Izzinoša pastaiga vienā no lielākajām Vidzemes kapsētām. Ko slēpj Alūksnes Lielie kapi?

"15 hektārus plašie Alūksnes Lielie kapi Alūksnes ezera Kapsētas pussalā ir viena no lielākajām Vidzemes kapsētām un vieta, kas savieno tagadni ar pagātni un dzīvos ar mirušajiem," tā maršrutu izveidoja Dace Bumbiere – Augule.

Kapsētas aizsākumi Alūksnē meklējami vēlajā dzelzs laikmetā no 8. līdz 12. gadsimtam, kad Tempļa kalna pilskalnā dzīvojuši senie latgaļi. Vecākie pieminekļi datēti ar 13. gadsimtu. Alūksnes Lielie kapi aizņem 14,98 hektārus – tie ir vieni no lielākajiem un senākajiem Latvijā.

Kapu centrālos vārtus 1925. gadā pēc arhitekta Paula Kampes projekta par ziedojumiem uzcēla Alūksnes evaņģēliski luteriskā draudze. Virs kapu ieejas ir uzraksts "Esi uzticīgs līdz nāvei…."

1989. gadā uz kapu vārtiem atkal uzstādīja padomju gados nolauzto krustu. Vietējie zina stāstīt, ka krustu bija nolauzis kāds vīrs, kurš to nodevis metāllūžņos, tāpēc kā pārmetumu ļaudis pie viņa mājas durvīm regulāri nesuši un likuši nopuvušus koka krustus.

Vieta mirušo novietošanai pirms apbedīšanas un bēru ceremonijas laikā jeb kapliča celta 1903. gadā. To, par saviem līdzekļiem, 1902. gada Ziemassvētkos nodegušā "līķu kambara" vietā, uzcēla Jaunalūksnes muižniece Helēna Elizabete Renē fon Fītinghofa-Šēla kā veltījumu savam mirušajam dzīvesbiedram.

Kapličā uzstādīja arī jaunu zvanu, kuru izgatavoja no jauna materiāla un nodegušās kapličas zvana. Uz ozollapām rotātā zvana rakstīts "J. C. SCHWENN RIGA 1903. PAR PEEMINU BASNIZAS PREEKSCHNEEKAM BARONAM KONSTANTIN VIETINGHOFF-SCHELL 1903."

Fītinghofu dzimtas pārstāvji līdz 1829.gadam tika apbedīti Kapsētas pussalā. 1832.gadā tika iesvētīts mauzolejs muižas parkā un visu dzimtas pārstāvju zārki no Kapsētas pussalas un Rēveles (Tallinā) nogādāti tajā.

Savulaik kapu teritorijas dalītas ne tikai pēc konfesijām, bet arī pēc tautības. Tā sava kapsētas daļa izveidojusies arī gana lielajai romu kopienai Alūksnē, kur uz pieminekļiem viens no populārākiem uzvārdiem ir "Kleins".

Viens no kapsētas zināmākajiem pieminekļiem tajā ietvertā teksta dēļ pieder 1990. gadu kriminālās pasaules pārstāvim Sektoram.

Kapos ir vieta, saukta par "Mediķu kalniņu", kuras centrālā daļā apbedīts Alūksnes muižas ārsts Johans Gotlībs Neibesers (1779-1837). Šeit apglabāti arī Neibesera sieva Justīne Amālija Nadelštete, dēls Jūliuss un meita Emma.

Atsevišķs sektors kapsētā izveidots bezpiederīgo mirušo apbedīšanai. Lielākā daļa šie cilvēki savu dzīves noslēgumu pavadījuši Alūksnes pansionātā, tāpēc kapsētas daļa tautas valodā iesaukta par "pansionāta kapiem".

1932. gada 11. novembrī iesvētītos Garnizona kapus izveido 7. Siguldas kājinieku pulks. Tajos apglabātas Latvijas Republikas armijas militārpersonas, kā arī 1941. gada 4. jūlijā Alūksnē pie Jāņkalniņa un 1941. gada 7. jūlijā Ziemera pagastā pie Prinduļu mājām cīņā pret lieliniekiem kritušie karavīri un civilpersonas.

Tipveida piemiņas plāksnes uzstādītas arī Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kuri miruši vai noslepkavoti koncentrācijas nometnēs un nav apbedīti Latvijā. Ik gadu Lāčplēša dienā šeit notiek piemiņas pasākumi.

Kapsētā atdusas vieta ir arī tiem, kuri cieta no politiskām represijām 20.gadsimta sākumā. Tomēr daudzi izsūtītie Alūksnes novada ļaudis apglabāti svešumā vai viņu kapa vieta nav zināma.

2006. gadā Alūksnes politiski represēto kluba biedri Alūksnes kapsētā izveido piemiņas vietu "Tiem, kuri neatgriezās", kur tiek noturēti piemiņas brīži deportēto atcerei. Pieminekļa autors ir tēlnieks Ainārs Zelčs.

