Bīstamā "iedraudzināšana" un citi riski: zināšanas, kas sargā bērnu no vardarbības
"Sabiedrība kļūst jūtīgāka pret vardarbību un arī vairums vecāku ir gatavi aktīvi iestāties par saviem bērniem, kas ir ļoti apsveicami," vērtē "Centra Dardedze" pārstāve Laila Balode. Viņasprāt, vēl būtu jāpiestrādā pie pirmsskolu un skolu darbinieku, kā arī ārstu un medmāsu gatavības būt redzīgākiem un proaktīvi pamanīt dažādus riskus.
Dažādu jomu speciālistu spēja pamanīt brīdinošus signālus īpaši svarīga ir gadījumos, kad bērna vecākiem ir dažādas grūtības vai manāma bērna pamešana novārtā, – atzīmē "Centra Dardedze" valdes locekle Laila Balode.
"Likums nosaka, ka par jebkuru likumpārkāpumu pret bērnu nekavējoties jāziņo policijai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, bāriņtiesai vai sociālajam dienestam, taču ārstiem un pedagogiem būtu nepieciešami vēl konkrētāki algoritmi, ko pamanīt un kurā no iestādēm vērsties," uzsver speciāliste.
"Svarīgākais, lai vērīgs būtu ikviens cilvēks – ja jūtam, ka bērnu laukumiņā, aiz sienas, dārziņā, skolā vai pat pašu ģimenē notiek kas nelāgs, ir jāreaģē un jāvēršas pēc palīdzības. Īpaši tas attiecas uz gadījumiem, ja bērns izstāsta par kādu pāridarījumu – iespējams, tu esi vienīgais, kurš par to uzzina un var piesaistīt atbalstu, kā arī novērst turpmākus pāridarījumus. Bērns pats nevar mainīt savu situāciju, to var tikai pieaugušie."
Par drošību jārunā
Balode uzsver, ka ar bērnu par drošību attiecībās jārunā jau pirms jebkādām aizdomīgām pazīmēm.
"Tām vajadzētu būt ikdienišķām sarunām jau no mazotnes, kas skaidro bērnam, kā atšķirt labus un sliktus pieskārienus, labus un sliktus noslēpumus, ko darīt un kā pateikt nē, ja kāds cilvēks bērnam dara ko nepatīkamu vai mulsinošu."
"Bērnam ir jāzina, ka viņa ķermenis ir tikai viņa un citi cilvēki nedrīkst ar to darīt, ko grib – mums katram ir jāsargā savas ķermeņa robežas un jābūt jūtīgiem pret savām izjūtām."
Kā atzīmē eksperte, ja par šīm tēmām brīvi sarunājamies un ikdienā respektējam bērna ķermeņa robežas, tad arī pāridarījuma gadījumā bērns zinās, ka pie vecāka par šo tēmu var vērsties.
Svarīgi bērnam ticēt
"Ja bērna un vecāku attiecības ir tuvas un atbalstošas, varam ikdienā mudināt bērnu atklāti dalīties par savām izjūtām, un, kad bērns mums ko pastāsta, svarīgi viņam ticēt un iedziļināties viņa sacītajā," teic speciāliste.
Viņa skaidro, ka uzmanību jāpievērš arī krasām pārmaiņām bērna uzvedībā, piemēram, bērns pēkšņi noslēdzas sevī, kļūst ļoti nomākts vai izteikti agresīvs.
"Tāpat jāpamana, ja bērns ļoti grib pavadīt laiku kopā ar kādu cilvēku vai gluži otrādi – aktīvi sāk izvairīties no kāda cilvēka."
Ja bērns sāk lietot vecumam neraksturīgus seksuāla rakstura izteikumus vai bieži zīmē attiecīgus zīmējumus, arī tas var liecināt par bērna piedzīvoto, piebilst Balode
"Ļoti izteikts signāls par to, ka nepieciešama tūlītēja iejaukšanās, ir bērna paškaitējoša uzvedība, kad bērns savas emocionālās ciešanas izreaģē, nodarot pats sev sāpes – graizoties un tamlīdzīgi."
