"Nemo saraujas": Pētījums atklāj, ka klaunzivis var sarauties, lai izdzīvotu aukstākā jūras temperatūrā

Strādājot dabas aizsardzības centrā Papua-Jaungvinejā, Ņūkāslas Universitātē Anglijā zinātnieku komanda piecu mēnešu laikā 2023. gada jūras karstuma viļņa laikā novēroja 134 klaunzivis, teikts trešdien publicētajā universitātes paziņojumā.

Pētījuma galvenā autore Melisa Verstīga, Ņūkāslas Universitātes doktorante, katru mēnesi izmērīja katras zivs garumu, kā arī ik pēc 4–6 dienām mērīja ūdens temperatūru.

Verstīga atklāja, ka zivis kļūst īsākas, paaugstinoties temperatūrai, un šī ir pirmā reize, kad koraļļu rifu zivs samazinās, mainoties vides apstākļiem.

"Es biju ļoti pārsteigta par atklājumiem," CNN pastāstīja Verstīga, piebilstot, ka klaunzivīm piemīt "neticama augšanas plastiskums".

"Mēs redzam, ka viņām piemīt lieliska spēja reaģēt uz vides pārmaiņām," viņa teica.

Tas ir īpaši svarīgi, jo jūras karstuma viļņi kļūst arvien biežāki, klimata pārmaiņām pastiprinoties, nopietni ietekmējot koraļļu rifus un citus jūras dzīvniekus.

Komanda atklāja, ka no 134 pētītajām klaunzivīm 100 kļuva īsākas, un šī samazināšanās palielināja to izredzes pārciest karstuma stresu līdz pat 78%.

Pētījuma vecākā autore Terēza Rūgere, jūras ekoloģe Ņūkāslas Universitātē, CNN pastāstīja, ka saraušanās ne vienmēr ir laba lieta, jo mazās zivis vairojas mazāk, kas varētu būt slikti populācijai.

"Taču mūsu pētījumā arī atklājās, ka, tā kā tās var sarauties un tām piemīt šī lielā augšanas plastiskums, tās labāk izdzīvo jūras karstuma viļņu laikā," viņa teica.

"Tas varētu būt ļoti pozitīvi, ka tām ir šī spēja un tās var šādā veidā pielāgoties apstākļiem."

Arī neliels skaits citu dzīvnieku spēj sarauties, tostarp jūras iguānas, kas vides stresa laikā spēj absorbēt kaulu materiālu, lai kļūtu mazākas, paziņojumā norādīja Verstīga.

Komanda arī atklāja, ka klaunzivīm, kas saruka vienlaikus ar savu vaislas partneri, bija lielākas izdzīvošanas iespējas.

Tas ir saistīts ar spēku līdzsvaru starp mātīti, kas ir lielāka un dominējotēviņu, viņi paskaidroja.

Ja mātīte sāk sarukt, arī tēviņš saruks, lai novērstu sociālo konfliktu un samazinātu konfrontācijas iespējamību, kurā viņš vienmēr zaudētu.

Tas ir svarīgi, jo klaunzivis dzīvo simbiotiski ar vienu no divām jūras anemonu sugām – Heteractis magnifica un Stichodactyla gigantea.

Anemones nodrošina aizsardzību klaunzivīm, kuras ir "sliktas peldētājas", sacīja Rūgere.

"Ja tās pamet anemonu, tām, godīgi sakot, ir ļoti maz laika, pirms tās tiek apēstas," viņa piebilda, kas nozīmē, ka tām ir svarīgi necīnīties ar savu partneri un neriskēt tikt izspiestām atklātā jūrā.

Simbiotiskās attiecības ar savu mājas anemonu ir vēl viens iemesls, kāpēc klaunzivis ir tik aizraujošas, sacīja Verstīga.

"Tās nekustas, tā ir viņu būtība. Tās var vienkārši izsekot, tās ir unikāli iezīmētas un tās ir salīdzinoši viegli noķert," viņa teica.

"Tu tiešām zini, ar ko tev ir darīšana, un tu patiešām vari tām sekot ilgstošā laika periodā, kas ir unikāli," piebilda Verstīga.

Tālāk komanda plāno izpētīt mehānismus, kas nosaka šo spēju augt un sarukt atkarībā no vides apstākļiem, kā arī izpētīt, vai arī citas zivju sugas spēj to darīt.

"Ja individuāla sarukšana būtu plaši izplatīta un notiktu starp dažādām zivju sugām, tas varētu sniegt ticamu alternatīvu hipotēzi par to, kāpēc daudzu zivju sugu izmērs samazinās," paziņojumā sacīja Rūgere.

Pētījums tika publicēts žurnālā "Science Advances".