Pilnīga digitalizācija un cilvēku uzticība – Igaunijas elektronisko vēlēšanu veiksmes stāsts

Kamēr Latvijā iedzīvotāji, politiskie spēki un eksperti lauž šķēpus par to, vai šāda sistēma ir vajadzīga arī mums un ko prasītu tās ieviešana, Igaunija jau 2005. gadā kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas ieviesa iespēju piedalīties visa veida elektorāta, tostarp pašvaldību, parlamenta, prezidenta un pat Eiropas Parlamenta, vēlēšanās tiešsaistē, skaidro Nacionālais demokrātiskais institūts.

Igauņu interneta balsošanas sistēma balstās uz Igaunijas ID kartēm jeb personu apliecinošiem dokumentiem, kas valstī katram pilsonim ir obligāti, kā arī uz viedkartēm, kas ļauj veikt gan drošu attālinātu autentifikāciju, gan juridiski saistošus ciparparakstus. Pēc autentifikācijas vēlētājs balso, izmantojot platformu, kas nosūta balsojumu uz centrālo datu bāzi. Balsojums tiek digitāli parakstīts un ievietots virtuālā, parakstītā "’aploksnē’’, kurā ir vēlētāja identifikācija un sesijas laiks.

Elektroniskā balsošana ir pieejama priekšlaicīgās balsošanas periodā (sešas līdz četras dienas pirms oficiālās vēlēšanu dienas). Vēlētāji savu elektronisko balsojumu var mainīt neierobežotu skaitu reižu, bet tikai gala balsojums tiek ņemts vērā.

Tāpat ikviens, kurš balsojis internetā, var savu balsi atstāt arī vēlēšanu iecirknī priekšlaicīgā balsošanas periodā. Tādā gadījumā visas interneta balsis tiek anulētas.

Oficiālajā vēlēšanu dienā elektronisko balsojumu mainīt vai anulēt vairs nav iespējams.

Igauņi skaidro, ka, dodot iedzīvotājiem iespējas elektroniski balsot vairākkārt un balsi atstāt arī vēlēšanu iecirknī, šādā veidā iespējams aizsargāt balsošanas aizklātību, nodrošinot ikvienam vēlētājam, kurš varbūt bijis piespiests vai iebiedēts balsot par kādu konkrētu politisko spēku, iespēju vēlreiz balsot aizklāti un labot savu iepriekš atstāto balsojumu.

Vēlēšanas – digitalizācijas sarežģītākais solis

Šo vēlēšanu sistēmu pēdējās, 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, izmantoja gandrīz puse Igaunijas vēlētāju. Jānorāda, ka tā ir daļa no plašākas digitālās platformas, kas ietver nodokļu deklarēšanu, veselības aprūpi un citus valsts pakalpojumus, kas patiesībā ir vēlēšanu sistēmas veiksmes stāsts, vēsta "’Forbes’’.

Intervijā izdevumam Martēns Kaevats, Igaunijas valdības biroja nacionālais padomnieks digitālajā jomā, uzsvēris – ja valsts vēlas uzsākt digitalizāciju, interneta vēlēšanas nav pirmais, ar ko sākt, jo tas ir digitālizācijas sarežģītākais solis. Viņaprāt, Igaunijas elektroniskā vēlēšanu sistēma ir balstīta ideoloģijā, ka iedzīvotāji uzticas savai valdībai, lai tā rūpētos par viņu datiem, bet vienlaikus iedzīvotāji ir galvenie šo datu pārvaldnieki.

Tiesa, vienas no galvenajām šādu vēlēšanu bažām ir kiberdrošība un uzlaušanas iespējas, tādēļ balsošana internetā ir daļa no lielākas e-Igaunijas sistēmas. Vienlaikus Līsa Pasta, Igaunijas galvenā kiberrisku inspektore, "’Forbes’’ norāda, ka risks, balsojot tiešsaistē, nav lielāks par risku balss nodošanai klātienē vai pa pastu. Tādēļ valstīm būtu vairāk jādomā, kā novērst citus vēlēšanu drošības riskus, nevis visa uzmanība jāvelta kiberdrošībai.

Igaunija savu sistēmu arī regulāri pilnveido un uzlabo, neesot zināmi gadījumi par nopietniem drošības riskiem par spīti tam, ka kaimiņos ir kibertelpā allaž agresīvā Krievija.

