Kā slavenais laika un dabas zīmju vērotājs Vilis Bukšs nonāk līdz savām prognozēm

Bet līdz īstajai sarunai par laiku, dabu un Vili "tv3.lv" bija mazliet jāuzgaida. "Trīs turpmākās dienas būšu prom, apciemošu jūru. Man jau tā tradīcija, ka laikā ap Mārtiņiem, pirms ziemas, cenšos būt pie jūras un, ja laika apstākļi atļauj, tad arī iegremdēties mūsu sirmās Baltijas ūdeņos," vēlā vakara stundā man raksta Vilis.

"Esmu atgriezies pēc garākas prombūtnes. Tikšanās ar jūru patiešām bija skaista! Gan laikapstākļi, gan pārgājieni bija labvēlīgi tam, lai baudītu vēlo rudeni. Šodien (12. novembris) austrumu pierobežas (Abrenes apriņķis) mežiņā atklāju arī zilās vizbulītes…," pēc dažām dienām atkal  raksta Vilis un atsuta bildes.

Galerijā Viļa atsūtītās vizbules

Tā gandrīz divu nedēļu garumā mēs sarakstāmies un meklējam to īsto dienu, kad sarunai notikt. Beigu beigās brīvu brīdi gan atrodam.

"Viss tas gadu gaitā ir veidojies. Es cilvēkiem neatsaku. Man tas ir vaļasprieks, protams, ka ar saviem novērojumiem dalos arī ar pārējiem. Ja kādu vēl interesē, tad mums izvēršas tādā dzīva saruna. Tad varam pat stundām iegrimt sarunās gan par dabas procesiem, norisēm dabā, gan arī par laika vērojumiem. Padalāmies ar redzēto, un veidojas atgriezeniskā saite."

Jāmāk ieklausīties un sistematizēt

Vilis ne tikai interesanti stāsta par dabu, bet jau no agras bērnības iemācījies klausīties un vērot apkārt notiekošo. "Tas jau ir no bērnu dienām, kad vecmāmuļa, šādos rudens vakaros, pirms Ziemassvētkiem, adventes laikā, ne pie spuldzīšu gaismas, bet pie petrolejas lampām, stāstīja gan pasakas, gan arī daudz ko citu. Vienmēr dzīvoju šajos tēlos, ko vecmāmuļa stāstīja, un tad jau radās interese. Vēlāk padziļināti sāku skatīties, pētīt un kaut kādas likumsakarības meklēt," par to, kā sākusies viņa aizraušanās, saka pazīstamais dabas novērotājs.

Pavisam nopietni Vilis šai nodarbei pievērsās pirms vairāk nekā 40 gadiem. Tad sācis veidot pierakstus, salīdzināt un meklēt līdzības gan laika apstākļos, gan dabas norisēs. "Ar miesu un dvēseli ieaugu savā vaļaspriekā. Ar to es arī dzīvoju šajā pasaulē," atzīstas Vilis.

Pirmos pierakstus Vilis veicis Smiltenes lauksaimniecības sovhoztehnikumā 1975. gadā. Pa šo laiku viņam ir pierakstītas jau 28 dažāda biezuma piezīmju klades. No 2006. gada pieraksti gan tiekot veikti datorrakstā un fotogrāfijās. Tagad Vilim ir vizuālais materiāls.

"Kopš 2006. gada, jau 16 gadus, ir sakrājušās bildes, un tagad ar bildēm var salīdzināt, kādi laika apstākļi, gan arī dabā novēroto. Fotogrāfiju ir tūkstošiem. Visas bildes ir sistemātiski sakārtotas," stāsta Vilis un neslēpj, ka tas ir tas grūtākais darbs, lai pēc tam varētu ātri, ar vienu klikšķi, atrast un salīdzināt gadus, datumus.

"Tas tiek darīts regulāri, pēc katra pārgājiena. Tas ir interesants darbs, un var pats izdarīt secinājumus," smaidot teic Vilis.

