"Tas ir tā vērts!" Kristīnes stāsts par atgriešanos svētkos pēc 25 gadiem un dzīvo scenogrāfiju

Tas, ka Kristīne pieteicās būt starp dzīvajiem "pikseļiem" nav nejaušība. Viņa ir dejotāja, kas turpina dejot Vidējās paaudzes deju kolektīvā (VPDK) "Marmale" un vēl pavisam nesen, maijā, ar savu kolektīvu piedalījās VPDK Deju svētkos Salaspilī.

Kristīne Tjarve

"Spilgtākas emocijas noteikti būtu, ja būtu laukumā, bet tāpat man bija jāvalda asaras, kad sākumā laukumā skrēja mazie bērni. Mani vienmēr aizkustina bērnu sniegums. Arī vērot viņu emocijas, kad kāds apraudās no laukuma, kad kāds palīdz noiet no laukuma."

Pirms 25 gadiem, 2000. gadā, viņa biju Daugavas stadionā kopā ar "Bitītes" bērniem. "Precīzi neatceros dejas, kur mēs daži dejotāji pāri 20 gadiem bijām iesaistīti, bet svētki bija slapji un traki dubļaini," atceras Kristīne.

Šoreiz, kā jau vecāka par vidusskolas vecuma dalībniekiem, Kristīne izmantoja iespēju un tagad ir daļa no dzīvās scenogrāfijas dalībniecēm.

"Tagad, sēžot "pikseļos" – dzīvajā scenogrāfijā, redzot, kad kādam kaut kas neizdodas, gribas būt klāt un sakārtot," smaidot stāsta Kristīne un neslēpj, ka tas ir tas viņas iekšējais skolotājs, kas to mudina darīt.

Dzīvajā scenogrāfijā viņi dejo sēžot ar krāsainiem pikseļiem rokās un jaudīgi atbalstot visus dejotājus laukumā.

"Scenogrāfijā ir tā foršā sajūta, ka mēs nevienu brīdi nevaram atslābt, jo katram mums ir viens krāsu špikeris, bet mums arī no galvenās skatītāju tribīnes tiek rādītas kustības. Jāatzīst, ka šeit scenogrāfijā, ir pat daudz grūtāk nekā uz deju laukuma. Mēs no vietas mēģinājumā pavadījām trīs ar pus stundas sēžot, neizkustoties un nekur neaizejot. Dejotājs uziet uz laukuma, nodejo piecas minūtes, varbūt uzgājienu un nogājienu izmēģina, tad scenogrāfijā tu esi visu laiku redzams. Ir ilgāks tas darba posms. Mēs nevaram paslēpties no lietus. Mums blakus kaut kur ir paslēpta ūdens pudele. Mums mazliet ir jāpaciešas," aizkulises atklāj Kristīne.

Dienu pirms ģenerālmēģinājuma Kristīne sarēķina, ka tīrais mēģinājums dzīvajai scenogrāfijai savās vietās bija sešas ar pus stundas.

Kristīne Tjarve

"Man ļoti patīk to visu piedzīvot. Patiesībā man reizēm ir tā, ka Deju svētku uzvedumos vairāk emocijas izbaudu tieši mēģinājuma procesā, kad dzirdu arī tos tekstus, kas tiek stāstīti."

Šajos svētkos Kristīne izceļ emocionālāko brīdi, kad finālā vairāk kā 18 tūkstoši bērnu skrien laukumā. Tas viņai bija tāds gandarījuma brīdis, kad gan lielie, gan mazie kā skudras satek tajā laukumā.

Kristīne Tjarve

"Tas ir tā vērts! Tu aizdomājies. Viņi taču turpinās… es ceru, ka viņi turpinās dejot un kopt šo latviešu tautas tradīciju."

"No vienas puses ir grūti būt scenogrāfijā, bet man patīk Deju svētku virsvadītājas Dagmāras Bārbales ideja, ka mēs esam dzīvā scenogrāfija, ka mēs atbalstām bērniņus. Šie ir pirmie svētki, kuros sanāk, ka tie bērni, kas dejo tālākajā galā no skatītājiem, viņiem mēs esam skatītāji, nevis tikai tie 10 tūkstoši, kas ir iegādājušies biļetes pārējās trīs stadiona malās.

Kristīne Tjarve

Mēs esam tie, kas viņiem mājam ar roku. Mēs viņus uzmundrinām. Mēs ar viņiem mijiedarbojamies. Mēs jau esam daudz emocionālāki. Starp mums ir daudzi, kuriem bērni tur dejo. Viņi tiek pat vairāk uzmundrināti un līdzi viņiem justs, nekā varbūt kāds skatītājs, kurš iekšēji jutīs līdzi, bet ne tik emocionāli to izrādīs. Gandarījums ir abām pusēm!"

1400 brīvprātīgie veido krāšņu priekšnesumu Deju svētkos:

18 tūkstošiem bērni un jaunieši no 1. līdz 12. klasei deju lielkoncertā "Es atvēru Laimas dārzu" 11. jūlijā pulksten 18 un 12. jūlijā pulksten 11 izdejoja 23 dejas, kuras veidojuši divdesmit dažādu paaudžu horeogrāfi. Koncerta izskaņā visi 808 deju kolektīvi parādīs, kā dejot etnogrāfisko deju "Sudmaliņas".

Radošā grupa: Mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale; režisore Inga Cipe; scenogrāfs Didzis Jaunzems, muzikālais vadītājs Kaspars Bārbals; komponists Mārtiņš Miļevskis, tehniskais direktors Mārcis Gulbis, projekta vadītāja Zanda Mūrniece.

deju lielkoncertā "Es atvēru Laimas dārzu" programma šeit.