Lieldienas ir nozīmīgākie svētki gadā. Klostera māsas Marijas Stefanas stāsts

Ienākot klosterī, valda klusums un miers, bet uz galda atpūšas Stefanas ģitāra un notis. Viņai Lieldienas ir svarīgākie kristiešu svētki, tāpēc tiem veltīta pamatīga gatavošanās.

Māsa Marija Stefana studiju gados dzīvoja parastu, laicīgu dzīvi, bet, pievēršoties vairāk kristietībai, jutusi, ka viņas sūtība ir būt un palikt klosterī. Tas prasījis lielu uzdrīkstēšanos, tomēr nu jau puse dzīves ir aizritējusi, pildot māsas misiju.

Izrādās, Latvijā klosteru dzīve ir visai daudzveidīga, tomēr bieži valda priekšstats par to kā cietumu. Arī viņa pati atklāj aizspriedumus, kas sašķobījuši apkārtējo uzskatus par klosteriem Latvijā.

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors, jezuītu priesteris Andris Priede portālam "tv3.lv" skaidro daudzveidīgo klosteru dzīvi Latvijā, kā arī dažādās Lieldienu tradīcijas, kuras piekopjam šajos svētkos.

Ceļš kristietībā

Marijas Stefanas ceļš kristietībā sācies studiju gados. Viņa devās studēt pedagoģiju, bet pēc lekcijām devusies uz Marijas Magdalēnas baznīcu. Viņa būtībā pavadījusi visu studiju laiku starp studijām un misi, kas reizēm ievilkusies līdz pat vienpadsmitiem vakarā. Viņa norāda, ka kopš tā laika intereses krasi sāka mainīties.

"Ar jauniešiem katru vakaru muzicējām un dziedājām dievkalpojumā.. Pirms tam sēdēju Kunga priekšā divas stundas, un man tas neapnika. Kad cilvēks satiek dzīvē lielu mīlestību, viņš dara trakas lietas. Tajās lūgšanu stundās es iemīlēju Jēzu. Viss pārējais kļuva mazsvarīgāks. Man parādījās jauni draugi, ar kuriem man vienoja ticība Kristum. Savukārt no vecajiem draugiem atsvešinājos, jo vairākas intereses vairs nesakrita… Tomēr tagad esmu atjaunojusi kontaktus ar vairākiem "vecajiem" draugiem," stāsta māsa Stefana.

Pati atminas, ka nebija augusi nekristīgā vidē. Ar māsu bērnībā abas iesaistījās draudzē, sākumā gan luterāņu, lai arī pašas bija kristītas katolietes, tomēr tas bija tikai kā tāds papildu pulciņš. Kā spilgtāko atmiņu un garīgu grūdienu atminas Vispasaules Jauniešu dienas Romā.

"Atgriešanos pie Dieva piedzīvoju kādā svētceļojumā. Tā tas viss sākās ar grēksūdzi. Tad es aizbraucu uz Romas Jauniešu dienām 2000. gadā. Tās nav vienkārši ceļojuma atmiņas. Jau pagājuši 23 gadi, bet Jauniešu dienu pieredze manī ir kā zīmogs," ar prieku atceras māsa.

Jaunības trakumā nopietnas izvēles

Kļūšana par klostera māsu nebūt nav bijusi viegla. Marija Stefana bijis vien 21 gada vecumā izdarīja šo izvēli – pilnībā Dievam veltītu dzīvi – kas nozīmē atteikšanos no pasaulīgām lietām. Pēc viņas domām tieši jaunībā ir labāk izdarīt šo izvēli, jo lielākā vecumā ir grūtāk atteikties no iepriekšējās, laicīgās dzīves, kā arī ambīcijām.

"Esmu pateicīga, ka savā jaunības impulsīvumā spēju atbildēt [Dieva aicinājumam]. Tāpēc ir jaunības skaistās īpašības, kad cilvēki izvēlas profesiju, dzīves ceļu, ģimeni. Vēlāk jau ir grūtāk. Tie, kas grib iestāties klosterī, jau esot lielākā vecumā, nevar tik ātri transformēties. Četrdesmit gadu vecumā  arī sākt sadzīvot  ar otru cilvēku ir grūtāk, tāpēc, ka ir sava pieredze, kā arī katram savi ieradumi," uzskata Stefana.

Pēc kanoniskajiem likumiem klosterī uzņem līdz 35 gadu vecumam. Protams, ir arī izņēmumi, bet tie notiek salīdzinoši reti. Pamatā iestāšanās klosterī ir ilgs un sarežģīts process, kur astoņu gadu laikā ir iespējams pārdomāt.

