Hiroloģe: Plaukstas dzīves – dzīvības līnija neliecina par īsu mūžu. Tās ir pilnīgas muļķības!

Vārds "hiroloģija" liek domāt par visu ko, tikai ne par, vienkāršoti runājot, nākotnes paredzēšanu. Hiro­mantija — pavisam cita lieta, vairums uzreiz zina, par ko ir runa. Ar ko tās viena no otras atšķiras?

Hiromantija ir klasiskais variants — pastiep čigānietei roku, un viņa pazī­lēs pēc rokas līnijām. Savukārt hirolo­ģija sevī slēpj jau dziļākas zināšanas par roku un ar to saistītām lietām — daudz ko stāsta rokas, pirkstu, na­gu forma un garums utt. Un, ja roku līni­jas, izņemot galvenās, var mainīties, jo tās ir saistītas ar cilvēka intelektuālo un emocionālo dzīvi, un mijiedarbība ir abpusēja, tad tikko minētie rādītāji ir iedzimti un nemainās. Protams, par cilvēku lieliski stāsta arī tas, uz kura pirksta un kādus gredzenus viņš nēsā, bet tas jau ir sekundāri.

Kā aizsākās jūsu interese par hiroloģiju?

Daudzi, dzirdot šo stāstu, saka, ka tas esot pārāk smuks, lai būtu pa­tiesība, bet tā nu tas notika. Mana ve­cā­tēva māsīca bija gudra sieviete, ap­veltīta ar īpašām spējām. Kopā ar mam­­mu bieži viņu apciemoju, bet, bērns būdama, vēl neko daudz no tā ne­sapratu. Vēlāk man tā bija ļoti žēl, jo tante nomira tad, kad mācījos vidus­skolā. Tomēr trīs lietas viņa man pagu­va iemācīt: tamborēt, maķenīt lasīt ve­cajā drukā un pievērst uzmanību rokas līnijām. Tante zīlēja arī pēc kārtīm un, cik nopratu pēc viņas sarunām ar mam­mu, tantei piemita Dieva dotas gaiš­reģes spējas. Tā nu varu teikt, ka manī interese par šīm lietām pamodās jau bērnībā. Tā bija aktīva visu laiku, bet hi­roloģija pie manis atnāca vēlāk — it kā pati no sevis.

Mani ļoti ba­gā­tināja sas­tapšanās un sa­runas ar dakteri Vaļģi. Viņš "testēja" mani,  ko jūtu, ko zinu, un mudināja pievēr­sties dziedniecībai. Tomēr manī no­brieda pār­liecība — ar dziedināšanu cilvēks var nodar­boties tikai tad, ja viņam ir vis­maz pa­mat­zināšanas me­dicīnā. Pro­tams, ana­to­miju es zinu, jo manā laikā, mācoties augstskolā, mūs trīs gadus dresēja arī medicīnā, bet ar to dziedi­nāšanas uz­sākšanai tomēr ir par maz. Zinu, ka man būs daudz oponentu, taču — tāda ir ma­na pār­liecība.

Bet veco laiku dziedniekiem un viedajām tantītēm laukos mediķa iz­glī­tības nebija. Un tādas nav arī dau­dziem mūsdienu dziedniekiem.

Ja cilvēkiem ir pārliecība par sa­vām spējām un drosme uzņemties at­bildību, tad — lūdzu, lai viņš dzie­dina. Tomēr es veselības tēmai klāt neķeros, arī stāstot pēc rokas. Pa­teikšu visu, kas pie manis atnākušo interesē, bet par šo tēmu lai pat neprasa. Ja nu akurāt redzu kaut ko ļoti būtisku, tad vien no­rādu, kam vajadzētu pievērst uz­ma­nību. Pie­mēram, vertikālas svītras na­gos var liecināt par iespējamām rei­matisma, artrīta  problēmām.

