Top 10 muļķu drošās ēdamās sēnes
Gaidot vienmēr ļoti gaidīto un apmeklētāju iemīļoto Latvijas Nacionālajā dabas muzeja "Lielo sēņu izstādi 2024", kas šogad plānota no 4. līdz 6. oktobrim, kurā sēnes būs sakārtotas dažādās grupās – ēdamās, neēdamās, indīgās un aizsargājamās, portāls "tv3.lv" dalās ar Latvijas Nacionālajā dabas muzeja mikoloģes Initas Dānieles TOP 10 apkopotajām ēdamajām sēnēm, kuras pēc viņas domām nav sajaucamas ne ar vienu indīgu sēni, ja tik drusku piedomā un paskatās galvenās pazīmes.
Mikoloģe Inita Dāniele ar "Muļķu drošo ēdamo sēņu Top 10" dalījās sociālā medija "Facebook" grupā "Latvijas Mikologu biedrība un draugi".
"Vispirms jau iepriekš atvainojos par tiem muļķiem – tas tāds manis izgudrots termins viegli atšķiramām sēnēm – tādām, kuras, pēc manām domām, nav sajaucamas ne ar vienu indīgu sēni, ja tik drusku piedomā un paskatās galvenās pazīmes. [..] Patiesībā tie, kas ir iemācījušies pazīt manis nosauktās sēnes, jau ir īsti gudrīši šai jomā! Un pasakās jau arī muļķītis beigās tas gudrākais izrādās!"
Šajā topā mikoloģe Dāniele neraksta par gailenēm, bērzlapēm, baravikām un citām bekām, par kurām viedoklis ir vai katram nopietnam sēņotājam.
"Tā kā ziemai neko nemarinēju, nesālu, ja nu vienīgi saceptas iemetu saldētavā, ja ir vieta, tad vācu galvenokārt uzreiz cepamās sēnes, jo nepatīk noņemties ar vārīšanu. Tā kā visas sekojošās cepamas bez vārīšanas!"
Vēl tik viena būtiska piezīme no mikoloģes Dānieles neliela piezīme: "Ja kādu sēni ēdat pirmo reizi, sāciet ar mazumiņu, jo nevar zināt, kā jūsu organisms reaģēs! Vienam nekas, bet otram no tā paša vēdergraizes!"
Milzu apaļpūpēdis (Langermannia gigantea)
Liels, liels, lieeeeels pūpēdis! Stāsta, ka varot izaugt gulošas aitas lielumā. Tik lielu gan neesmu redzējusi, bet futbolbumbas izmērus pārsniedz it bieži. Ar kaut ko sajaukt varētu tikai ļooti jauniņus un maziņus, bet sākumstadijā jau daudzas sēnes līdzīgas – tur pat beku no pūpēža reizēm neatšķirsi!
Ēdams, kamēr iekšpusē stingrs un balts. Ja iekšpuse kaut drusku sāk dzeltēt – tad vairs nē, un kur nu vēl, ja iekšā melna un putoša sporu masa!
Jāmeklē galvenokārt ārpus meža – pļavās, ganībās, krūmājos, arī dārzos. Skatāmies tik, vai puslīdz tīrā vidē audzis!
Parastā sērapiepe (Laetiporus sulphureus)
Skaista, koši oranža maigas konsistences piepe. Aug uz lapu kokiem, galvenokārt uz vītoliem vai ozoliem. Visgaršīgākās gan esot uz veciem augļu kokiem, piemēram bumbieres. Uz vītoliem mazliet skābena, uz ozoliem – rūgtena.
Vispār šī sēne jau ir tik populāra, ka te vairs nav, ko piebilst. Lūgums tikai nesaukt par "meža vistu" – nosaukumus burtiski netulko un mums pašiem ir skaists un neparasts vārds. Tam gan nav nekāda sakara ar sērām un sērošanu, bet gan ar ķīmisko elementu sēru dzeltenās krāsas dēļ.
Rudzupuķu smilšbeka (Gyroporus cyanescens)
Solījos par bekām nerakstīt, bet šī tomēr ir īpaša. Ir gadījies staigāt pa kāda sēņotāja pēdām un uzlasīt nomestās, svaigi grieztās sēnes. Kāds ir nogriezis, nobijies no straujās un intensīvās zilēšanas griezuma vietā un nometis.
Patiesībā spilgtā zilēšana, smilšu dzeltenā krāsa un griezumā dobumains kātiņš ir galvenās šīs garšīgās sēnes pazīmes. Nebaidieties, izcepta sēne nepadarīs jūsu šķīvi vai mēli nenomazgājami tintes zilu, jo cepot sēne atkrāsojas un kļūst skaisti dzeltena.
Meklēt var dažādos mežos, bet lielāka cerība atrast gaišās, smilšainās vietās.
Porcelāna tintene (Coprinus comatus)
Skaista, balta sēne ar cilindrisku cepurīti. Kā rāda nosaukums, ātri pārvēršas tintē un tad noder nevis ēšanai, bet gan vēstuļu rakstīšanai un zīmēšanai.
Ēdama nav, ja kaut cepurītes maliņa iekrāsojas pelēcīga vai sārta. Šī ir īsta pilsētniece – aug auglīgās augsnēs, it īpaši pilsētu zālienos. Tas apgrūtina vākšanu ēšanai, jo pilsētā sēņot nav ieteicams, bet, no tālienes vedot, var gadīties, ka tik tinti mājās atvedam.
