Pēdējā diena apkārt Kailašam. Vienam nav spēka, otrs pārvērties par lāsteku

Ierasti šī ir otrā pārgājiena diena no trim, mums tā ir otrā un pēdējā. Sešos, vēl tumsā, ar gidu uzsākam ceļu. Jau sākumā tas ir stāvs, tikai uz augšu. Arča vēl joprojām nav pārliecināts, vai gājienu pabeigs. Bet nu vairs atpakaļceļa nav. Ejam lēnītēm, bieži apstājamies.

Priecājamies, ka mums līdzi ir lukturītis – citādi gids ar savējo pa priekšu, mēs neredzam, kur spert kāju starp lielajiem akmeņiem. Pavisam neparastas ir virs galvas esošās zvaigznes. Dažas lido pavisam tuvu viena otrai un met riņķus. Nu ne jau lidmašīnas! Kas tas ir? Gids saka: "Kailša zvaigznes". Arī viņš nezina. Mums visiem tie reāli ir nezināmi lidojoši objekti…

Pēc stundas kāpiena jautāju Arčam, kā viņš jūtas… "Noguris"… "Nu nekas, vēl 11 stundas, un būsi dušā!" Jākāpj pāri Dikpala pārejai. "Dikpa" tibetiešu valodā nozīmējot "grēks", un "la" ir "pāreja". Tiem, kam vairāk grēku, grūtāk esot pāri tikt. Ir, protams, cilvēki, kas visu šo ceļu veic pielūdzoties guļus! Smejam, ka Arčam grēku daudz, bet pāri pirmajai pārejai visi tiekam. Nu re – vēl tikai viena!

Bet tā otra ir tiešām ekstrēma. Ir mīnus divi grādi. Nekāda saullēkta, Kailašs paslēpies aiz mākoņiem un ārā snieg. Gids šoreiz nopelna plus punktu, iemainot savu somu pret Arča somu – no trīs uz deviņiem kilogramiem. Lai Arča vispār varētu turpināt! Es nesu sešus kilogramus, un krist nedrīkst, jo somā dators. Gids gan ātri vien atkal mūs pamet, paliekam uz pārejas divatā.

Dormala ir augstākā pāreja 5600 m augstumā. Arčam trūkst spēka, trūkst skābekļa. Mana vājā puse ir aukstums. Tik ļoti salst visi desmit pirksti, ka drīz tie vienkārši kļūst nejūtīgi. Skaisti apkārt, protams, bet šī pāreja ir tiešām grūta. Nevaram baudīt skatus, jo vienam nav spēka, otrs pārvērties par lāsteku. Šim nebijām gatavi. Gids teica, ka saulītē grūti kāpt, jo ir karsti, tāpēc domājām, ka bez saulītes gluži vienkārši būs patīkami. Bet tagad abi vien domājam par vienu – palikt dzīviem!

Ir ķīniešu dāmas, kas izmisumā kliedz, jo arī nezina, vai varēs šo brīnumu pievarēt. Bet visu laiku sev jāatgādina: Mēs izvēlējāmies šo ceļu! Nekad svētvietas nav bijis nekas vienkāršs! Citi Kailašu apriņķo, lūdzoties un spiežot visu ķermeni pie zemes! Vienkārši nedrīkst nevarēt!

Vienā brīdī izdodas noķert gidu un izņemt no viņa nestās somas šalles un vilnas zeķes. Apkārt plivinās miljoniem lūgšanu karodziņu. Te ir iespaidīgi. Arī mēs uzkarinām savu karodziņu – kas zina, varbūt kādreiz šeit pēc daudziem, daudziem gadiem atgriezīsimies.

Bon reliģijas pārstāvji iet pretpulksteņrādītājvirzienā, bet tie nemetas guļus. Kailašs tinies miglas mākoņos. Interesanti, ko gids mums teicis – Kailaša kalns tiek uzskatīts par Visuma asi, pasaules centru. Attālums no Stounhendžas līdz Kailaša kalnam esot 6666 kilometri, kas ir arī attālums no Kailašam līdz Ziemeļpolam. Attālums no Kailaša kalna līdz Dienvidpolam ir 13 332 kilometri, kas ir tieši divas reizes lielāks par attālumu līdz Ziemeļpolam vai Stounhendžai. Interesanti, neparasti. Vai taisnība? Nezinām.