Naga forma nevar veidoties, at­karībā no tā, kā mamma zīdainītim griež nadziņus?

Nē. Tāpat to nevar mainīt ar ma­nikīru. Ne velti sievietes, kurām nepatīk sava dabīgā nagu forma, to maina, pie­līmējot gēla nagus. Ja kādai to darīt liek nagu trauslums, tad gan uzmanība sākotnēji jāpievērš tam, kāpēc tie tādi ir? Jo tas liecina par kaut kādām vese­lības problēmām. Dabīgā nagu forma dod pirmo priekšstatu par to, kā cilvēks reaģē uz apkārtni, vai viņš ir miermīlīgs, vai ātri sadusmojams. Tāpēc man ne­var samelot — lai ko cilvēks par sevi nestāstītu, es, paskatoties uz nagiem, momentā redzu viņa patieso rak­sturu. Cilvēki, kas to apzinās, pirms man kaut ko saka, noskaita līdz 10… Cauri gēla nagam gan īsto naga formu ne­sa­ska­tīšu — gaišreģes spējas man nepiemīt, un līdz ar to no nolasāmās informācijas par raksturu "izkrīt" vesels bloks. Tāpat no hirologa nevar gaidīt, ka viņš pa­teiks, vai mīļotais cilvēks būs blondīns vai sprogainiem matiem. Ja kāds stāsta tādas lietas, tad vai nu viņš roku iz­manto tikai kā palīglīdzekli  un šādus jautājumus redz kaut kā savādāk, jo roka tādas lietas neparāda. Rokā par šo tēmu var nolasīt, teiksim, cik attie­cības būs, cik ir ie­spējamas, kāds būs šo attiecību ilgums un kvalitāte.

Savs stāsts ir nagu dabīgajam garu­mam, taisnstūra un lāpstveida formas nagiem. Lāpstveida nagus ne velti sauc par uzņēmēja, inženiera nagiem, jo tie liecina, ka cilvēks nebaidās riskēt sākt jaunas lietas, viņš iekšēji dīdās, ener­ģētiski tiecas pēc savas telpas. Labā no­zīmē. Tāpat lāpstveida nagi liecina, ka cilvēku traucē sīkmanīga kontrole, tā­pēc šo nagu īpašnieki labprātāk iz­vēlas darbu ar salīdzinoši brīvu darba režīmu.

Savukārt taisnstūra nagi lie­cina, ka cilvēks būs ideāls grā­matvedis, lietvedis, loģistikas darbi­nieks, jurists, kuram skaidri zināms no punkta A uz punktu Z ejamais ceļš un apmierina noteikts amata apraksts un reglaments. Jāparaksta dokuments? Viņš to izlasīs, novīzēs, bet lai paraksta priekšnieks. Un nagu forma ir tas iz­ej­materiāls, kas mūža laikā nemai­nās. Tikai vienu no visiem rokas elementu nedrīkst izraut no kopējā konteksta, un kārtīga analīze liek salikt kopainu no katrā rokā nola­sāmiem apmēram 100 ele­men­tiem.

Vai, piemēram, mezglojumi uz pirkstiem var mainīties?

Mezgloti pirksti tiek saukti par fi­lozofa pirkstiem. Tikai jānoskaidro, vai mezglus nav savilcis reimatisms, artrīts vai trauma. Ja tā nav, tad lielākoties mezgli ir attiecībā pret plaukstu gariem pirkstiem, un tādi pirksti vēsta, ka cilvē­kam noteicošā ir taktiskā domāšana un piemīt spēja iedziļināties sīkumos — viņš gūst baudu no tā. Daļēji šis ci­lvēks ir arī neticīgais Toms — ja viņš aizies bankā noguldīt 20 eiro, tad ban­kas darbiniekam vai­rākkārt pār­jautās, kur izde­vīgāk no­guldīt. Savukārt tais­nu, garu, bet nemezglotu pirk­stu īpaš­nieks, lai gan arī viņu in­teresēs detaļas, tik sī­ku­mains nebūs. Un vēl mez­gloti, gari pirksti liecina, ka cilvēks pirms lē­mumu pie­ņemšanas ilgi domā, bet ne­mez­gloto un it īpaši īso pirk­stu īpašniekus tas var kaitināt.