Kad vaicāju Vilim, ko viņš domā par globālo sasilšanu un vai tā netraucē viņa laika vērojumiem, cik tie varbūt ticami, viņš nopūšas un saka, ka viss notiek un viss ar laiku mainās. Viņš laikapstākļus salīdzina ar upi, kas plūst un mainās, jo "procesi dabā ir kustīgi". Un vērojumi, kas veikti secīgi nemaz nav tik ilgi un sistemātiski. Turklāt cilvēka darbība ienes savu kripatiņu izmaiņu, bet ir daudz nezināmā.

Vilis Bukšs

"Jau hronikās rakstīts, ka zemenītes ziedējušas martā un ogas ienākušas agrā pavasarī, tad tagad arī var to pašu teikt. Silta vizbulīšu ziema bija 2019. – 2020. gadā. Vizbules visu ziemu ziedēja, un pēc jaunā gada, janvārī, lazdas sāka ziedēt un kļavām sulas tecēja. Arī var pabrīnīties, kur tik agri un kas notiek, bet pēc tam tas izlīdzinās. Bērnībā sapņoju, kad vecmāmuļa stāstīja, un biju iztēlojies, ka šeit augs palmas, būs silts un mitrs klimats, tikai būs tumšs, jo saulīti nevar nolikt citā vietā. Mums nemainīgi tāpēc ir tumšie rudeņi un ziemas. Mani interesēja Melnās jūras, Kaukāza piekrastes, Krima un Vidusjūras reģions – tā subtropu josla. Es dzīvoju tādā sapņu pasaulē. (sirsnīgi smejas) Mani tas ļoti fascinēja. Savā laikā subtropu klimats mani pievilka ar savu augu valsti."

Lai arī viss mainās ir lietas, kas cikliski atkārtojas, pārliecināts dabas pētnieks. Un tam pamatā ir lielā sistēma, kuras sastāvdaļa esam arī mēs.

Vilis Bukšs

"Mēs dabā esam tāpat, kā vīrusi mūsu organismā. Mēs esam kaut kādas baktērijas lielajā dabas supeorganismā. Dabai ir savs laiks, ja mums, cilvēkiem ir 70 vai 80 gadi dzīves ilgums, tad tur varbūt visi procesi notiek miljonos gadu, viss attīstās. Bet viss ir, mēs esam caurausti. Kā fraktāļi – no mikroskopiskām daļiņām, no elektroniem, tahioniem un visādiem tādiem, tad uz augšu līdz supergalaktikām un kaut kādas visuma dzīves, bet esam viens vesels organisms."

Veseluma un dabas meklējumi

Visi, kas seko Viļa prognozēm Twitter vai blogā meiravietis.com, ir pamanījuši apaļu bumbiņu, kas ir ielikta Viļa profilā. Tas ir simbols, kas seko viņam kopš bērnības, uzsverot vienoto veselumu. Vilis atgādina, ka ne velti latgaliski, sveicinoties saka: Vasals! Vilim tam ir izskaidrojums: "Tas ir kā vesels organisms. Mēs nesaskaldām." Laiku mūsdienu nozīmē izdomājis cilvēks un tam nav nekāda sakara ar dabu. Tās ir drumstalas un nogriežņi. "Veselā organismā ir saskaņa, un viņš ir arī dzīvotspējīgāks. Jādomā par veselumu un līdzsvars jāmeklē starp vienu un otru."

Vilim bija interese par zooģeogrāfiju, bet tajā laikā tikai tagadējā Pēterburgas, toreiz Ļeļingradas, universitātē bija tāda nodaļa. Dažādu apstākļu dēļ Vilis tur nenokļuva un, absolvējot Viļakas skolu, pēc 8. klases meklēja kādu profesiju, kas tuvāka dabai, tāpēc devās mācīties uz Bulduru dārzkopības tehnikumu (tagad vidusskola – red.).

Tur mācoties, Vilis sapratis, ka nekas neiznāks – viņš nevar būt dārznieks, jo nespēj nozāģēt dzīvam kokam zaru, ko viņš salīdzina ar dzīvu miesu, kam tiek norauts gabals. Tas bijis pretrunā ar Viļa būtību un dabu. Tāpēc viņš apguvis zootehniķa profesiju, lai būtu tuvāk dzīvniekiem. Viņš absolvējis Smiltenes tehnikumu, bet arī tas nebija pēc viņa dabas.

