Svētceļojums apkārt Kailaša kalnam jeb Gang Rinpoche, kā to dēvē vietējie

Kalns atrodas Transhimalajos, Tibetas plato rietumu daļā. Kailaša kalna virsotne ir 6638 m. To gan neviens vēl nav iekarojis. Pēc kādas senas leģendas, tas bijis vien mūks Milarepa – tibetiešu sidha jeb apgaismota būtne. Bet kāpēc kalnā nekāpj alpīnisti? Tas esot mēģināts, bet arī tiem, kas nepievar kalna virsotni, drīz pie durvīm klauvējusi Nāve. Tagad tiek teikts, ka kāpšana Kailaša kalnā aizvainos dievus.

Kalnā mēs nekāpsim, vien iesim tam apkārt. Gājiens ir 53 km garš un ierasti tūristiem tam ieplānotas trīs dienas. Uzsākam gājienu tikai pusdeviņos, lai arī sākumā gids sauca agrākas stundas. Tomēr kopīgā ceļa laikā tas nospriedis, ka esam izturīgi, un pieveiksim visu laikā.

Kalnos patiesi esam kāpuši daudzās pasaules malās, vien šādos augstumos tik garu pārgājienu neesam pieredzējuši. Un tas esot tas grūtākais – kā gids saka, augstums visu padarīs sarežģītāku. Un tā patiesi ir.

Kailaša kalns ir svētvieta

Sākumā ceļš ir šķietami lēzens – visu laiku tikai nedaudz uz augšu. Bet, tā kā tuvojamies pieciem tūkstošiem metru virs jūras, ir daudz grūtāk iet, ir grūtāk elpot. Daži tūristi pirmos sešus kilometrus pievar ar autobusu vai ar džipu. Tad nofotografē kalnu un dodas atpakaļ. Mēs visu ceļu veiksim kājām.

Bet kājām šķiet viegli, ja jau budisti pulksteņrādītājvirzienā Kailaša svētceļojumu pievar metoties guļus! Tie palūdzas, nometas uz vēdera, izstiepj rokas, ceļas augšā, un sper soli līdz tai vietai, kur tikko to pirkstu gali skāruši zemi, un šo procesu atkārto.

Kailaša kalns ir svētvieta, ko pielūdz neskaitāmi budisma, bon, hinduisma un džainisma reliģiju sekotāji. Hinduismā uzskata, ka kalns ir Šivas mājas un pasaules centrs, savukārt džainismā teikts, ka kalns ir vieta, kur Rišabhanatha (pirmais no divdesmit četriem skolotājiem) sasniedza apgaismību.

Tibetas budismā šis kalns ir simbolizē bezgalīgu laimi, savukārt Bon reliģijā (ko Tibetā piekopa pirms budisma) Kailaša kalns ir garīgā spēka mītne. Tas gan nenozīmējot, ka dievi šeit fiziski dzīvo, bet gan, ka tieši šeit tie noglabājuši savas gudrības.

Par brīnumiem Kailaša kalnā dzirdēts ir daudz. Ir tie, kas uzskata, ka Kailaša kalna virsotne izskatās pēc piramīdas. Daži saka, ka tā virsotne ir cilvēka veidota. Ir minējumi, ka Kailaša kalnu uzcēla attīstīta civilizācija, kas saprata smalkos enerģijas likumus. Neko no tā gids neapstiprina. Vien paši acīm redzam, ka šis kalns ļoti atšķiras no visiem citiem apkārtējiem. Šķiet, ka tas te vienkārši ielikts!

Un daba šeit ir īsta pasaka! Debesis izkrāsotas zilākajos toņos, mazi mākoņi virs kalnu virsotnēm taisa interesantus apļus. Garām, mūs pat neievērojot, lec zaķēni, un apaļīgi murkšķi nāk draudzēties! Ir vietas, kur izkārti lūgšanu karodziņi, un tie ir arī netālu no Debesu apbedīšanas vietas, ko apriņķo maitu lijas. Mums tur nav atļauts kāpt.

Tāpat kā nav atļauts iet tuvāk Kailašam, lai gan ir vēl viens aplis – iekšējā kora jeb iespēja apriņķot Kailaša kalnu tam tuvāk.

Sākums ir daudzsološs, bet jāpievar veseli 20 kilometri. Neskaitot divas lielas pauzes, pieveicam šo attālumu sešās stundās, kas ir diezgan ātri. Gids mūs pamet jau pusceļā, jo esot nospriedis, ka esam pietiekami stipri, lai šo distanci noietu vienatnē. Bet tas mums tomēr šķiet dīvaini, jo vajadzēja jau vismaz pavaicāt, vai gadījumā ceļa laikā mēs nevēlamies no viņa ko uzzināt… Vai gadījumā nebūs nepieciešama kāda palīdzība! Nu neko – tā arī esam tikai mēs un daba!

Un prieks, ka tomēr neatbraucām Saga Dawa festivāla laikā – tagad ceļš ir mums un tiem nedaudzajiem svētceļniekiem. Apkārt redzami arī nelieli akmens krāvumi – tās senāk bija norādes. Kā gids stāsta – kāds gāja, atstāja akmeni pagriezienā, lai nākamais zinātu, kādu ceļu ņemt. Bet nu tie tiek celti veiksmes piesaistīšanai. Ir arī akmeņi, uz kuriem izgrebtas mantras. Brīnāmies, kā šo koru (jeb apli) veic arī pavisam veci tantuki un onkulīši. Tie tiešām ir tik izturīgi!