Vēl taču jāņem vērā pirkstu fa­langu garums, cik pirksti atliekti utt. Kur ņē­māt informāciju par to visu?

Manā bibliotēkā ir ap­mēram 100 grāmatas par hiroloģiju. Tagad informāciju var iegūt arī internetā, un noteikti esmu pateicīga visiem radiem, draugiem un pa­zi­ņām, kuri man, sākot šo pa­darīšanu, ļāva sevi mocīt. Jo, pē­tot literatūru, interneta ma­teriālus, vien­mēr var atrast pretrunas, un tikai prak­sē var pārliecināties, kā katrs ele­ments reāli strādā. Un no katra cil­vē­ka, ar ko runāju, es mācos. Ja redzu kādu pa­zīmi, pārjautāju — vai tas tie­šām ir tā? Tomēr jebkura rakstura ie­zīme, ikviena zīme rokā, vienmēr jāsa­līdzina ar visu pārējo — kas un vai to pa­stiprina, jo nevienu pazīmi nevar ab­solutizēt. Tūlīt var pa­rādīties kāda cita, kas to pa­spilgtina vai nolīdzina uz vi­dusmēru.

Par roku līnijām runājot — ja kāda ļoti raksturīga zīme ir tikai vienā rokā, tad cilvēkam vienmēr būs dota izvēle, tikai nevar zināt, vai viņš šo iespēju pamanīs un izmantos. Ja identiska vai līdzīga zīme ir abās rokās, tad jau ir liela varbūtība, ka cil­vēks to izdarīs. Vispār specifiskas zī­mes, kas it kā neļauj izvēlē­ties, rokās ieraugāmas reti. Jo tieši mūsu izvēles jau veido mūsu likteni — vienmēr var aiziet gan pa labi, gan pa kreisi.

Būtībā par cilvēku stāsta viss — acis, ausu forma, kustības, žesti, ma­tu struktūra… Mācies tik lasīt! Jūs, la­sot roku, pievēršat uzmanību arī cil­vēkam kopumā?

Cilvēku tiešām var lasīt kā grā­matu — no galvas līdz kājām, tomēr es skatos tikai roku, jo visu nevar ap­tvert. Tomēr, teiksim tam, vai roka har­moniski atbilst ķermenim, uzmanību pievēršu. Ja ir mazs vīriņš un liela roka vai — otrādi, tad gandrīz droši var teikt, ka cilvēkā kaut kādas rakstura īpašības dis­harmonē. Un daudz ko par cilvēku liecina jau viņa rokasspiediens — tāpēc es iepazīstoties vienmēr snie­dzu roku. Ja pretī saņemu it kā "beigtu zivi", tad tāds būtībā ir arī cilvēka rak­sturs.

Kā domājat — kas ir tas, kas kat­ru cilvēku izveido par tik unikālu grāmatu?

Nezinu. Tāpēc vienmēr saku — zinu, ka kreisajā rokā (ja cilvēks ir lab­rocis) ierakstīts Dieva, Dabas vai Likteņa dotais, bet kurš tieši to ierakstījis, lai katrs formulē atbilstoši savai izpratnei. Labajā plaukstā var nolasīt paša cilvēka veidoto, ko viņš no likteņa dotā reali­zējis. Mēs visi dzīvojam starp Zemi un Debesīm, un esmu pārliecināta, ka katrs no mums uz Zemes viesojas ne reizi vien. Citādi man šajā jomā jautā­jumu noteikti ir vairāk kā atbilžu. Inte­re­santi, ka pēc cilvēka nā­ves līnijas ro­kās kļūst grūti saska­tā­mas.

