikas ieguves veids bija zveja, par ko arī stāsta dažnedažādi arheoloģiskie priekšmeti.

Piemēram, izstādē apskatāmi vairāki airi, no kuriem pāris atrasti Sārnates apmetnē, kas pastāvēja no 4100.–2900. gadam pirms Kristus. "Tā ir vidējā neolīta apmetne, no kuras ir saglabājušies daudzi priekšmeti. Šiem airiem ir interesanta forma, neraksturīga mūsdienām, bet, tā kā apmetne bija izveidota pie ezeriņa, kas bija diezgan sekls un aizaudzis, tur samērā šauri airi ar smailu galu bija vispiemērotākie. Apmetnē kopumā atrasti ap 40 šādu airu," stāsta Virse.

Par zveju kā galveno nodarbošanos liecina arī no priedes mizas taisīti pludiņi, kuri uz ūdens noturēja no lūkiem pītus murdus un tīklus. Arheoloģiskajos izrakumos atrasti arī kausiņi/karotītes, par kuru izmantošanu var diskutēt, bet pēc kā vienlaikus noprotams – cilvēks ļoti labi prata izmantot koku dažādu priekšmetu veidošanai. Sārnates apmetnē atrastas arī vairākas vienkoču laivas. Izstādē gan apskatāma Vilkmuižas ezera arheoloģiskajos izrakumos atrastā vienkoču laiva, kas datējama ar 12.–13. gadsimtu.

Virse norāda, ka lielu muzeja kolekcijas daļu veido arī Āraišu ezerpils arheoloģisko izrakumu liecības. Pateicoties tam, ka ezera līmenis cēlās, visu atstājot zem ūdens un līdz ar to skābeklim nepieejamā vidē, ezerpilī salīdzinoši labā stāvoklī bija saglabājušās ēku sienas, jumta konstrukciju detaļas, sadzīves priekšmeti u. tml. Īpaši izceļams priekšmets ir apavs, kas darināts no lūkiem. Tiesa, tas nav apavs, kādu pazīstam mūsdienās, – tas vairāk līdzinās zolei, kas caur cilpiņām tika piesieta pie pēdas.

Savukārt ekspozīcijas svarīgākais priekšmets ir oša koka laiviņa. "Tā atrasta netālu no Valmieras, Brendiķu purvā 19. gadsimta beigās. Tādas bijušas divas, bet saglabājusies tikai viena," stāsta arheoloģe. "Šī laiviņa muzejā ir jau kopš 1932. gada, un ilgstoši tika uzskatīts par rituāla trauku, kas datējams ar 11. gadsimtu. Vēloties precizēt šo datējumu, veicām vairākas radioaktīvā oglekļa analīzes, kas uzrādīja vidējo mezolītu jeb 7000.–7500. gadu pirms Kristus. Līdz ar to tas ir viens no senākajiem koka priekšmetiem Ziemeļeiropā.’’

Sena dievnama vēsmas

Izstādes Mozus daļa saistīta ar sakrālo mākslu, baznīcas interjera priekšmetiem, "tv3.lv" norāda Anita Meinarte. Latvijā izplatoties kristīgajai ticībai, sākās klosteru un baznīcu celtniecība, kuru interjerā bija nepieciešami sakrāli priekšmeti. Svēto tēlu izgriešanai meistari parasti izmantoja labi izžāvētus koka bluķus – ozola, liepas, bērza vai melnalkšņa, retāk – skuju kokus, jo tie bija sveķaini. Svēto tēlu detaļas, piemēram, rokas un atribūtus, pievienoja atsevišķi, un skulptūras tika krāsotas.

Izstādē apskatāma vien neliela daļa no LNVM baznīcu koka skulptūru kolekcijas, kas kopumā ir lielākā šāda kolekcija Latvijā. No muzejā izstādītajām mākslas vēsturniece izceļ Mozus skulptūru. "Mozus bija Vecās Derības pravietis, un viņa dzīvesstāsts devis impulsu ļoti daudziem māksliniekiem gan glezniecībā, gan tēlniecībā. Tas novērojams arī Latvijā," stāsta direktora vietniece.

Mozus glāba ebreju tautu no nabadzības un klejojumu gados vadīja uz apsolīto zemi. Nonākot pie Sīnāja kalna, Mozus devās tajā, lai tiktos ar Dievu, kurš viņam pasniedza desmit bauslības galdiņus. Tieši tāpēc Mozus bieži vien tiek attēlots garā tērpā ar bārdu, vienā rokā turam ceļinieka spieķi, bet otrā – bauslības galdiņus.

