"Man nebija priekšnojautas." Režisors Zviedris par 13 gadus vecās meitas pēkšņo nāvi

19. decembrī režisors Ivars Zviedris sociālajos medijos pavēstīja: "Draugi, no mums šodien atvadījās mana mīļā meita Anna Roze. Smalkā dvēselīte neizturēja šo skarbo pasauli." Kā tagad intervijā izdevumam "Ieva" saka režisors, tam, kādēļ Anna izvēlējās aiziet no šīs dzīves, skaidrojumi varētu būt ļoti dažādi. Bet viņš nevēlas par to runāt.

"Anna bija māksliniece, viņa nebija cilvēks, kurš spēj nocietināties pret to, kas notiek pasaulē. Viņa visu laiku dzīvoja uz sajūtu robežas. Ārēji – pilnīgi mierīga, bet nevar jau ielīst otrā cilvēkā, lai saprastu, kas viņā patiesībā darās.

Paskatoties Annas zīmējumus, varēja mēģināt viņu saprast. Ir ļoti šaura un trausla robeža starp mākslu un dzīvi," saka režisors.

Par to, ka meita izvēlēsies spert tik radikālu soli, viņam nebija nekādas priekšnojautas. "Ceru, ka tur satikšos ar Annu un visu uzzināšu. Varbūt biju par daudz aizņemts, varbūt mīlestības un uzmanības bija par maz. Bet, ja man jāsaka, ko es nepamanīju, – nezinu," saka Zviedris.

Viņš kopā ar meitu ikdienā daudz laika pavadījis kopā. Plecu pie pleca tika aizritējušas brīvdienas, arī pa nedēļas vidu bijuši kopā.

Režisors stāsta, ka iepriekšējā svētdienā pirms traģēdijas abi bija devušies uz Kuldīgu, kur rādīja viņa filmu "Esi uzticīgs līdz nāvei" un sekoja tikšanās ar skatītājiem. Anna braukusi līdzi. Pēcāk izstaigājuši pilsētu, nofotografējušies pie Ēvalda Valtera skulptūras, atpakaļceļā iebraukuši kapos, lai noliktu ziedus purva Intai. "Viss bija labi!" saka režisors. Nākamajā trešdienā Anna aizgāja.

Režisors saka – kad notiek kas šāds, cilvēks domā visu ko. Diez vai tas ir kāds sods. "Drīzāk es to sauktu par skolu. Arī pirms tam mana dzīve nebija rožu dārzs, bet, ja es šo spēju pārdzīvot, tad būšu rūdīts. Jau tagad uz daudzām lietām man ir cits skats," intervijā izdevumam atzīst Zviedris.