"Bija lietas, ko es pazaudēju, protams, draugu, radu attieksme, bet es daudz vairāk ieguvu, noteikti simtkārtīgi. Citi šaubās, jo astoņus gadus ir iespējams domāt. Līdz mūža svētsolījumiem. Nav tā, ka tu iestājies un viss. Tikai pēc trīs vai četriem gadiem ir jāsaliek pirmie svētsolījumi – nabadzība, paklausība, šķīstība. Neviens nepārmetīs, ja tu iesi projām šajā sākuma periodā."

Šādi noteikumi paredz to, ka izvēle netiks izdarīta impulsīvi, kā arī nepārdomāti. Ilgie gadi dod iespēju šaubīties.

māsa Marija Stefana

Tu ej pārbaudīt šo aicinājumu. Ja tevī ienāk kaut maza doma par aicinājumu uz Dievam veltītu dzīvi, ir vērts kaut dažus mēnešus pamēģināt, saprast, kas tas ir. Ja nav tev, tad ej, dibini ģimeni. Klosterdzīvē ir astoņus gadus ilgs formācijas laiks, pirms cilvēks dod savu gala jāvārdu.  Pirms laulībām tik ilgs saderināšanās reti, kad ir. Pāri visam esmu laimīgs cilvēks.

Ģimene un pieņemšana

Kļūšana par māsu nav bijusi viegla ne tikai pašai Marijai Stefanai, bet arī viņas ģimenei un tuviniekiem. Viens no iemesliem bija ģimenes priekšstats par klosteri. Sākumā pirmo gadu, ko viņa pavadījusi klosterī Polijā, tētim par to pat netika stāstīts, jo gaidīts īstais brīdis, kad viņš pats būtu tam gatavs.

"Pēc gada, atceros, ka atbraucu uz mājām. Mums pirmais gads klosterī ir postulāta gads, kad tu vēl neesi īsti māsa. Dzīvo un skaties pamatus. Mums formācija bija Polijā, es atbraucu mājās. Tādā brūnā kleitiņā, divdesmito gadu stilā. Balta apkaklīte un bize. Tētis sagaidīja stacijā ar puķēm, un viņam vispār nerodas jautājumi, kāpēc esmu tik dīvaini apģērbusies. Viņam bija teikts, ka es studēju Polijā, kas arī nebija melots," atceras Marija Stefana.

Viņas izvēli bija vieglāk pieņemt miesīgajai māsai, ar kuru pati kopā pavadījusi laiku draudzē. Pēc viņas stāstītā grūtākais pārbaudījums bija to paskaidrot tētim, kura priekšstati par klosteri bija visai aizspriedumaini un nepareizi.

"Kad viņš uzzināja, bija traki. Šobrīd saprotoši ir abi vecāki. Viņi saprot, ka meita ir laimīga. Manam tētim arī bija priekšstati par slaveno Pečoras klosteri (klosteris Kijivā, Ukrainā, – red.), kur viņš ir bijis jaunībā. Pareizticīgo klosteros ir cita specifika. Viņš iedomājās cietuma tipa iestādi. Tas ir nepareizs priekšstats, kurš kultivēts arī caur filmām," stāsta klostermāsa.

Ikdiena klosterī

Marija Stefana pieder pie apustuliskajām karmelītēm, kas nozīmē, ka viņu misijā ietilpst arī būšana un strādāšana ārpus klostera. Teoloģijas fakultātes pasniedzējs Andris Priede, turot rokā Vatikāna izdoto grāmatu, norāda, ka pašu karmelīšu daudzveidība ir milzīga.

"Paskatieties, cik mums daudz ir dažādu karmelīšu. Viens, divas, trīs… sešas, septiņas lapaspuses. Aptuveni 30 dažādas karmelītes, kas ir pie aktīvā jeb pasaulīgā dzīvesveida māsām. Uzskaitītās ir tās māsas, kuras lielā mērā tik tiešām arī dzīvo pasaulē. Mums ir priekšstats, ka māsa Stefana atbilst stingrākajām. Nebūt, nē," stāsta Priede.

Viņš skaidro, ka pamatā visas vieno kopējo evaņģēlisko padomu ievērošana. Tie ir tie padomi, ko bija formulējis apustulis Pāvels – nabadzība, šķīstība un paklausība.