Tātad kāds tās paņem līdzi ko­pā ar dvēseli?…

Tā iznāk. Mēs jau atvadāmies tikai no fiziskās čaulas.

Vai zināšanas par rokām jūs ik­dienā neapgrūtina?

Ja man to nevajag, es atslēdzos. Bet, braucot sabiedriskajā transportā, rei­zēm skatos ļoti apcerīgi… Un kontak­tējoties ar cilvēkiem, šīs zināšanas man ļoti palīdz — vismaz saprotu, ko no kura varu gaidīt. Proti — vai cilvēks sarunā būs miermīlīgs vai ar viņu jārunā uz­ma­nīgi, jo viņš ātri aizsvilstas. Vēlāk pār­domāju, vai mani vērojumi bijuši pa­reizi. Ja nē, tad kārtējo reizi secinu, ka katrai likumsakarībai ir izņēmumi.

Pret plaukstu izteikti īsi pirksti vēsta, ka cilvēkam ir stra­tēģiskā domā­šana, ka viņš var būt vadītājs, jo redz lau­kumu kopumā. To ap­stip­rina fakts, ka šāda plaukstas un pirkstu garuma attiecība ir vairumam politisko līderu un lielu uzņēmumu va­dī­tājiem. Savukārt garo pirkstu īpašnieks būs ideāls otrais vai trešais cilvēks komandā, kurš stra­tēģiskās idejas sa­dalīs posmos un realizēs dzīvē.

Ļoti daudz par cil­vēku stāsta īkšķis — tas ir nozīmīgākais pirksts rokā. Jo tas lie­lāks, jo lielāks gri­basspēks piemīt cil­vēkam un jo vai­rāk viņš spēj izdarīt. Atliekts īkšķa gals stāsta, ka cilvēkam ir izcilas ko­mu­ni­kācijas spējas, viņš ir labs diplomāts, ātri iejūtas jeb­kurā kom­pānijā un viegli uz­sāk sarunas ar ikvienu satikto.

Par lie­liskām diplomāta spējām liecina arī izteikts īkšķa "viduklis". Iz­teikti plats īkšķa gals abām rokām, kad nagi ir platāki kā garāki, stāsta, ka cilvēks ne­spēj valdīt pār savām emoci­jām, bie­ži konfliktē ar citiem, var būt nežēlīgs. Tātad no viņa labāk uzma­nīties — ja tāds vakarā uz ielas palūdz cigareti, tad atdodiet visu paciņu un ātri pazū­diet. Ja šāds izteikts īkšķis ir tikai vienam īkšķim, tad nav tik traki, bet norauties no viņa var. Piemērs. Pirms gadiem desmit nonācu sieviešu kompā­nijā, starp mums bija arī sie­viete, ku­rai uzreiz vienai rokai pama­nīju šādu īkšķi. Un, kad runājām par bērnu savstarpējo apcel­šanos, viņa pat neslēpa, ka situā­cijā, kad apbižots viņas bērns, viņa nav gā­jusi ne pie direk­tores, ne klases au­dzi­­nātājas, bet uzreiz devusies pie zē­niem, kuri no­darījuši pāri viņas bēr­nam, un tos iekaustījusi. Savukārt īsa īkšķa naga falanga brīdina, ka tā īpaš­niekam pie­trūkst gribas­spē­ka, ka viņš neiekļau­jas ter­miņos — tātad darbus, kuros tas ir svarīgi, viņam labāk ne­uzticēt.

Kādi cilvēki visbiežāk griežas pie jums ar lūgumu nolasīt roku snieg­to informāciju un kādi jautājumi vi­ņiem ir visaktuālākie?