Jebkuras būtiskas izmaiņas bērnā nepieciešams pamanīt un iejūtīgi meklēt to cēloņus, nepieciešamības gadījumā piesaistot speciālista palīdzību, – rezumē "Centra Dardedze" pārstāve.
"Vecākiem nav jākļūst par izmeklētājiem vai soģiem, taču par iespējamiem pārkāpumiem noteikti ir jāziņo organizatoriem, bērnu tiesību aizsardzības iestādēm vai nopietnos gadījumos – policijai."
Pirms bērns sāk runāt, mainās viņa uzvedība
Skaidrojot, kā vecākiem runāt ar bērnu situācijās, kad tiek pamanītas kādas brīdinošas pārmaiņas viņa uzvedībā, Balode atzīmē, ka vēl pirms bērns sāk runāt par to, mainās viņa uzvedība.
"Ja attiecības ir labas, tad vecāks, redzot izmaiņas, painteresēsies par notiekošo un bērns to var pastāstīt."
"Svarīgākais, lai bērns tiek sadzirdēts. Ja bērns piedzīvo situāciju, kurā izstāsta vecākam par piedzīvoto un saņem atbildi, ka "tas taču sīkums" vai sastopas ar vecāku neticību, viņš var vairs nestāstīt un zaudēt uzticēšanos pieaugušajiem."
Tāpēc pareizākais ceļš būtu rūpīgi klausīties, reaģēt mierīgi un atbalstoši, iedrošinot bērnu, ka darīsim visu iespējamo, lai bērnam palīdzētu un pāridarītājs tiktu apturēts, – iesaka eksperte.
Bīstamā "iedraudzināšana"
"Tādi uzbrukumi kā izvarošana mūsdienās tomēr notiek salīdzinoši reti," skaidro speciāliste. "Daudz izplatītāka ir tā sauktā iedraudzināšana – ilgtermiņā veidotas draudzīgas attiecības, kurās tiek veicināta bērna uzticēšanās pāridarītājam."
"Bērnam tiek veltīts daudz uzmanības, labu vārdu, iespējams, arī dāvināti kādi labumi, tāpēc bērnam kļūst grūtāk pamanīt, kurā brīdī robežas tiek pārkāptas – īpaši tad, ja bērnam to neviens nav skaidrojis."
Augstāki riski nonākt vardarbības veicēja "uzmanības lokā" potenciāli ir bērniem, kuriem ir vājāka saikne ar saviem vecākiem un tuviniekiem.
"Ja ģimenē attiecības nav mīlošas un atbalstošas, tad bērns intuitīvi meklē šādas attiecības citur, un potenciālie pāridarītāji to izmanto," atzīmē Balode.
"Nenoliedzami augstāka riska grupā ir arī bērni ar invaliditāti – garīga rakstura traucējumiem vai fiziskām problēmām."
Labākā bērna aizsardzības stratēģija
Vecāku uzmanība, emocionāls siltums, savstarpēja uzticēšanās un atbalstoša attieksme noteikti ir labākā aizsardzības stratēģija, – uzsver "Centra Dardedze" eksperte.
"Ja bērns zina, ka vecāks ir viņa drošais cilvēks, tas ir ļoti nozīmīgs aizsargājošais faktors. Tāpat svarīgi, lai vecāku disciplīna nebūtu pārāk stingra, izraisot bērnā pretreakciju, vai arī pārāk vāja, kad bērns vispār nejūt nekādas robežas vai vecāku rūpes par savām gaitām."
"Turklāt nepieciešams regulāri pārrunāt ne tikai bērna attiecības reālajā vidē, bet arī virtuālajā – mūsdienās pakļaut seksuālai izmantošanai internetā kļuvis ārkārtīgi viegli, jo bērni ir ļoti prasmīgi jaunākajās tehnoloģijās un platformās, taču riskus vēl tā īsti neapzinās."
Līdz ar to vecākiem svarīgi arī skaidrot bērnam dažādus riskus un apspriest potenciālos scenārijus – kā bērns rīkotos un pie kā vērstos.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