"Garīdzniekiem šīs prakses ir vairāk disciplināras. Tiem, kas ir izvēlējušies klostera dzīvi, tā ir debesu valstības zīme. Viņiem ir nabadzības, šķīstības un paklausības ideāls. Ir teikts, ka Dieva valstībā nedz precēsies, nedz sievas ņems, tad viņu aicinājums ir "Vita Agelica" jeb debesu valstības dzīves īstenošana šajā pasaulē," stāsta Andris Priede.

Pati māsa Marija Stefana papildus klostera pienākumiem strādā par mūzikas un ticības mācības skolotāju Rīgas Katoļu ģimnāzijā. Viņai ir daudz pienākumu gan klosterī, gan ārpus tā, tādējādi pat citreiz jāizvērtē darbi pēc svarīguma. Viņasprāt, sabiedrībā ir maldīgs priekšstats par klosteri kā vietu, kur nav jāstrādā.

"Absolūti visos klosteros ir regula "Ora et labora", kas nozīmē, ka lūgšana mijas ar darbu. Lūgšana, darbs, lūgšana, darbs, un tā visu dienu. Liekas, ka ir priekšstats, ka cilvēks iestājas klosterī, skatās saulrietā, dzied gregoriskos dziedājumus un ne par ko nedomā. Viss notiek pēc zvaniņa. Dažreiz pat  jāpamet pusceļā darbs, jo zvaniņš aicina uz lūgšanām," stāsta Stefana, skaidrojot, ka tie ir maldīgi priekšstati.

Mūzikai ir īpaša vieta Marijas Stefanas dzīvē, viņa raksta pati savas dziesmas, kā arī cenšas daudzveidīgo mūzikas pasauli iemācīt bērniem.

"Man svarīgākais, lai viņi mīl mūziku. Mēs mācību ekskursijās ejam uz simfoniskā orķestra koncertiem, operu. Svarīgi iepazīt klasiskās mūzikas skaistumu. Palīdzēt iemīlēt mūziku tās daudzveidībā. Ne tikai repu (smejas). Svarīgi ir paplašināt redzesloku."

Darbs klosterī māsai Marijai Stefanai notiek ne tikai ar bērniem, bet arī ar pieaugušajiem. Klosteris ir atvērts jebkuram apmeklētājam, tāpēc nereti pieaugušie nāk uz sarunām ar klostera māsām.

"Man liekas, ka vispār būtiski ir cilvēkam izteikties un uzticēties. Savā sirdī es nesu visus, ar kuriem satiekos. Arī es esmu vājš cilvēks, man arī ir savas cīņas. Dievs man dod atbildes, ko katram cilvēkam pateikt. Tas nav profesionāla psihologa darbs. Ja redzu, ka vajadzīga psihologa palīdzība, tad noteikti to iesaku. Sarunās ļauju cilvēkam izrunāties, kopīgi nonākt pie konkrētu lietu saprašanas," skaidro māsa.

Gatavošanās Lieldienām

Lieldienas ir svētki, kuriem klosterī gatavošanās notiek savlaicīgi. Marija Stefana norāda, ka arī klostera māsas svin šos svētkus kopā ar visu katolisko baznīcu. Zināms, ka tiek ieturēts gavēnis, taču māsa skaidro, ka izpratne par gavēni katram var atšķirties.

"Pirmkārt, svētkiem jāgatavojas katram savā sirdī, jo tas ir tāds atgriešanās laiks, savas dzīves pārvērtēšana. Katrs izvēlas kādu apņemšanos, ar kuru strādāt gavēņa laikā. Mums katram ir savas, vājības. Svarīgi, lai gavēņa laiks "neiztek cauri pirkstiem"."

Kristīgajā ticībā gavēnis nav tikai atteikšanās no kaut kā. Tie ir arī žēlsirdības darbi, lūgšana.

"Mūsdienu cilvēks paķer to, kas ir ērtāks. Viņš gavē, bet motivācija nav tuvoties Dievam, bet gan notievēt vai uzlabot savu pašsajūtu," biežākās kļūdas iezīmē māsa.

māsa Marija Stefana

Mūsdienās mēs esam palikuši ļoti lieli individuālisti. Cilvēks vairāk koncentrējas uz savu labumu, mazāk ievēro citus.

Dažādās Lieldienu tradīcijas

Lieldienu tradīcijas un šo svētku nozīme katrā ģimenē var krasi atšķirties. Latviešiem ir raksturīgas arī pagānu tradīcijas, kas saglabājušās. Savu skaidrojumu par šo jautājumu deva teoloģijas profesors Andris Priede.