Pārsvarā tie ir cilvēki vecumā no 30 līdz 50 gadiem, jo jauniešiem jau jūra līdz ceļiem, viņi paši visu zina. Un daļai no tiem, kuri griežas pie manis, vis­svarīgākais ir gūt apstiprinājumu tam, ko viņi jau iekšēji jutuši — teiksim, ka izvēlētā profesija viņiem tomēr nav tā īstā. Lielākā daļa manu apmeklētāju, pro­tams, ir sievietes. Bet arī vīrieši vēlas tā īsti un pamatīgi noskaidrot savus talantus un spējas. Un, kad sarunas gaitā viņi saprot, ka viņiem netiek stāstītas pasakas, tad tā raisās labi.

Vai roku sniegto informāciju var uzskatīt par zinātniski pamatotu?

Mūsu zinātnieki tam saka lielu — fui, bet, piemēram, Austrālijā lekcijas hiroloģijā lasa arī medicīnas koledžās. Esmu lasījusi, ka papilārās līnijas pirkstu galos, kurās hirologi lasa raksturu, pēta arī ģenētiķi, jo pēc tām varot gūt in­for­māciju par izmaiņām ģenētiskā līmenī. Zinu arī, ka pirkstu galu nospiedumus pēta etnologi, lai apstiprinātu savas iespējamās teorijas par kādreiz notikušo lielo cilšu staigāšanu.

Varbūt informāciju, ko par cil­vēku var nolasīt viņa rokās un pēc viņa rokām utt., vajadzētu apgūt jau skolā? Tas taču nebūtu slikti.

Vai to vajadzētu apgūt jau bēr­niem, nezinu, bet Latvijas laikā bija diez­gan daudz pedagogu, kuri aizrāvās ar hiroloģiju, jo viņi saprata, cik labi to var izmantot, lai iepazītu bērnus. Var­būt kādam no viņiem nav pamata pārmest uzmanības nenoturību, jo viņš vien­kārši visu saprot ātrāk un tālākais vielas izklāsts viņu neinteresē. Un, lai to uz­zinātu, atliek tikai neuzkrītoši ap­lūkot cil­vēka galvas līniju.

Šādas zināšanas noderētu arī darba devējiem, pieņemot darbā jau­nu darbinieku.

Te jāievēro Eiropas regulas, mēs nedrīkstam pielietot neatļautus paņē­mienus! Bet sarunas ar dažiem per­sonāla atlases darbiniekiem man ir bi­jušas, un domāju, ka divas-trīs lietas viņiem tiešām vajadzētu zināt. Es šajā amatā būtu zelta vērta speciāliste? Var­būt, bet man tomēr labāk patīk strādāt vēsturnieces darbu. Tomēr pieļauju, ka ar laiku hirologu zināšanas varētu tikt izmantotas plašāk. Īpaši, ja lekciju par hiroloģiju Latvijā nolasītu kāds ārzemju lektors — tādi nu mēs esam, mēs (nez kāpēc) ļoti mīlam pārņemt ārzemju pie­redzi. Daudzās pasaules valstīs hi­rologi ļoti plaši izsaka savas domas sociālajos tīklos. Amerikā pirms pre­zidenta vēlē­šanām vadošie ASV hiro­logi  kandidātu rakstura īpašības un piemērotību aug­stajam amatam ana­lizē pēc rokas. Tā tas notiek arī Liel­britānijā un vairākās citās valstīs.

Varbūt jums savā praksē gadī­jies pat pilnīgu skeptiķi pārliecināt, ka viņš var klusēt, bet jūs, labi viņu ap­lūkojusi, par viņu pateiksiet pat vai­rāk, nekā zina viņš pats?

Redziet, šādi izteikti skeptiķi pie manis nemaz nenāk. Savukārt sadzīvē ar savām zināšanām nevienam speciāli neuz­bāžos — parasti satiekas tie cil­vēki, kuriem jāsatiekas.

Vai arī jaundzimušā rokā jau var nolasīt kaut kādu nozīmīgu in­for­­mā­ciju?