"Man tuvāks ir tieši savvaļas dzīvnieks. Visur, kur ir brīvība, daba, kā viņi dzīvo. Es saprotu, dzīvnieks var badu ciest, aukstumu, bet viņš ir brīvs, bet, strādājot fermās, atkal nonācu pretrunā ar sevi. Es tur nevarēju palikt," atzīstas Vilis.

Trīs gadus Vilis dienēja Melnās jūras flotē, Krimā, kā Vilis pēc pauzes saka: "Kur tagad visas tās nejēdzības notiek. Sevastopolē bija delfinārijs, un tur es biju kopā ar delfīniem. Tur es, skatoties delfīna acīs, ļoti daudz ieguvu. Daudz ko lika man sevī mainīt un arī attieksmē pret dzīvi un dabu. Dziļi un emocionāli brīži. Kad atgriezos, tad mēģināju žurnālistos. Iestājos Universitātē, bet sapratu, ka arī tas nav mans īstais aicinājums."

Tā nu pievērsies savam vaļaspriekam un aicinājumam. "Atnācu un aiziešu ar dabas ritmiem,"  saka dabas vērotājs.

Netraucēt un cienīt dabu

Vilim, kas nācis no tālās Latvijas austrumu pierobežas, ir īpašas attiecības ar jūru, ko viņš pirmo reizi ieraudzījis sešu gadu vecumā. Un iemīlējis to. Tāpat kā visu dabu, par ko pieredzējušais vīrs kā jau dzejnieks (Vilis savā blogā regulāri publicē ne tikai vērojumus, bet arī dzeju – red.) izsakās ļoti poētiski.

Vilis Bukšs

"Noslēdzas rudens posms un sākās pirmsziema, tāda kā sevis sagatavošana. Iegremdējos jūrā, izstaigāju Vidzemes jūras kāpas. Tas ir tāpat kā meži pierobežā, kā Latgales ezeri un Vidzemes pakalni, visu Latviju varu apdziedāt un apgleznot, pat bez vārdiem, klusējot es viņu ņemu un pieņemu. Klusi arī kāda asara pār vaigu noripo uz slapjas zemes vai pelēka akmens, tāpat pieglaužos savam kokam. Tā ir mana pasaule. Tā ir patiesība. Tur nevar samelot. Esmu tāds kā esmu. Pret dabu nevar savādāk izturēties, kā godīgi, patiesi. Jācenšas ar visām cilvēka labākajām īpašībām attiekties pret šo visu, kur mēs esam."

Par Vili var teikt, ka viņš māk lasīt dabu kā grāmatu. Šo gadu laikā to iepazinis līdz intuitīvam līmenim. "Tāpat kā biopulkstenis, kad iestrādājas, tad nevajag modinātāju, lai minūti minūte varētu piecelties. Tāpat ir ar dabu. Centies pēc iespējas patiesāk ieskatīties dabai dzidrajās, tīrajās un patiesajās acīs, tad pretī arī saņemsi daudzas norādes, kā iet tālāk un krustcelēs, uz kuru pusi iet, lai nenomaldītos. Tas dod spēku. Tas lielais organisms, kurā mēs esam, kurā dzīvojam," stāsta Vilis.

Var teikt, ka Vilis ir klejotājs, kas nebaidās doties pie dabas un ieiet tajā. Savos tuvākos un garākos pārgājienus veic ar velosipēdu vai kājām.  Bet ar pietāti un pieklājīgi pret dabu.

Vilis Bukšs

"Vasarā tas ir velosipēds, jo tā es netraucēju, ejot pa dabas takām. Kājām sāku staigāt septembra beigās, oktobrī un tad līdz aprīlim. Tā es netraucēju putnu ligzdošanai. Tā it kā ar slotiņu ietu un uzmanīgi dzīvās radības noslaucītu savā celiņā, lai neuzmītu, neuzkāptu kaut kam virsū, lai manas takas ir dabiskas. Tad rudenī ejot atklāju, kur ligzdiņa bija un vēl kaut kas bijis un, paldies Dievam, es vismaz tur neesmu traucējis. Vai putnēni izšķīlās vai ne, tas jau ir dabas ziņā, bet vismaz es neesmu traucējis. Pārgājieni ir gari 40, 50 un pat 60 kilometri, tāpēc es vēlu naktī atgriežos mājās."

