Kaspars Zāle: Dzīvojam laikā, kurā visu nosaka vara, cilvēkam bez naudas – nav lielas vērtības
Aktieris Kaspars Zāle ir pieprasīts seriālos un kino, šopavasar viņš nospēlēja lomu Daugavpils teātra izrādē "Pamatnoteikumi", bet Dailes teātrī, kurā aktieris ir štatā, uz skatuves nav kāpis jau trīs gadus. Sarunā ar portālu "tv3.lv" Kaspars pastāsta par lomu seriālā "Rūgtās izvēles", atklāj jaunumus par tiesvedību ar Dailes teātri, aizdomājas par cilvēcību un bohēmas trūkumu mākslinieciskā vidē.
Pastāsti par lomu un darbu seriālā "Rūgtās izvēles"?
Atveidoju radošu cilvēku, mākslinieku, kuram apkārt virmo sievietes. Ātri "uzķēru" tēlu, prieks, ka režisore ļāva eksperimentēt, meklēt tēla iezīmes, tā ir laba sajūta, ka netur "rāmjos". Mans tēls pats par sevi ir tāds, ko neielikt "rāmjos". Tēls ir spilgts, varu aktieriski izpausties. Forši arī satikt kolēģus, teātrī visi redz tikai sava teātra aktierus, bet seriāli ļauj strādāt kopā arī ar kolēģiem no citiem teātriem. Seriālu specifika nav tāda, kā teātrī, nevar izlasīt lugu un veidot tēlu, ir jāspēj ātri reaģēt, tekstus nereti atsūta dienu pirms filmēšanas, jāspēj ātri adaptēties.
Kas motivēja piekrist filmēties?
Atklāti teikšu, bija periods, kad darba bija mazāk, biju sailgojies pēc lomām, tāpēc izmantoju katru situāciju, kas dod iespēju strādāt. Ņemu maksimāli visu, ko piedāvā. Neatkarīgi no lomas – pirmā plāna loma vai otrā plāna loma, nekad neatļaujos haltūrēt, godprātīgi un ar mīlestību strādāju.
Kā veidojas lomas, dažādi tēli, kā neatkārtoties uz skatuves?
Gatavojoties lomām, miesa paliek tā pati, cilvēks ir tas pats, galvā mainās tikai "failu" apjoms un veids, saglabājot atmiņas, novērojumus no dažādām dzīves situācijām, kas piemērotas tēlam. Jāliek kopā puzle – dzīves notikumi, režisora vīzija, autora vīzija, kā arī pasaules situācija, kas veido sajūtu par visu, kas notiek izrādē. Papildus visam, aktieriem jāspēj ātri iziet no lomas, īpaši, kad vienu dienu jāfilmējas seriālā, nākamajā dienā reklāmā, aiznākamajā jāspēlē teātrī. Jāatrod mehānisms, kā to ātri izdarīt.
Šogad tev bija iespēja arī kāpt uz Daugavpils teātra skatuves!
Man piezvanīja Daugavpils teātra direktors Oļegs Šapašņikovs un teica, ka režisors Gatis Šmits vēlas tieši mani redzēt izrādē "Pamatnoteikumi". Mēģinājumu laikā paņēmu Dailes teātrī 19 dienu bezalgas atvaļinājumu, visu saskaņojot. Ļoti izbaudīju izrādi, tas bija lielisks piedzīvojums, iespēja atkal kāpt uz teātra skatuves, iespēja augt un attīstīties. To visu labprāt baudītu vēl, bet tikai kā piedzīvojumu.
Tātad, ja tev izteiktu piedāvājumu, tu nebūtu gatavs pārvākties uz Daugavpili un kļūt par štata aktieri?
Nebūtu gatavs. Ar aktiera algu nevar izdzīvot, bet visi papildu darbi – reklāmas, seriāli, filmas – ir Rīgā. Mani vairāk piesaista pašnodarbināta aktiera statuss, kad pats vari izvēlēties darbus.
Kāda šobrīd ir tava situācija ar Dailes teātri?
Ar Dailes teātri tiesu process turpinās, gaidu augstāko tiesu. Sistēma izmanto varu, statusu, es kā indivīds tiesājos ar valsts mēroga SIA, apzinoties, ka viņi ir kā "astoņkājis", tas jau nav tikai Juris Žagars. Cilvēki Latvijā baidās, ir maz tādu precedentu. Vēsturiski esam kalpu tauta, pieraduši klanīties kungiem, man arī teica, ko tu ņemies, liecies mierā, bet es nepadevos un nepadošos, neko nenožēloju. Kāpēc man nožēlot? Man nebija ko zaudēt. Gribu, lai cilvēki saprot, ka neviens nav Dievs. Nevar ļaut sevi apmuļķot, nevar klusēt, kad ar jums rīkojas necienīgi, melīgi. Visā šajā procesā esmu daudz ieguvis, piemēram, apguvis dažādas jurisprudences lietas, kas man kā aktierim nav mazsvarīgi, jo aktieri pēta dažādas profesijas, amatus, cilvēkus.
Uzvarot galējā tiesā, tu principiāli paliksi Dailes teātra štata aktieris? Tas viss ir principa jautājums?
Mans mērķis nav strādāt konkrētā teātrī, kur mani nevēlas redzēt, tas būtu stulbi. Mans mērķis ir cīņa par taisnību, netiesājos, lai kādam ieriebtu, lai veicinātu konfliktu. Mana atlaišana bija nepamatota. Man teica, neviens negrib ar tevi strādāt, štatu samazināšana, kaut gan abas lietas bija meli, darbā pieņēma jaunus aktierus, un man bija piedāvātas lomas. Lai mani saredz režisori, cītīgi strādāju sešus gadus: četrus, spēlējot masu skatos un divus, kāpjot uz augšu pa karjeras kāpnēm, jau izpaužoties lielākās lomās, te pēkšņi atlaišana, bez iemesla!