"Sinkrētisms būtu bīstama prakse, bet pozitīvā prakse būtu, ko sauc par inkulturāciju jeb akomodāciju, kad evaņģēlijam ir jāļauj iesakņoties jebkurā tautā. 30. gados tas bija modes kliedziens, gleznot Jēzu latviskās drānās, kad viņš ir apstājies pie latviešu zemniekiem. Mēs pat to varam saskatīt vēl agrāk pie Jaņa Rozentāla gleznām, kur ar pūpolzariņiem nāk ticīgie, jo tiem Dundagas zemniekiem palmu vai olīvkoku zari neko neizteiktu," stāsta teologs un reliģijas vēsturnieks Priede.

Viņš uzstāj, ka atbalsta tradīcijas, kas pie mums nāk no Svētā Meinarda laikiem, kad lietojām vārdu Ziemassvētki, Lieldienas,  Vasarsvētki.

"Smieklīgākais, ka pret šiem apzīmējumiem asāk uzstājās nelatviešu katoļu garīdznieki. Viņi knapi apguvuši latviešu valodu un nav apguvuši kultūrvēsturisko vidi. Tas ir pārpratums. Mums būtu jāvēršas pret sinkrētismu, ja garīdznieks veļu laikā dotos uz pirtiņu un sauktu garus, teiktu šeit jums pīrāgi. Mūsu personīgā reliģiskā pārliecība neļauj jaukt reliģijas," saka Priede.

Andris Priede uzsver, ka šīs tradīcijas ir iesakņojušās mūsu kultūrā un ir nekaitīgas. Viņa pieredzē ir aizkustinošs stāsts par Nabadzīgā Jēzus māsām, kuras 1944.gadā bija spiestas evakuēties uz rietumiem. Lielāko daļu mūža viņas pavadīja Nīderlandē.

"Kad tika slēgts šis klosteris, uz Latviju atceļoja vairāki šo māsiņu izšūtie liturģiskie tērpi. Mani aizkustināja, kad māsas Nīderlandē tos bija izšuvušas ar auseklīšiem. Lai nu ko, bet klostera māsām nevar neko pārmest. Tā ir krusta formas interpretācija. Tas mani patiešām aizkustināja. Liela daļa no šīm meitenēm pēc 1944. gada Latviju neredzēja. Ar kādu sirds aizkustinājumu viņas izdarīja katru dūrienu. Tā viņas uzturēja savas atmiņas," stāsta pasniedzējs.

Arī māsa Marija Stefana apgalvo, ka pati piekopj dažas no tradīcijām, kas aizgūtas bērnībā un piekoptas ģimenē.

"Lieldienās bieži ar deju kolektīvu dejoju – danči, olu ripināšanas sacensības. Bija arī olu konkurss. Noteikti tradīcija, kas man saglabājusies, ir šūpošanās. Esmu lepna būt latviete, tāpēc arī latviešu svinētie svētki man ir tuvi. Īpaši skaisti manā dzimtā tiek svinēti Līgo svētki."

Arī tad, ja tradīciju nav, ir iespējams tās ieviest. Katrā ģimenē tās var atšķirties. Marija Stefana apgalvoja, ka svētku galdā ir iecienīts rasols, turpretī Andrim Priedem, tas ir skābs dzērveņu ķīselis ar bubertu.

"Divreiz gadā mūsu kopienā ēdam rasolu, bet tādu kārtīgu latviešu rasolu. Poļiem vārds "rasols" attiecas uz buljonu mūsu izpratnē. Gatavoju tādu rasolu ar žāvētu gaļiņu iekšā gan uz Ziemassvētkiem, gan Lieldienām. Es ar prieku pati iešu pirkt gaļiņu, svētīsim Lieldienu maltīti, kā arī krāsosim olas."

Māsa Marija Stefana uzsver, ka Lieldienas ir īstais laiks apdomāt savu dzīvi, kā pieņemt un piedot, pirmkārt, jau sev pašam.

"Ar māsām jau dalījos. Krusta pagodināšanā Lielajā piektdienā cilvēki iet un skūpsta krustu. Es vēlos pagodināt vispirms Kristus krustu, bet arī savu dzīves krustu. Katram ir savs dzīves krusts – kāda vājība, atkarība, slimība, sarežģītas attiecības,"saka Marija Stefana.

Lieldienas ir mierpilni svētki, ko pavadīt ar ģimeni un sev tuvajiem, turklāt nozīmīgi, lai gūtu arī mieru sevī. Lieldienu tradīcijas spēj būt tik dažādas, ka svarīgākais ir piemērot sev un savai ģimenei tās, kuras radīs patiesāko svētku sajūtu.