Grūts sākums, bet cerīgs turpinājums – kapibaru mazulis Rīgas Zoo jūtas arvien labāk

"Pēc piedzimšanas kapibaru mazulis savu pirmo nakti nepārdzīvoja viegli – no rīta dzīvnieku kopēji to atrada novārgušu un nespēcīgu. Nebija skaidrs, vai nakts aukstums vai kāds no lielajiem saimes locekļiem nejauši bija uzgūlies virsū, taču Rīga Zoo speciālisti nekavējās un nogādāja mazuli veterinārārstu aprūpē," savā paziņojumā raksta Rīgas Zoo.

Zoodārzs skaidro, ka tagad kapibaru ģimenes jaunākais loceklis atlabst siltās iekštelpās un jūtas arvien labāk. Kopēji viņu ik dienu apskata, sver un papildus mammas pienam piebaro, lai stiprinātu veselību un svaru. Mazulis ir pirmais šai kapibaru mātītei, un dabā bieži gadās, ka pirmie pēcnācēji prasa lielāku uzmanību un rūpes, kamēr vecāki mācās par tiem gādāt.

Šobrīd mazulis kļūst arvien aktīvāks – jau skraida, pēta apkārtni un mēģina peldēt kā īstam kapibaru bērnam pienākas.

"Parasti Rīga Zoo kopēji cenšas pēc iespējas netraucēt dabiskos procesus, taču šoreiz izlēmām palīdzēt jaunajai mammai. Mēs vēlamies dot mazulim iespēju izaugt stipram un veselam, lai nākotnē viņš pats papildinātu mūsu kapibaru saimi," skaidro zoodārza pārstāvji.

Pēdējo reizi kapibaru mazuli Rīga Zoo varēja apskatīt 2020. gadā.

Zoodārza mītnē dzīvo trīs pieaugušas kapibaras – Oskars, Trīne un Truse –, un tiem līdzās draudzīgi mitinās arī Patagonijas maru saime. Kapibaras ir sabiedriskas un dzīvo grupās, kurās visi pieaugušie rūpējas par mazuļiem. Arī šis mazulis aug ģimenes lokā, kur drošība un kopīga aprūpe ir ļoti svarīga.

Mazuļi piedzimst labi attīstīti, tūlīt seko mātei un jau drīz nomēģina zāli, taču līdz aptuveni četru mēnešu vecumam barojas arī ar mātes pienu. Pirmā dzīves gada laikā jaunajām kapibarām ir svarīga grupas aizsardzība un kopīga aprūpe, kas nodrošina tām drošu augšanu un izdzīvošanu.

Kapibaras nosaukums radies no gvarani indiāņu vārda Kapiÿva – "zāles valdniece". Savukārt sugas latīniskais nosaukums Hydrochoerus nozīmē "ūdens cūka".

Kapibara sastopama Dienvidamerikā un Centrālamerikā – no Panamas uz dienvidiem līdz Andu austrumu nogāzēm. Kapibara ir plaši izplatīta, bet cilvēku blīvāk apdzīvotajos Amazones baseina rajonos sastopama mazākā skaitā.

Kapibaras mēdz iznīcināt kā kaitīgas lauksaimniecībai (ražas postītājas, lopu konkurentes ganībās) un medī gaļas un ādas ieguvei. Piemēram, 1976.–1979. gadā no Argentīnas vien tikuši eksportēti 80 000 kapibaru ādu, kuras uzskata par vērtīgām, izturīgām un kvalitatīvām. Sevišķi izslavēti ir kapibaru ādas cimdi, jo šai ādai ir īpašība stiepties tikai vienā virzienā. No kapibaru biezās, taukās ādas iegūst arī taukus izmantošanai farmācijā. Vietējie indiāņi kapibaru priekšzobus izmanto rotājumiem.

Situācijā, kad dzīvnieks ir tik daudzveidīgi izmantojams, un tādēļ tiek krietni medīts, kapibaras izdzīvošanai palīdz tās spēja strauji vairoties.

Neplānotas "introdukcijas" rezultātā (izbēgot no nebrīves) kapibaras iedzīvojušās dažās vietās pasaulē ārpus dabiskā areāla, spējot izdzīvot savai dabiskajai videi līdzīgos mitrāju biotopos. Šāda kapibaru populācija izveidojusies Arno upē Florencē (Itālijā).