Vai štatu sistēma nav tas pats, kas radoša cilvēka "nāve", jo tomēr parādās "rāmji"?
Tieši tā! Štatu sistēma kā tāda ir novecojusi, tas ir padomju laika mantojums, kas Rietumu pasaulē nedarbojas. Tādā vidē var pazaudēt savu identitāti. Jauns aktieris, jau mācoties, tiek iedalīts kādā no teātriem, kur viņam paredzēts strādāt visus darba gadus, bet karjeras attīstība ir atkarīga no dažu cilvēku labvēlības, kuri to visu kontrolē. Tas ir absurdi – vai nu tu patīc, vai ne, vai "ēd no rokas", vai ne… Par to ir jārunā, tas ir tas, ko vēlos pateikt cilvēkiem, nevajag klusēt, piedzīvojot netaisnību!
Neskatoties uz tiesvedību, tu skaities teātrī štata aktieris. Kāda ir tava ikdiena?
Uz skatuves Dailes teātrī neesmu kāpis trīs gadus! Mans darba pienākums ir sportošana, lai celtu aktiermeistarības kvalifikāciju. Pats maksāju par abonementu un eju uz fitnesa klubu, kur apmeklēju grupu nodarbības. Uztveru visu dzīvē kā iespēju, ņemu no sportošanas maksimumu. Mana iespēja savest kārtībā ķermeni, arī mentāli jūtos labāk, jūtos pārliecinātāks par sevi. Aktieriem ir būtiski būt labā fiziskā formā, šobrīd esmu savā labākajā formā! Tik daudz trenējies neesmu nekad, nu jau sports ir gluži kā atkarība. Kad nefilmējos, zāli apmeklēju reizi vai divas reizes dienā.
Vai sportošana aprobežojas tikai ar sporta zāli?
Es daudz staigāju. Nereti no centra uz mājām Mežaparkā eju kājām. Staigāšana ir meditatīvs process, ejot daudz ko pamanu, nav steiga, esmu klātesošs it visā.
Teātris, kino, seriāli un reklāmas – cilvēki tevi redz un sāk atpazīt, vai atbildi uz fanu vēstulēm, kā izturies pret kritiku?
Ja kritika ir konstruktīva, pamatota un izskaidrota, es pieņemu un analizēju. Ja atsūta garu vēstuli, es atbildu, ja prasa, kā man iet, tad neatbildu. Man vēstules liekas bezpersoniskas, labāk patīk dzīvē runāties ar cilvēkiem, kuri manī rada interesi. Liekas, ka vēstules neļauj izrādīt emocijas. Es neesmu aktīvs sociālo tīklu cilvēks, bet sarunas dzīvē man patīk.
Mākslinieku vidē reiz bija populāra bohēma, mākslinieciska vide!
Mūsdienās ir beigusies bohēmas ēra, viss ir kļuvis diezgan "sterils". Laikmetā, kad tiek tik daudz runāts par vienlīdzību, beigu beigās ierobežojumi ir vēl vairāk. Bohēma nebija slikta, mūsdienās visi "sēž" telefonos, kādreiz apmainījās radošām idejām, tas bija veselīgi un nepieciešami. Īpaši tagad, kad tik tikko beigusies pandēmija, nu ir karš, parasti dažādas pasaules kataklizmas ir radoši posmi, cilvēki ar mākslu izsaka protestus. Dažādu mākslas jomu virsuzdevums ir runāt par reālām lietām!
Mākslā galvenais ir cilvēks, viss balstās uz cilvēcības faktoru, kur tu smelies šos jaunos iespaidus?
Man draugi vasarās rīko savu festivālu, kur ierodas mākslinieki no dažādām pasaules valstīm, tas ir labs veids, kā bagātināties. Iepazinos ar vīrieti no Samoa. Viņš pastāstīja par cilvēkiem, kuri dzīvo dziļi džungļos, kuri nezina, kas ir pandēmija, nezina, kas ir karš Ukrainā, kuri ir priecīgi, laimīgi, dejo ap ugunskuru, sadala darba pienākumus un bauda dzīvi.
Kur šī vienkāršība un laime par parastām, ikdienišķām lietām paliek "civilizētā" pasaulē?
Mēs dzīvojam laikā, kurā teju visu nosaka vara, nevis cilvēks, cilvēkam bez naudas – nav lielas vērtības, vērtība ir varas radītai kontrolei. Ja tu nedzīvo pēc viņu likumiem, tu esi ārpus sistēmas – nepareizais, atstumtais. Mēs jau no dzimšanas saņemam savu numuru un esam sistēmā, kas māca, ka viss ir labs vai slikts, bet tā nav. Ikvienā no mums ir savi dēmoni un savas dievišķās puses. Arī mākslā viss nav melns un balts. Cilvēkiem ir bail no savām tumšajām pusēm, jo no bērnības ir iemācīts, ka tas ir nepareizi, slikti, ka to jāslēpj.
Jaunu cilvēku un kultūru iepazīšana, tātad tu daudz ceļo?
Ceļoju, cik vien spēju. Ceļot var arī pa Latviju. Uzskatu, ka ikviena cilvēka iepazīšana ir vērtīgāks process par grāmatas izlasīšanu. Dzīvesstāstu uzzināšana, kultūru iepazīšana, parāda, kāda ir dzīve citur, ļauj saprast, ka cilvēks visur ir tikai cilvēks, ka ir lietas, kas visus mūs vieno, piemēram – mīlestība.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