Rokas līnijas sāk veidoties laikā, kad bērniņš mātes puncī sāk kustēties. To apliecinājuši mediķi. Bērniņš pie­dzimst ar galvenajām līnijām plauk­stās, tās jaundzimušajam jau ir labi saska­tāmas. Tomēr es esmu vec­mo­dīga ome un sa­ku, ka maza bērna rokā nav ko ok­šķerēt. Tāpat uzskatu, ka līdz 3 mē­ne­šu vecumam jaundzi­mušais jāsargā no svešu acīm. Man pašai ir trīs maz­bērni, es viņus sargu un loloju, un vispār sar­gu savu privāto dzīvi — tā man ir tabu tēma. Un, manuprāt, labā ziņa ir tā, ka cilvēki pamazām sāk ap­zināties enerģētisko lietu pastāvēšanu, un ka tāpēc ar savu laimi un lielisko dzīvi la­bāk publiski nedižoties.

Zīlēt un raksturu noteikt varot arī pēc pēdu formas un līnijām.

Es līdz tam neesmu izaugusi. Nezinu arī, vai Latvijā šajā jomā ir kāds speciālists, bet internetā par šīm lie­tām esmu lasījusi, arī dažās grāmatās šis jau­tājums pieminēts. Un, ja var zīlēt pēc visa cita, tad noteikti arī pēc tik svarīgas ķermeņa daļas kā pēda.

Roku lasīšana var palīdzēt arī samilzušu savstarpējo attiecību atrisi­nāšanā?

Ja pie manis vēršas pāris, tad tomēr vispirms gribu runāt ar katru at­sevišķi, jo šī saruna ir pārāk intīma, un tai jābūt pēc iespējas atklātākai.

Kāda ir jūsu attieksme pret či­gā­nu tautības zīlniecēm?

Čigānietes zina ļoti daudz ko! Tieši čigāni taču Eiropai atklāja hiro­man­tiju. Cik nu kura čigāniete godīgi iz­manto savas zināšanas, jau ir cits jautājums, bet tas tikpat labi attiecas uz jebkuru zīlnieku vai dziednieku.

Cik ilgu laiku prasa roku stāstītā pamatīga izanalizēšana?

Ar divām stundām cilvēkam jā­rē­ķinās noteikti. Ja kādam tas šķiet pā­rāk ilgi, tad neuzmācos — saku, lai iet uz zīlēšanas salonu, jo tur ir speciālisti, kas visu izstāsta 10-15 minūšu laikā.

Foto

Kāds ir izplatītākais mīts, kuru jums, kā hiroloģei, nākas uzklausīt?

Ka īsa dzīves-dzīvības līnija lie­ci­na par īsu mūžu. Tās tiešām ir muļķī­bas, jo dzīves līnija rāda to, cik intensīvi cilvēks dzīvo, cik liela ir viņa dzīves enerģija. Manai tantei, kura nodzīvoja 84 gadus, dzīves līnija bija īsa, bet ļoti iz­teikta. Pretējs gadījums — dzīves līni­ja ir gara, bet vāji saskatāma. Tas no­zīmē, ka cilvēks pats neizrāda inicia­tīvu, ir neizlēmīgs, ļaujas, lai dzīve viņu nes, visu laiku jūtas nedaudz apmulsis. Arī mīts, ka pārrāvums šajā līnijā vēsta drīzu galu, neatbilst patie­sī­bai — pār­rāvumi liecina par pārmai­ņām dzīvē. Vēlams zināt arī to, ka kreisajā rokā dzī­vības un galvas līnija pagarinās gan­drīz līdz 30 gadu ve­cumam. Savukārt labajā rokā šīs līnijas mēdz pagarināties visas dzīves garumā — ja dzīvojam normālu, bagātu  inte­lektuālo un emo­cionālo dzīvi. Sirds līnijas garums gan ne­mēdz mainīties.