"Nereti jautā, kāpēc Mozum ir šie mazie radziņi. Tie patiesībā ir simbols staru vainagam, jo tad, kad Mozus nokāpa no Sīnāja kalna, pārsteigtā tauta redzēja, ka viņa galvu apņem mirdzoša gaisma. Dažādos Bībeles tulkojumu procesos un, iespējams, pārpratumu dēļ staru vainags kļuvis par diviem radziņiem," stāsta Meinarte.

Kā Mozus nokļuva LNVM krājumā? Tas ir stāsts par Ķerkliņu baznīcu, kuru uzcēla 1641. gadā; tās iekārta darināta 17. gadsimta otrajā pusē un 18. gadsimta 1. ceturksnī. Izstādē apskatāmo skulptūru – Mozus un Ārona (17. gadsimta otrā puse) – darinātājs nav zināms. Skulptūras, kas izgatavotas no bērza, daļēji saglabājušas savu krāsojumu un zeltījumu. Direktora vietniece skaidro, ka 20. gadsimta kataklizmas un kari nebija saudzīgi pret kultūras mantojumu – arī Ķerkliņu baznīca Pirmā pasaules kara laikā tika izpostīta. Pēc kāda laika baznīca gan atjaunota.

20. gadsimta 20.–30. gados Latvijā aktīvi darbojās Pieminekļu valde, kas, konstatējot, ka skulptūras baznīcās vairs netiek izmantotas un to saglabāšanas apstākļi nav piemēroti, uzņēmās pār tām gādību. Tāpat notika ar desmit Ķerkliņu baznīcas kokgriezumiem, tostarp Mozus un Ārona skulptūrām, kurus 1933. gadā pārveda uz Rīgu un nodeva toreizējam Valsts vēsturiskajam muzejam (tagad – LNVM).

"Tas, varētu teikt, bija likteņa pagrieziens. Pārējā baznīcas iekārta palika uz vietas – kancele, vēl citi priekšmeti. Tad Latviju skāra Otrā pasaules kara traģēdija, kurā cieta daudzi kultūrvēsturiskie pieminekļi, arī Ķerkliņu baznīca tika izpostīta. Tālāk sekoja padomju okupācijas laiks, kad Zvārdes pagastā, kur šī baznīca atradās, tika ierīkots aviācijas poligons, kur treniņu nolūkos meta bumbas un nevienu neinteresēja, vai tur ir kultūras pieminekļi, kapsēta vai kas cits. Šādā veidā bojā aizgāja pārējie baznīcas iekārtas priekšmeti," stāsta Meinarte.

"Latvijas baznīcās Mozus tēls reizēm pildīja kanceles balsta funkcijas, bet bieži vien redzams arī altārī. Runājot par altāra uzbūvi, jāatzīmē, ka tas sastāv no altāra galda jeb mensas un kokgriezumiem rotātās daļas jeb altāra retabla. Ķerkliņu baznīcas altāra retablā Mozus atradās vienā pusē, bet Ārons – otrā," norāda direktora vietniece.

Lāde – pirmā mēbele cilvēka vēsturē

Izstādes zemnieku sētas daļā skatāma viena no aptuveni 50 LNVM kolekcijā esošajām pūra lādēm. Lielākā daļa no tām muzeja kolekcijā nonāca 20. gadsimta 20.–40. gados, kad Pieminekļu valde organizēja speciālas ekspedīcijas uz dažādiem Latvijas novadiem kopā ar talantīgākajiem arhitektūras un mākslas studentiem, kuri prata zīmēt, mērīt un uz papīra rekonstruēt pūra lādes to īstajos izmēros ar visu apkalumu un otējumu, "tv3.lv" pastāstīja LNVM Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Kalna. Līdz ar to muzeja krātuvē ir ne tikai fiziskas pūra lādes, bet arī to uzmērījumi un fotogrāfijas no visas Latvijas.

Vēsture lādei "līdzi nav atnākusi", bet ir saglabājies tās vizuālais apraksts. Lāde veidota no priedes, tai ir metāla apkalumi un otējumi, un tā ir datēta ar 1804. gadu. Kalna norāda, ka šāds datējums ir ļoti sens – bieži neizdodas šādas lādes atrast, pārsvarā tās datētas ar 19. gadsimta vidu. Senākās parasti nāk no Kurzemes.

"Vispār lāde kā tāda ir senākā mēbele cilvēces vēsturē, jo tajā glabāja gan saimnieciskos priekšmetus, gan apģērbu. Izliektais pūra lādes vāks arī parādījās vēlāk – sākotnēji tas bija taisns, līdz ar to uz tās arī varēja gulēt, izmantot kā galdu u. tml.," stāsta Kalna. 17. gadsimtā parādījās jauna mēbele – skapis, bet arī tas sākotnēji izskatījās kā divas viena uz otras uzliktas pūra lādes. Vēlāk jau mājokļos nonāca kumodes, kas arī tā pati lāde vien ir, tikai ar iestrādātām atvilktnēm.