Vai tā var izstaigāt visu Latviju un to Vilis smejoties teic: "Nē, es tikai pamatā pa savu pierobežu. Visam neatliek laika. Protams, gribētos un iespēju robežās to daru. Alūksnes novads vienā galā, Balvu novads otrā. Pamatā austrumu pierobeža ar kājām ir izstaigāta. Ar velosipēdu esmu tālāk bijis. Katru stundu uz vienas un tās pašas takas kaut kas cits parādās neatkarīgi pat kurā gadalaikā. Uz mazās takas dzīvās radības ir kustībā. Var izmainīties un parādīties kaut kas jauns. Ejot pa vienu un to pašu taku, var redzēt, kā viss mainās, nemaz nerunājot, ka katru gadalaiku tur kas jauns parādās. Vērot kādu koku, dabas objektu vai strautiņu, kā tas mainās. Visam sekot līdzi, kā tas attītas, katru reizi tas ir savādāk."

Māņticība vai gudrība?

Latvieši ir diezgan māņticīgi. Arī dabas vērošanai ir ticība tam, kas varētu būt, jo nav jau tas likums, ka tieši tā arī būs.

Vilis Bukšs

"Tas varētu tā būt no mūsdienu cilvēka viedokļa, bet tie māņi, ja ieskatās tautas ticējumos, arī man varbūt daudz kas nav pieņemams, piemēram, par kaušanas tradīcijām, lopiņiem. Ko tik nevajag smērēt ar gaiļa asinīm, lai nenāk burvji un spoki! Bet tas bija gadu simtu laikā iegājies no paaudzes uz paaudzi un tā izveidojies vecais kultūrslānis… Ja ieskatāmies dziļāk sevī, katram, piemēram, manī ir tik daudz no kā jāattīrās un jāizdzen. Kā saka ticējums, pašam jātiek galā ar sevi. Tas ir tas pašattīrīšanās laiks. Arī kristīgajā tradīcija ir adventes laiks. Arī dabā ir šie procesi, koki atkailinās, kad kokiem nobirts lapas, daba parādās tāda, kāda tā ir. Tāpēc noder attīrīšanās. Mēs dedzinām svecītes, un tā līdz pavasarim, kad kokos sāk plūst dzīvas sula un sākās jauns cikls. Cilvēkiem ir gavēņa laiks un gada beigas, kad cilvēks pašattīrās garīgi, dvēseliski tiek ar to galā."

Tā nu bez saviem dabas un laika vērojumiem, Vilis vienmēr publicē arī senču tradīcijas un ticējumus. Pamatus ielikusi vecmāmuļa, un pēc tam Vilis turpināja paplašināt savas zināšos gan pie vecāka gadagājuma kaimiņiem, kur vienmēr viņam ausis bija vaļā un klausījās ar interesi.

Arī 80. gados izdotā Artūra Mauriņa grāmatā "Laika zīmes" Vilim kalpojusi kā rokasgrāmata, tāpat daudz kas tikai aizgūts no dižā kurzemnieka Voldemāra Ancīša. Katrā novadā, kur pabijis, Bukšs cenšas ieklausīties un uzzināt interesanto, ko pēc tam var salīdzināt ar saviem vērojumiem, jo tā esot mūsu bagātība. Viņš ir pārliecināts, ka mūsu tautas varenums ir folklora, kas dzīvo mūsos no paaudzes uz paaudzi. Tā, viņaprāt, ir Dieva dāvana.

