Pārsteidzoši pētījuma atklājumi: bruņurupuču mātes pirms izšķilšanās "sarunājas" ar savām olām

Brazīlijas bioloģe Kamila Ferāra sākumā jutās "stulbi", iegremdējot mikrofonu netālu no bruņurupuču olu ligzdas. Viņa nebija pārliecināta, vai daudz kaut ko sadzirdēs. Viņa pētīja milzīgo Dienvidamerikas upes bruņurupuci, vienu no pasaulē lielākajiem saldūdens bruņurupučiem.

"Ko es daru?" viņa sev jautājusi. "Es ierakstu olas?"

Tad ASV bāzētajā dabas aizsardzības grupā "Wildlife Conservation Society" strādājošā bioloģe to izdzirdēja: ātri, tikko dzirdams troksnis atskanēja čaumalas. Šķita, ka bruņurupuču māte runāja ar bruņurupucēniem, kuri vēl nebija izšķīlušies, un mudināja: "Nāc, nāc, ir pienācis laiks mosties. Nāc, nāc." Un tad visi nupat izšķīlušies mazuļi kopā varēja atstāt ligzdu.

Dienvidamerikas upju bruņurupuči mitinās visā Amazones upes baseinā un katru sauso sezonu no maija līdz oktobrim atgriežas upes krastos, lai dētu olas.

Pētnieki gadu desmitiem ilgi uzskatīja, ka ūdens bruņurupuči ir vājdzirdīgi un galvenokārt mēmi. Vienā populārā 20. gadsimta 50. gados izdotā mācību grāmatā pat tika apgalvots, ka bruņurupuči "ikdienā īpaši neizmanto skaņu". Tika uzskatīts, ka mežonīgie rāpuļi dārdojošajās upēs un kakofoniskajos okeānos aizvadīja savu laiku, neko daudz nerunājot.

Taču nesenie skaņas ieraksti ar šo bruņurupuču pirmajiem "vārdiem", iekams tie vēl ir izšķīlušies – apgrieza iepriekš pastāvošos priekšstatus ne tikai par bruņurupuču spēju sazināties, bet arī par viņu instinktu rūpēties par mazuļiem. Jaunais atklājums paver pilnīgi citu perspektīvu.

Kad zinātniece sāka pētīt bruņurupuču komunikāciju, viņa ievēroja: "tik daudzi cilvēki paskatījās uz mani un sacīja:" Ak, kā? Es nedomāju, ka bruņurupuči saziņai izmanto skaņu," viņa atminas. "Es teicu:" Paskatīsimies," Ferāra atbildēja viņiem.

Milzīgais Dienvidamerikas upes bruņurupucis dzīvo visā Amazones baseinā un tās pietekās. Sausajā sezonā tūkstošiem mātīšu izrāpo no upes pludmalēs, lai dētu olas. Diezgan daudzu bruņurupuču sugu vecāki savus mazuļus atstāj uzreiz pēc olu izdēšanas. Bet Dienvidamerikas upes bruņurupuču mātītes pēc ligzdošanas bieži vien turpina dzīvoties krastā un līdz pat diviem mēnešiem gaida, kad izšķiļas olas.

Tāpēc Ferāra un viņas kolēģi brīnījās: vai bruņurupuču māte un bruņurupuča bērns sazinās viens ar otru? Lai pārbaudītu šo ideju, viņas komanda vairākus mēnešus pētīja sauzemē iznākušos, kā arī zem ūdens, savvaļā un peldbaseinā mītošos bruņurupučus. Komanda ierakstīja visu vecumu bruņurupuču plašu klusu skaņu repertuāru.

Šķiet, ka embriji savstarpēji sazinās, lai koordinētu izšķilšanos un nokļūšanu līdz olas virsmai. Tā kā tiem uzglūn tik daudz plēsēju, bruņurupuču mazuļiem ir drošāk masveidā virzīties upes virzienā. Tikmēr to mātes tuvojas un atsaucas uz savu mazuļu aicinājumiem. Kad izšķīlušies mazuļi sasniedz ūdeni, bruņurupuču mazuļi migrē lejup pa upi kopā ar pieaugušām mātītēm, liecina Ferāras radioizsekošanas pētījumi.

Kad viņas komanda pirms desmit gadiem publicēja agrīnu pētījumu par bruņurupuču vokalizāciju, akadēmiskie žurnāli pretojās pētījuma par bruņurupučiem nosaukumā ievietot frāzi "vecāku aprūpe". Taču nu pētnieku grupa ir ierakstījuši vairāku bruņurupuču sugu balsis, tostarp Cūkdeguna bruņurupučus Austrālijā, Amerikāņu purva bruņurupučus Minesotā un Kempa jūras bruņurupučus Meksikā, kas ir viens no pasaulē visvairāk apdraudētajiem bruņurupučiem. "Iespējams, lielākā daļa šo sugu saziņai izmanto skaņu," viņa teica.

Citi pētnieki, iespējams, ir palaiduši garām bruņurupuču radītos trokšņus, jo tie mēdz būt klusi, reti un zemi – tieši cilvēka dzirdes spektra malā. Dažām bruņurupuču sugām var būt nepieciešamas stundas, lai atbildētu viena otrai.