Nikola Kidmena apgūst nāves dūlas prasmes

58 gadus vecā Nikola Kidmena, uzstājoties Sanfrancisko Universitātē, pastāstīja, ka šobrīd apgūst nāves dūlas profesiju. Kidmena sacīja, ka ideja kļūt par nāves dūlu radusies pēc viņas mātes Džaneles Annas aiziešanas 2024. gadā 84 gadu vecumā.

Saskaņā ar "San Francisco Chronicle", aktrise atzina: "Tas varbūt izklausās mazliet dīvaini.

"Kad mana mamma devās mūžībā, viņa jutās vientuļa, un ģimene varēja palīdzēt tikai tik, cik spēja," sacīja Kidmena. "Manai māsai un man ir daudz bērnu, kā arī savas karjeras un darbs, un mēs ļoti vēlējāmies par viņu rūpēties, jo mūsu tēvs vairs nebija starp mums. Un tieši tad es nodomāju: cik ļoti es vēlētos, lai pasaulē būtu cilvēki, kuri varētu vienkārši būt klāt, vienkārši sniedzot mierinājumu un rūpes."

"Tāpēc tā ir daļa no manas izaugsmes un viena no lietām, ko es tagad apgūšu," Kidmena piebilda.

Tradicionāli dūla ir profesionāla atbalsta persona, kas sniedz emocionālu, fizisku un informatīvu palīdzību sievietei pirms dzemdībām, dzemdību laikā un pēc tām. Atšķirībā no ārsta vai vecmātes, dūla neveic medicīniskas procedūras – viņas galvenais uzdevums ir būt līdzās un palīdzēt justies droši un pārliecināti.

Taču pēdējos gados arvien biežāk sastopamas nāves dūlas, ko dažkārt sauc arī par "dzīves noslēguma dūlām". Šie speciālisti sniedz emocionālu, fizisku un psiholoģisku atbalstu cilvēkiem dzīves noslēgumā.

2024. gada septembrī Kidmena par lomu filmā "Mazulīte" (Babygirl) ieguva Venēcijas kinofestivāla balvu kā labākā aktrise, taču ceremoniju neapmeklēja. Kidmena drīz pēc ierašanās Venēcijā uzzināja, ka viņas māte ir mirusi. Viņa nekavējoties pameta festivālu, lai būtu kopā ar ģimeni. Viņas tēvs Entonijs nomira 2014. gadā.

Kidmena nav vienīgā Holivudas zvaigzne, kas pievērsusies šai jomai. Arī "Oskara" balvas ieguvēja režisore Hloja Žao ir apmācīta kā nāves dūla, ko viņa skaidro ar savām bailēm no nāves.

"Es visu mūžu esmu šausmīgi baidījusies no nāves. Joprojām baidos," Žao janvārī sacīja intervijā "New York Times". "Un tāpēc, ka esmu tik ļoti baidījusies, es neesmu spējusi pilnvērtīgi dzīvot… Un tā kā šīs bailes ir tik lielas, man nav citas izvēles, kā sākt veidot veselīgāku attieksmi pret to, citādi dzīves otrā puse būtu pārāk smaga. Tam nevajadzētu būt tik biedējošam, ka es pat nespēju dzīvot."