Kas attiecas uz pūra funkciju – pirmās ziņas, ka lāde tiek speciāli gatavota līgavas pūra glabāšanai, nāk no 15. gadsimta Itālijas. Vēlāk (16.–17. gadsimtā) šī tendence izplatās visā Eiropā. Lādes tika greznotas ar aristokrātisko ģimeņu ģerboņiem vai mīlestības simboliem. Pētījumi liecina, ka otējumus veica ceļojošie mākslinieki, kas pārsvarā bija ebreji. Jo apgleznotāka un apkaltāka bija lāde, jo turīgāki bija līgavas vecāki.

Savukārt uz lādes redzamais gada skaitlis tiek saistīts ar līgavas precību gadu. Reizēm meitas arī izmantoja mammas vai vecmammas pūra lādi, vien pārgleznojot savu precību gadu.

Koku izmantošanas un saudzēšanas dilemma

Industriālajam mantojumam veltītajā izstādes daļā apmeklētājiem ir iespēja pārceļot uz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumu. Ja iepriekš koku apstrādāja galdnieks savā darbnīcā, tad šis ir laika posms, kad cilvēks iemācās efektīvi un kvantitatīvi apstrādāt koku un izcērt arvien vairāk mežu.

"Varētu teikt, ka cilvēks pakļauj koku vispārākajā pakāpē, tostarp iemācās izmantot koka ne tik kvalitatīvās daļas – zarus, skaidas u. c.," "tv3.lv" stāsta LNVM Vēstures departamenta Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis.

Šajā periodā radās jauni materiāli – finieris un saplāksnis –, un dramatiski pieauga koku patēriņš, piemēram, 20. gadsimta sākumā ik gadu Rīgā pa Daugavu pienāca pat līdz 20 000 plostu ar miljoniem baļķu. Patiesībā Rīga īsi pirms Pirmā pasaules kara bija pasaulē lielākā koktirdzniecības osta, un koku pārvadāšanai Rīgā, Ventspilī un citur tika būvēta speciāli tam paredzēta infrastruktūra.

Savukārt no mežainuma viedokļa Latvija šajā laika periodā nonāca vēsturiski viszemākajā punktā – pirms simt gadiem vien aptuveni 23% Latvijas teritorijas klāja meži. Mūsdienās to ir divreiz vairāk.

Tas izraisīja pretreakciju – vēlmi šo ekonomisko resursu saglabāt, un pakāpeniski sākās sistemātiska mežu aizsardzība, centralizētu mežu pārvaldes ieviešana un Meža dienu akcijas; piemēram, 1935. gadā Meža dienās piedalījās 256 000 iedzīvotāju. Šo laiku stādījumus Latvijā redzam vēl šodien. Bet padomju laiku noslēgumā Latvijas dabas aizsardzība jau ieguva politisku piesitienu – šis naratīvs tika iekļauts Trešās Atmodas politiskajās kampaņās.

Šajā izstādes daļā apskatāmi radioaparāti. Kāpēc? Lai arī cilvēks 20. gadsimtā bija iemācījies pats radīt vismodernākos materiālus un resursus, tostarp alumīniju, plastmasu, gumiju, elektrību un radio viļņus, katrs radioaparāts joprojām tika ietērpts klasiskajā koka "mētelītī". Katra radio uztvērēja korpusu izgatavoja no saplākšņa, pēc tam to rūpīgi apstrādāja, slīpēja, krāsoja un lakoja. Galu galā radioaparātam tolaik bija jākalpo par estētisku interjera priekšmetu.

Cīrulis īpaši izceļ Valsts elektrotehniskās fabrikas jeb VEF radioaparātu "VEF Super", kas izgatavots 1930.–40. gados un ir viens no 20. gadsimta Latvijas rūpniecības veiksmes stāstiem, īsts dižpārdoklis. "VEF Super" un citu tā laika radio uztvērēju dizaina autors ir Ādolfs Irbīte. Šeit Cīrulis uzsver, ka 1930. gadu beigās radio dizainam un tehniskajām īpašībām bija jābūt tādām, lai to varētu dēvēt par tautas uztvērēju – šī tendence bija populāra visā pasaulē. Tehnikai bija jābūt viegli lietojamai, praktiskai, un uz to tiecās arī VEF.

Šis konkrētais radio modelis "VEF Super M-507" dažādos izpildījumos ar variācijām maksāja 150 līdz 250 latu. Tolaik fabrikas strādnieka mēnešalga bija ap 100 latiem, bet turīgāks vidusšķiras pārstāvis pelnīja 200 līdz 350 latu mēnesī. Citiem vārdiem – radio aparāts izmaksāja vienu līdz pat trim mēnešalgām, līdz ar to nebūt nebija lēts prieks, turklāt papildus bija jāmaksā ikmēneša radio abonementa maksa.

