"Kādu gadu manas acis nesmaidīja." Dagmāra Legante‑Celmiņa par brāļa pēkšņo nāvi

46 gadus vecā televīzijas personība Dagmāra Legante-Celmiņa intervijā žurnālam "Ieva" atzīst – gadu skaits viņu mulsina, jo izjūtu ziņā nešķiet, ka ir tik daudz. Dagmāra arī saka – gribas lai visam pietiek enerģijas, bet lieka krunka gan viņu nesatrauc. "Prāta asumu gribētos saglabāt un ķermeņa kustīgumu," viņa piebilst.

Kļūstot vecākai, Dagmāra nonākusi pie atziņas – nekas šajā dzīvē nav apsolīts. "Tieši nekas! Ne jaunība, ne slaidums, ne bankas konts negarantē neko! Un to es saku no manis pašas pieredzes – pirms trim gadiem nomira mans brālis. Viņam bija četrdesmit seši gadi, tik, cik man tagad."

Brāļa aiziešana bija pēkšņa. "Tam nevarēja sagatavoties. Slimība atnāca ātri un paņēma visu," saka Dagmāra.

Paliekot bez lielā brāļa, viņa izjutusi pamatīgu tukšumu. "Kādu gadu manas acis nesmaidīja. Daudzas lietas, sevišķi kaut kādi sociālie tīkli, kļuva maznozīmīgas. Izgāju cauri klasiskajai sērošanas ķēdītei: noliegums, dusmas, skumjas, pieņemšana. Sākumā par to negribas runāt, tad atkal saprotu, ka vieglāk tomēr ir par to runāt, sevišķi ar kādu, kas pieredzējis to pašu un kurā ir tādas pašas skumjas," savas sajūtas pēc brāļa nāves apraksta Dagmāra.

"Man ļoti gribētos cerēt, ka tad, kad mana dzīve te, uz zemes, beigsies, es dzīvošu tālāk kādā citādā formā. Sagaidīt vecumu – tā ir svētība, ko ne visi var piedzīvot, un mums katram vajadzētu apzināties, ka esam mirstīgi. Man liekas, mēs būtu daudz labāki cilvēki, ja apzinātos, ka jebkura diena var būt pēdējā," saka televīzijas personība.

Beidzamajā laikā viņai aktuālāki nekā agrāk kļuvuši jautājumi par dvēseli. Vaicāta, vai ikdienā izjūt brāļa klātbūtni, Dagmāra saka: "Nejūtu vispār nekādi. Vienu brīdi par to dusmojos, bet tad ar visu sirdi sapratu – viņš ir aizlidojis uz Mājām. Kāpēc viņam te nākt? Tā ir viņa dvēseles dzīve, un acīmredzot visu, kas bija jāizdara, viņš ir izdarījis. Un satiksimies mēs kaut kur augšā."