Pārvaram pāreju. Pārvaram! Tas prieks ir neticams. Tad pusotra stunda pa sniegotām un ledainām nogāzēm lejup, bet tomēr lejup! Paliek siltāk, ir vairāk elpas! Gids nokrīt veselas divas reizes, bet mēs ejam prātīgi, nesteidzamies. Un ejam ar smaidu uz lūpām. Mēs to izdarījām! Divas kalnu pārejas garām – tagad jau vienalga, ka priekšā vēl sešu, septiņu stundu gājiens!

Apstājamies kalna piekājē vietējo celtā tējas namiņā. Arī te mūs sagaida pavisam tumsnējs tibetietis ar gariem matiem un auskariem ausīs. Vīrs gidam pajautā, lai uz kartona gabaliņa uzraksta viņa trīs vārdus latīņu burtiem, un ir ļoti priecīgs redzot, kā tie izskatās.

Jūsu jautājums par to, vai šie tibetieši ar auskariem reiz bija no karotāju ciltīm – it kā nē. Varbūt senatnē, bet tagad "kalnieši" jeb kalnos dzīvojošie vienkārši liek auskarus, jo tā ieraduši, gandrīz visi. Kāpēc tie bieži vien ir tirkīza krāsā? Tā tibetiešiem ir svētā krāsa. Vismaz to saka mūsu gids. Un interesanti, ka tibetieši izskatās daudz vecāki nekā patiesībā ir. Minu kāda opapa vecumu, sakot, ka uz 70 ir, bet izrādās – 56. Kalnu saulītē tiešām vietējo izskats mainās.

Nākamā pietura ir trīs stundu gājiena attālumā. Nu jau esam līdzenumos, ir vieglāk. Sasniedzam Zuktul Puk klosteri, ko dēvē arī par brīnumalu, jo tibetiešu valodā "Zuktul" nozīmē "brīnumi" un "Puk" nozīmē "ala". To cēluši budists Milarepa un pirmais Bon reliģijas meistars Naro Bončuns. Alā var redzēt Milarepas pēdas un rokas nospiedumu. Leģenda tāda, ka abi no šiem vīriem soļoja kalnam apkārt pretējos virzienos (budisti un Milarepa – pa pulkstenim, Naro un bon reliģijas pārstāvji – pret) . Mūsdienu Zuktul Puk klostera atrašanās vieta ir viena no viņu tikšanās vietām.

Kad sāka līt lietus, Milarepa ar Naro Bončunu vienojās izveidot patversmi kopā. Milarepa sameklēja lielu akmens plāksni, no kā veidoja patversmes jumtu, Naro Bončuns uzcēla sienas. Milarepa jumta augstumu noregulēja, ar kāju to bīdīdams no patvēruma iekšpuses, tāpēc viņa pēdas nospiedums redzams alas virspusē. Uz alas griestiem ir arī viņa galvas un roku nospiedumi. Par šo leģendu jautāju gidam, un viņš nesaprot – kur ņemu visu šo informāciju. Redzi, man vietu sasniedzot, patīk par to jau kripatiņu zināt.

Viss, pēdējās trīs stundas. Arčam iet lēnām, un uz beigām ļoti, ļoti grūti. Kā ierodamies viesnīcā, pēc karstas dušas mans cīņubiedrs iekrīt gultā un noguļ visas 12 stundas, vēl no rīta ir savārdzis. "Tas nav viegls gājiens". Jā, ar visām papildus "nobīdēm no ceļa", nogājām 37 km 11 stundās. Pa kalniem tas ir labs temps! Un tā svētais aplis ir veikts. Nu laiks doties nākamajos piedzīvojumos! Vēl nedēļa Tibetā! Pievienojies!

Sarežģītā Ķīna! Pirms došanās uz Ķīnu vajag sagatavoties – to pierādīja mūsu pirmā reize šeit, kad vienkārši bijām priecīgi izbraukt Tagad esam "paaugušies" un gudrāki – zinām, kā mūsu foršā Ķīna strādā. Ieskaties Laines un Arča ceļojuma piezīmēs "Facebook", "YouTube" un "Instagram". Un vasarā būs viņu grāmatiņa par Ķīnu "Sarkanā pūķa zemē. Piedzīvojumi un atklājumi mūsdienu Ķīnā".