Vēro laiku Jēkabos jeb saimnieku dienā, cep maizi un vāri putru
25. jūlijā, kad savas vārda dienas atzīmē Jēkabi, tiek atzīmēta Jēkaba jeb Saimnieka diena, ko dēvē arī par Maizes dienu un kas savulaik latviešiem bija jūlija mēneša nozīmīgākais datums. Jēkabi iezīmē viena darba posma beigas un otra sākumu: līdz Jēkabiem tika pabeigta siena pļauja, un sākta rudzu un miežu pļaušana.
"Appļāvības – beidzas siena laiks, nedrīkst strādāt pie siena. Pirmā labības pļaušanas diena, sākas rudzu pļauja. Ceļ galdā jauno maizi un karašas. Vāra rudzu biezputru. No pirmā rudzu klaipa ziedo rudzu tīrumam, no rudzu putras ziedo kāsim un podiņam. Putru ēdot, nedrīkst runāt. Ziedo vasku vai medu, lai bites neiznīkst," stāsta "Saules un Mēness" kalendāra veidotāja, folkloriste Aīda Rancāne.
Šajā dienā ēda pašceptu maizi un karašas. Ar šo dienu sāka ēst arī jaunos ābolus, kā arī vārīja jauno rudzu biezputru, kā arī zupu ar jaunajiem kartupeļiem un kāļiem.
Savukārt dabas un laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs laku ar Jākabiem sauc par "mazo nomiršanu" laika sākumu.
"Laiks ap Jēkabiem, 25. jūlijā, un Annām, 26. jūlijā, ir "mazo nomiršanu" laika sākums. Tas ir laiks, kad Jēkabs, sviežot pirmo aukstuma akmeni upēs un ezeros, saviļņo putnu sirdis un prātus. Tas ir laiks, kad stārķi iet rituāldejā, bezdelīgas vijas virtenēs un svīres savās rotaļās ir tik trakulīgas, ka ap Labrenci, 10. augustu, tiek ierautas vasaras nozieda dzirnās un kā pieneņu pūkas aiznestas dienvidu vējā."
Lai Jēkabu godam pieminētu, tad tēvu laikos kaimiņu starpā notika sīva sacensība nevien rudzu, bet arī agrīno miežu laukos. Katrs centās pirmais iesēt, nopļaut, izkult un samalt, lai savai saimei un kaimiņiem Jēkaba dienā celtu galdā jauno maizi un karašas. Dažos Vidzemes novados vēl tagad piekopj parašu pacienāt savus kaimiņus ar pirmo klaipu. Jēkabi ir saimnieku, bet viņiem sekoja Annas – saimnieču diena. Tēvu laikos Jēkabi un Annas bijuši iecienīta kāzu diena, kad pirmā lauku raža deva iespēju kāziniekus godam pacienāt, rakstīja "Jaunākās ziņas" 1932. gadā.
Pēc "vecā kalendāra" Jēkaba dienu svinēja 12 dienas vēlāk nekā mūsdienās, tad arī labība bija daudz gatavāka. Jēkabu sauc par bagātu maizes vīru, maizes devēju un barotāju. Čakls bija tas saimnieks, kurš jau Jēkabos lika galdā pirmo jaunās maizes klaipu.
Ticējumi:
- Ja Jēkaba diena skaidra – būs bagāta raža.
- Ja Jēkaba diena ir silta un gaiša, būs auksti Ziemassvētki.
- Ja Jēkaba diena iekrīt jaunā mēnesī, rudzi jāsēj ar jauno sēklu, ja vecā mēnesī – ar veco.
- Jēkaba dienā nedrīkst vest sienu šķūnī, tad tas sadeg un bojājas.
- Ja Jēkaba dienā ap sauli daudz mākonīšu, ziema būs bagāta ar sniegu.
- Ja ap Jēkaba dienu vēl nav kāpostiem galviņu, tad arī nebūs nekad.
- Kas ap Jēkaba dienu nav izplaucis, tas krīt astagalī.
- Jēkaba dienā kāva kādu jēru un vārīja zupā ar jauniem kartupeļiem un kāļiem.
- Jēkaba dienā steidzas cept jaunu rudzu maizi un pirmo kukuli nes uz lauku ziedam. Pirmo reizi jauno maizi ēdot, katram jāsaka: "Dievs dod sātu, gausu!"
- Kad Jēkaba un Annas dienā lietus līst, tad riekstiem melni kodoli, sapuvuši.
Avots: valoda.ailab.lv
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