Vienlaikus bijusī Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida savulaik uzsvērusi, ka igauņu elektronisko vēlēšanu sistēmu nevar vienkārši nokopēt un pārņemt citās valstīs. "’Katrā valstī ir atšķirīga kultūra. Tā dominē arī tad, kad veido savu digitālo valsti. Katram jāatrod savi risinājumi, kas pārliecinās jūsu cilvēkus izmantot digitālās [metodes].’’

Sabiedrības uzticēšanās – galvenais priekšnoteikums vēlēšanu digitalizācijai

Zinātnisko pētījumu bāzē "’Science Direct’’ šī gada jūnijā publicēts pārskats par Igaunijā līdz šim aizvadītajām elektroniskajām vēlēšanām. Pētījuma autori norāda – galvenais secinājums ir tāds, ka 15 gadu laikā interneta vēlēšanas ir normalizētas un pat iesakņojušās Igaunijā, tostarp igauņu elektorāts tās vairs neuzskata par eksperimentu, bet gan būtisku vēlēšanu sastāvdaļu.

Pētniekuprāt, galvenie iemesli, kāpēc Igaunija joprojām neatsakās no interneta vēlēšanām, kamēr citās valstīs vien izmēģināti pilotprojekti, ir:

• Svarīgs ir laiks – igauņi šo sistēmu ieviesa vēl pirms kiberuzbrukumi, vēlēšanu uzlaušana un iejaukšanās rezultātos kļuva par būtisku risku, līdz ar to šādai sistēmai bija arī mazāka pretestība;
• Igaunijas vēlēšanu sistēma ir daļa no lielākas digitālās sistēmas, kas plaši tiek izmantota iedzīvotāju ikdienas dzīvē;
• Sistēma visu šo gadu laikā darbojusies bez lielām kļūmēm un kļuvusi populāra;
• Tā guvusi pastāvīgu politisko atbalstu;
• Valdība un vēlēšanu iestādes apņēmušās uzlabot, attīstīt un atjaunināt interneta balsošanas sistēmas tehnoloģiskos, juridiskos un organizatoriskos jautājumus, kā arī pielikušas lielas pūles risku mazināšanai;
• Iedzīvotāji sistēmai uzticas.

Pētījuma autori arī atzīmē, ka viens no Igaunijas veiksmes stāsta stūrakmeņiem ir tas, ka lielākā daļa valsts sniegto pakalpojumu balstās digitalizētā sistēmā, pie kuras iedzīvotāji ir pieraduši un kurai uzticas. Līdz ar to, ja kāda cita valsts vēlas ieviest balsošanu internetā, vispirms būtu jāsāk ar drošu elektroniskās autentifikācijas sistēmu izstrādi, ko sākotnēji izmantotu citos tiešsaistes darījumos vai pakalpojumos, bet vēlāk arī vēlēšanās.

Vienlaikus pētnieki norāda, ka balsošana internetā nebūs garants vēlētāju aktivitātes pieaugumam. Vismaz ne valstīs, kur vēlēšanas ir viegli pieejamas, kā arī pastāv iespēja balsi nodot pirms oficiālās vēlēšanu dienas. Par Igauniju apkopotie dati liecina – neraugoties uz masveida interneta balsošanas pieaugumu, vēlētāju līdzdalības rādītāji palikuši vienlīdz stabili. Citiem vārdiem – daļa jau esošo vēlētāju no balsošanas iecirknī vienkārši pārgājuši uz vēlēšanu tiešsaistē.

Līdz ar to, pētniekuprāt, cerībai, ka interneta balsošana motivēs iedzīvotājus aktīvāk piedalīties vēlēšanās, nevajadzētu būt primārajam iemeslam šādas sistēmas ieviešanai. Jāpiebilst, ka tas ir viens no Latvijas uzskaitītajiem iemesliem.

Visbeidzot, pētnieku ieskatā sabiedrības uzticēšanās ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem jaunu tehnoloģiju ieviešanai un izmantošanai. Pēc viņu domām, bez dziļas un sistemātiskas digitālās transformācijas, kas iedzīvotājiem ļauj izmantot drošas digitālās identitātes un veidot pārliecību par valsts un sabiedrības digitālajām spējām, elektroniskā balsošana, visticamāk, nebūs nekas vairāk kā pilotprojekts.