Par to, vai sēnei ir nesaderība ar alkoholu īstas skaidrības nav. It kā īstā pretalkoholiķu sēne esot pelēkā tintene, tomēr labāk neriskēt arī ar šo. Efekts saglabājas trīs dienas – tātad, ja nevarat nedēļu iztikt bez alkohola, šo sēni no top 10 labāk izslēgt.
No pieredzes varu teikt, ka viena no garšīgākajām sēnēm – maiga struktūra, nav ilgi jācep.
Dzeltenā kliņģerene (Hydnum repandum)
No cepurītes virspuses raugoties – gailene kas gailene, bet cepurītes apakšpusē smalkas, mīkstas adatiņas. Garšas ziņā no gailenes neatpaliek, varbūt pat pārspēj, kā to nospriedām Mikologu biedrības nometnes degustācijā.
Aug dažādos mežos, ne gluži sūnās, drīzāk tādās "plikākās" vietās, kur lapas un egļu skujas sabirušas. Reizēm palielās grupās vai raganu apļos.
Saldā krimilde (Lactarius volemus)
Sēne, kuru vienmēr ļoti gribas atrast, bet nemaz tik bieži negadās. Meklējama lapu koku mežos, īpaši zem vecām lazdām. Pamanāma un atšķirama oranži brūnās krāsas dēļ. Izdala ļoti daudz piensulas, baltais "pieniņš" bojājumu vietā burtiski pil un tek.
Ēšanai gan var vākt tikai ļoti jaunas sēnes. Vecākas sāk nelāgi ost – pēc siļķes vai kaut kas uz to pusi.
Sēni nedrīkst ilgi cept, jo tad sāk staipīties kā gumija. Izmēģināju un toreiz paliku bez sēnes – pārcepta vairs nav ēdama.
Austeru sānause (Pleurotus ostreatus)
Uz šo sēni mazliet jāpagaida, jo aug vēlu rudenī un ziemā. Tā ir tā pati veikala austersēne, kas sastopama pat Rīgas parkos pie celmiem un koku pamatnes. Jāatceras tikai, ka šādi celmi var kalpot par suņu informācijas apmaiņas vietām.
Pazīt viegli, atliek aiziet uz veikalu un aplūkot tuvplānā!
Briežu jumtene (Pluteus cervinus)
Vēl viena viegli atšķirama koksnes noārdītāja sēne. Aug uz celmiem, kritalām, zāģu skaidu kaudzēs, uz mulčas un šķeldas, tāpēc atrodama arī dārzos un dabas taku malās.
Būtiska pazīme ir sārtas lapiņas, kas nav pieaugušas tieši pie kātiņa, bet gan ar tādu kā atstarpīti. Kātiņš ir sīksts, bet cepurīti var cept kā karbonādi. Sanāk gan tāda pamīksta – ar abām rokām turama!
Cirtainā čigānene (Cortinarius caperatus)
It kā jau daudziem ļoti pazīstama sēne, tomēr dažādas neskaidrības mēdz rasties. Pirmkārt jau nosaukums – čigānene, ne čigāniete, lai nepiesauktu tautību un mums nepiešūtu rasismu Arī meža šampinjons nav nekāds pareizais nosaukums, jo tulkots no tik pat nepareiza krievu nosaukuma un var radīt tikai pārpratumus.
Ja paskatāmies uz latīņu nosaukumu – Cortinarius, tad redzam, ka čigānene pielikta pie tīmeklenēm. Es gan teiktu, ka no tīmeklenēm atšķiras ļoti labi.
Čigānenei uz kātiņa tāds pieklājīgs gredzens, bet tīmeklenēm tikai smalks zirnekļa tīkliņš starp cepurīti un kātiņu. Ja vēl paskatāmies uz pelēcīgi dzeltenajām lapiņām un salmu krāsas, it kā appelējušo cepurīti, nevajadzētu būt problēmai atšķirt un pazīt. Turklāt skaistajos, klasiskajos priežu mežos šī sēne rudeņos sastopama lielā skaitā.
Pļavas vītene (Marasmius oreades)
Top 10 nobeigumā kāda no ēdamajām sīksēnītēm. Šī ir perfekto dārzkopju bieds. Skaisti noskūtajā mauriņā veido raganu apļus, kas redzami pat tad, ja pašu sēņu augļķermeņu nav. Tad nu perfekcionistiem rodas vēlme indēt, rakt, plēst, betonēt un asfaltēt. Patiesībā vajadzētu rāpot pa zālienu ar mazām šķērītēm rokās un šņikāt nost cepurītes.
Kātiņi ir sīksti, bet cepurītes iesaka lietot pat saldajā, jo sēne satur daudz trehalozes – sēņu cukura. Man kaut kur pat recepte bija atrasta, bet tā kā neesmu perfekcioniste, esmu jau pazaudējusi.
"Tāds nu tas mans tops – kas nu pirmais iedvesmas brīdī ienāca prātā. Rakstītu rīt, varbūt būtu jau citas sēnes!"
"Lielā sēņu izstāde 2024" laikā muzejā būs iespēja iegādāties Lielo Latvijas sēņu grāmatu, kuras autores ir Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģes Inita Dāniele un Diāna Meiere, ar sēnēm saistītus izziņas materiālus, kā arī Latvijas Mikologu biedrības izdoto sēņu kalendāru 2025. gadam.
Dabas muzeja mikologi atgādina – nezināmas un iepriekš neredzētas sēnes uzturā lietot nedrīkst!
Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāliena par sēņošanas sezonas sākumu:
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