Tika piedomāts pie aparāta praktiskās formas un svara (VEF "Super M-507" svēra septiņus līdz astoņus kilogramus). Svarīgi bija tas, ka aparātu var pieslēgt gan pie līdzstrāvas, gan maiņstrāvas. VEF uztvērējos bija nodrošināta funkcija, lai raidītāju frekvences nepārklātos.

"VEF Super" sērijas modeļi izrādījās īsts veiksmes stāsts – to ražoja līdz Otrajam pasaules karam, kā arī pēc tam. Ražošanas apjomi jau 30. gados tik ļoti pieauga, ka fabrika ierīkoja speciālu kokapstrādes cehu, vēlāk arī finiera rūpnīcu, kas specializējās tieši finiera un saplākšņa ražošanā radioaparātu korpusiem, vēlāk izlaida arī aviācijas saplāksni. 1950.–60. gados VEF izgatavoto radio uztvērēju izlaides apjomi jau tuvojās pusmiljonam eksemplāru gadā.

"20. gadsimtā redzam šīs medaļas divas puses – cilvēks ir kļuvis visvarens, spēj koku pilnībā pārvaldīt, mēs vairs neesam atkarīgi no meža labvēlības, bet ir sasniegts tas kritiskais punkts, kur mums pašiem jāuzņemas atbildība par mežu atjaunošanu. Un šīs divas medaļas puses ir aktuālas arī 21. gadsimtā," norāda Cīrulis.

Ko muzejs piedāvā?

LNVM ekspozīcijas un izstāžu nams Brīvības bulvārī 32 piedāvā plašu skatu uz Latvijas vēsturi. Pamatekspozīcijā atspoguļota Latvijas vēsture no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, savukārt izstādes vēsta par konkrētām tēmām:

• "Airis, Mozus un radio. Koks Latvijas vēsturē" – par cilvēka un koka mijiedarbību Latvijā no senvēstures līdz mūsdienām;
• "Krāsainā Latvija" sniedz nebijušu iespēju skatīt Latvijas vēsturi autentiskās krāsās kopš 20. gadsimta pirmās desmitgades līdz pat modernās krāsu fototehnikas ēras sākumam 1990. gadā;
• "Krimplēnmānija. Modes kliedziens padomju garderobē" veltīta krimplēna apģērbam, izstādot vienu no Latvijā bagātākajiem krimplēna tērpu vākumiem no mākslinieces Annas Aizsilnieces kolekcijas, ko papildina LNVM krājuma priekšmeti un privāti deponējumi;
• "Latvijas valsts dibināšana un dibinātāji" – Latvijas valsts tapšanas stāsts, skatīts caur 39 dzīvesstāstiem: izstādes varoņi ir politiķi, kuri 1918. gadā stāvēja pie valsts šūpuļa;
• "Nauda Latvijā" hronoloģiski ataino dažādos naudas veidus – preču naudu, romiešu monētas, sudrabu, arābu dirhēmus, Rietumeiropas denārus u. c. – un to ceļus Latvijā atšķirīgos laikmetos un politiskajos apstākļos;
• ārtelpas izstāde "Kamēr vēl laiks. Fotoetnogrāfijas sākums Latvijā" veltīta agrīnajām etnogrāfiskajām fotogrāfijām Latvijā, no kurām senākās uzņemtas 1860. gados. 170 unikāli uzņēmumi liecina par nacionālās pašapziņas un etnogrāfisko pētījumu aizsākumu Latvijā 19.–20. gadsimta mijā un rāda nu jau zudušās tradicionālās kultūras iezīmes.

Muzejs piedāvā arī 15 ceļojošās izstādes un tematiski dažādas muzejpedagoģiskās programmas plašai auditorijai. "’tv3.lv’’, dodoties uz muzeju, iesaka vienas izstādes apskatei atvēlēt vismaz stundu laika.

Savukārt visplašāko saturisko un vizuālo informāciju par Latvijas vēsturi sniedz LNVM virtuālo resursu krātuve eMuzejs (emuzejs.lnvm.lv) – līdz šim formātu ziņā daudzveidīgākā un pilnīgākā digitālo materiālu bāze. eMuzejā atrodas arī Latvijas vēstures fotopanorāma Gadsimta albums un sabiedrības iesaistes projekts Gadsimta stāsti.

Plašāka informācija par muzeja piedāvātajām iespējām, cenrādi un aktualitātēm atrodama mājaslapā, "’Facebook’’, "’Instagram’’ un arī "’Twitter’’.