Alūksnes kapos pēdējā atdusas vieta ir dzejas krājumu, romānu un pasaku grāmatu autorei Skaidrītei Kaldupei. Kapa pieminekļa autors Ainārs Zelčs.

Arī grafiķes Dzidra Ezergaile atdusas vieta ir Alūksnes Lielajos kapos. Viņa daudz strādājusi lietišķajā grafikā, noformējusi preses izdevumus, ilustrējusi grāmatas, zīmējusi simtiem ekslibrus un aktīvi piedalījusies izstādēs. Ilggadīga ilustrētā žurnāla "Padomju Latvijas sieviete" mākslinieciskā redaktore.

Eduards Grāvītis (1913-1973) bija Zeltiņu draudzes mācītājs. Pauda pretestību padomju okupācijas režīmam kā Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks un viens no partizānu kara unikālā notikuma – "Alsviķu pamiera" – iniciatoriem. Pieminekļa epitāfijā ietverts vēstījums par mācītāja un okupācijas varas cīņu.

Senā rakstība, kapu pieminekļi un kroņu vannas

Uz Erichs Konstants (1896-1933) kapa pieminekļa ir piemērs latviešu valodas rakstības vēsturei ir vienīgais piemineklis Alūksnes kapsētā, kura tekstā ir mīkstinātais Ŗ burts, kādu lietoja rakstībā līdz 1946. gadam.

Īpašs kultūrvēsturisks vēstījums ir arī kapu pieminekļos ietvertie attēli. Tā, piemēram, norāde uz dzelzceļnieka profesiju ir ilggadējā Alūksnes stacijas priekšnieka Kazimira Serpovska piemineklī iegravētais šaursliežu vilciens jeb Bānītis.

Gadsimtiem ilgi ziedi un ziedu vainagi kā simbols mūžīgās dzīvības aplim ir līdzjūtības apliecinājuma veids. 20.gadsimta sākumā populāri bija metālmākslinieku izgatavoti ziedu vainagi kroņu vanniņās ar stiklotu virsmu. Daži šādi piemēri aizvien skatāmi Alūksnes Lielajos kapos.

Kapsētas apmeklēšanas tradīcijas pieder pie nozīmīgas vietējo iedzīvotāju sadzīves kultūras, tāpēc kapusvētki augusta pirmajā svētdienā un svecīšu vakars oktobra pirmajā sestdienā ir vieni no pilsētas apmeklētākajiem pasākumiem.

Vēl viena no vietējām apbedīšanas tradīcijām Alūksnē ir pēc bēru ceremonijas pavadītājus pacienāt ar nelielu maltīti uzreiz pie kapu žoga. Ceremonijas dalībnieku ērtībām pie kapsētas 2023. gadā uzcelta jauna lapene, kur ieturēt mielastu neatkarīgi no laika apstākļiem.

Tempļa kalns

Noslēdzot pastaigu Alūksnes Lielajos kapos, paveries uz skaisto ainavu no Tempļa kalna, kas ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis, sens latgaļu pilskalns un senpilsētas vieta.

Viena no leģendām vēstī, ka Ziemeļu kara laikā krievu kareivji ar cepurēm sanesuši uzbērumu, lai varētu labāk apšaudīt Alūksnes pili Pilssalā.

1807. gadā kalna virsotnē Alūksnes barons fon Fītinghofs lika uzcelt granīta rotondu – Slavas templi par godu Ziemeļu kara notikumiem Alūksnē un abu karojošo pušu vadoņiem – krievu karavadonim grāfam Šeremetjevam un zviedru armijas kapteinim Vulfam, bet kalns ieguva vēl šodien lietoto nosaukumu – Tempļa kalns.

20. gadsimta trīsdesmitajos gados Tempļa kalnā sākās tūrisma objektu celtniecība. Viens no tiem bija gaisa tilts pāri gravai, kam dots Saules tilta vārds. To atjaunoja 1995. gadā. Blakus rotondai pirmās Latvijas brīvvalsts laikā uzbūvēja mūzikas paviljonu ar griestu un sienu gleznojumu nacionālā romantisma stilā, taču tieši šīs simbolikas dēļ 20. gadsimta sešdesmitajos gados padomju vara paviljonu nojauca.

Šobrīd Tempļa kalna apkārtne ir piemērota tūristiem un atpūtniekiem. No kalna virsotnes paveras plašs skats uz Alūksnes ezeru un Muižas parku, kā arī Pilssalu. Tempļa kalna pakājē izveidota atpūtas un makšķerēšanas vieta. Tempļa kalna parkā ir uzcelts 37,8 m augsts Alūksnes skatu tornis, un asāku izjūtu cienītājiem tiek piedāvāts gaisa trošu nobrauciens "Zzzippp" pāri Alūksnes ezeram.