Vilis Bukšs

"Ar katru metroloģisku parādību un ar visiem procesiem, kas ir dabā, saistās arī cilvēka dzīve. Mūsu senčiem tas bija ļoti svarīgi. Tā bija viņu ikdiena, kam sekoja un ko vēroja. Un gadu simtos izveidojās sava veida zinātniski darbi, bet tie bija vienkārša cilvēka vērojumi katrā apdzīvotā vietā. Ļoti svarīgi ir tas, ko es vēroju Viļakas pusē un austrumu pierobežā, bet pavisam citāds varbūt tas skatījums būs Nīcas, Bārtas vai Kolkas pusē. Katrā vietā laika apstākļiem ir lielas atšķirības. Kopējās likumsakarības gan ir, un tās satur visu kopā. Tikai katram jāpielāgo savai apdzīvotai vietai un jāskatās. Rīgai ir savs mikroklimats un savas dzīvās radības. Bet kopējās likumsakarības, vērīgi sekojot, var atrast un attiecināt uz konkrēto vietu."

Kāds laiks tad būs šoziem?

Sarunā nevaram nerunāt arī par tuvāko laiku, par ziemu. Lūk, Bukša prognoze:

"Īstā ziema līdz decembra vidum vēl nebūs. Taču tas nenozīmē, ka ziemas nebūs, jo 2009. gadā arī lielie putni – zosis, gulbji bija uz laukiem un barojās, bet no 17. decembra sākās ziema un janvārī, februārī, nebija gan bargs sals, bet nedēļas garumā bija ap – 20 grādiem. Ziema parādīja mums savus mazos zobiņus. Ja jāņtārpiņi mirguļo līdz oktobra beigām, un es vēl ap 20. oktobri viņus naktīs safotografēju un aprunājos, tad ziemai vajadzētu būt kopumā maigai. Tas nozīme to, ja ir silts oktobris, jo jāņtārpiņiem vajag mitrumiņu un siltas naktis ap +10 grādiem, kā senči ievērojuši, tad zemai arī jābūt siltai, bet vējainai un ar nokrišņiem. Šogad ir tādas norādes, ka tā arī varētu būt," savos vērojumos dalās Vilis.

Kad ieminos, ka arī Vilis ir sava veida uzraugs. Dabas, laika uzraugs. Uzrauga un padalās ar savām zināšanām. Vilis sirsnīgi iesmejas un atzīstas: "Es nebiju šādā griezumā skatījies… Mēs visi esam dabas bērni. Mēs esam laika vērotāji jau pēc būtības. Un tādi esam jau piedzimuši. Mūsu zemītē, kur ir četri gadalaiki, ir Dieva dāvana, kur vēl var izbaudīt šo visu skaistumu. Neviens nevar atņemt mums to, ko mums šūpulī ielicis visaugstākais. Mēs katrs varam kļūt par vērotāju. Mēs tādi arī esam – dabas un laika vērotāji. Un tas jau katram pašam ir interesanti."

Vai Vilis ir domājis par sekotājiem, kam zināšanas atstāt. Vilis atzīstas, ka vēl jau nav un viņš saprot, ka tam, ko viņš dara, ir vajadzīgs laiks un briedums.

"Interesi, protams, izrāda daudzi, bet jāsaprot, ka tas ir ļoti pacietīgs darbs, lai visu sakārtotu un sekotu tam līdzi. Savos pārgājienos es cenšos iet viens, gandrīz 20 stundas esmu uz kājām, ne sēdēšanas, ne atpūtas vietu, ne ēšanas, ne dzeršanas. Ja varu, tad padzeros no strauta mežā. Reizēm jau kāds piesakās, bet negribu cilvēku apgrūtināt, jo tādos pārgājienos ir kārtīgas slodzes. Lielākoties es eju viens, ja neskaita tikšanās ar bērniem tādās īsās pārrunās. Es jau vispār uzskatu, ka 1. klasītē, 1. septembrī, tieši Zinību dienā, vajadzētu pie dabas būt. Visiem pie dabas vērot skudriņas, kukainīšus un pieskarties tam visam tā, it kā mēs esam tikai maza sastāvdaļa šajā procesā, bet kurai ir atbildība par to, kas ir līdzās. Es to ar abām rokām atbalstītu. Un, ja ir iespējams, tad es to daru, izskaidroju."