Dirakpuk klosteris

Mūsu ceļa galapunktā ir Dirakpuka klosteris – tur mūs sagaida gids. Klosteris tika pārbūvēts 1985. gadā, ar skatu uz Kailaša kalna ziemeļu pusi. Dirakpuk nosaukums sākotnēji cēlies no vārda "Dira", kas nozīmē "sieviešu kārtas jaka rags", un "Puk" nozīmē "ala". Klosteris ir uzcelts gar jogija Gotsangpas ceļu, kuru apkārt Kailaša kalnam viņam parādīja jaka mātīte. No tā cēlies klostera nosaukums.

Vēlāk Gotsangpas esot uzrakstījis pirmo ceļvedi par Kailašu. Klosteris ir neliels, bet skaists. Tajā izlikti arī dzīvnieku izbāzeņi – ir maitu lija, ir jaks. Tiem, kas vēlas ziedot Tibetas klosteriem, gidi iesaka to darīt mazākajās svētvietās. Lielās, kas atrodas Lhasā, jau tā ir bagātas. Bet šī paļaujas uz reto apmeklētāju labsirdību.

Arča ir piekusis. Piekusis tā, ka saka – šī ir pirmā reize, kad tas jūtas tik tuvu pilnīgam sabrukumam. Jā, skābekļa gaisā nav daudz. Un gids ir satraucies. Tibetietis Arču pastumj pa kalniņu augšā un pirmajā namiņā ieliekam viņu gultā, lai uzlādē baterijas.

Nu esam Dirapukā. Tas pat nav ciems. Tie ir pāris tējas namiņi 20 km no pārgājiena sākumpunkta. Ir arī lielāka viesnīca, ko cēlusi valdība, un tur paliek lielākā daļa tūristu. Taču tibetieši tepat savā namiņā vāra tēju uz krāsniņas, un ir silti. Populārākā viesnīca ir vēsa, bet tur ir elektrība. Taču paļaujamies uz gida ieteikumu un nometam somas pie vietējiem.

Gids saka, ka Dirapuk esot labākā vieta, kur pieņemt lēmumu – doties tālāk vai griezties atpakaļ. Pēc šī pieturas punkta sākas kalnu pārejas, kur ne zirgi, ne nesēji, neviens nespēs izglābt. Tomēr mēs sevi zinām, un zinām, ka miegs ātri vien palīdzēs.

Gājiens apkārt Kailašam noteikti jāpabeidz! Un priekšā vēl viena izvēle – pieveikt šo riņķi divās vai trīs dienās. Ja izvēlamies trīs dienas, tad nākamās trīs arī gulēsim aukstās teltīs un izmantosim āra tualetes, kurās dažreiz baisi ieiet. Tomēr, ja nākamajā dienā izdodas pieveikt 32 km kopā, varam neapstāties kalnu teltīs, bet atgriezties viesnīcā svētceļojuma apļa sākumā. Un tur ir tekošs ūdens, ir siltums, un ir vairāk gaisa.

Ir ķīnieši, kas arī apstājas mūsu izvēlētajā vietiņā, bet puse no tiem nosprieduši, ka nevarēs ceļu turpināt. Lai arī tie samaksājuši to mantu nesējiem par visām trim dienām, 60 eiro dienā, un naudiņu atpakaļ nevar dabūt, tie nolemj griezties atpakaļ. Baidās palikt kalnos.

Ir arī iespēja atpakaļ braukt džipā. Tas izmaksā 60 eiro līdz astoņiem vakarā, un 110 eiro tumsā. Džipi soļotājus var tikai aizvest no šīs apstāšanās vietas, līdz šai pašiem jātiek kājām. Ieeja pašā Kailaša gājēju takā ir 20€, bet tā, protams, prasīta tikai no ārzemniekiem. Vietējie diezgan bieži apriņķo svēto kalnu bez maksas.

Sagaidām, kamēr Arča uzlādējies, un izlemjam – rīt 20 km vietā iesim visus 32. Būs izaicinājums, bet pēc tā būs silta duša un silta gulta. Vakarpusē vēl uzrāpjamies nelielā kalnā, pilnā lūgšanu karodziņiem, un atstājam arī savu piemiņu.

Šī ir īpaša vieta. Kad gan vēl traukties uz Ķīnu, tad tikt iekšā Tibetā, un ar auto pievarēt milzīgas distances un stundas, lai pēcāk ar kājām, knapi velkot elpu, nokļūtu šeit… Šī ir mūsu iespēja, šodien un tagad! Pievienojies mums šajā stāstā!

Sarežģītā Ķīna! Pirms došanās uz Ķīnu vajag sagatavoties – to pierādīja mūsu pirmā reize šeit, kad vienkārši bijām priecīgi izbraukt Tagad esam "paaugušies" un gudrāki – zinām, kā mūsu foršā Ķīna strādā. Ieskaties Laines un Arča ceļojuma piezīmēs "Facebook", "YouTube" un "Instagram". Un vasarā būs viņu grāmatiņa par Ķīnu "Sarkanā pūķa zemē. Piedzīvojumi un atklājumi mūsdienu Ķīnā".