Raimonds Pauls par atteikšanos no alkohola un dzīvi pēc sievas Lanas nāves

Raidījumā maestro neslēpj, ka konservatorijas gados iedzeršana bijusi gandrīz katru dienu.

Spēlējot restorānos, viesi nāca pie mūziķiem un nesa glāzītes ar dzērieniem. Jaunie talanti arī paši pirkuši dzērienus konservatorijas bufetē. Pauls vēl šodien atceras, kā malkots rums no Jamaikas, kas bijis sarkanā krāsā un bijis riebīgas garšas.

Neskatoties uz dzeršanu, mūziķi rīkojuši jestras Jaunā gada balles, daudzi gribētāji pat netikuši iekšā. Bijis entuziasms, paši gatavojuši programmas, katra fakultāte domājusi ko interesantu.

Jūrmalā krogi galvenokārt bijuši tikai vasarās, tā bijusi pamata darba vieta, ja spēlēt sanācis "Jūras pērlē", tad varēja sevi uzskatīt par turīgu cilvēku, jo klavieres vienmēr bija piebāztas ar naudu.

Maestro nenoliedz, ka alkohola ietekmē ir bijis tā, ka, spēlējot teātrī, koncertmeistare trešajā cēlienā skatījās, kādā stāvoklī viņš ir, un vajadzības gadījumā nomainīja viņu pie klavierēm.

Atmiņā ir arī mākslinieku iecienītā atpūtas vieta "Skapis", kur vienmēr valdījusi māksla un bohēma. Pie bufetnieces vienmēr varēja atrast pulksteņus un pases, kā arī citas ieķīlātās lietas. Mākslinieks neko traģisku tajā nesaskata, traģiski bijis tiem, kuri aizgājuši par tālu un nav spējuši apstāties.

"Kad biju "novilcis svītru" un pirmo reizi vajadzējis paiet garām bāram, zinot, kas notiek iekšā, bijis grūti," tā Pauls, piebilstot, ka divus gadus pēc alkohola pārtraukšanas beidzis arī smēķēt.

Maestro līdz pat šai dienai iekšēji nevar beigt vecākiem atvainoties par sastrādāto reibumā, vienīgais, ka viņu priecē ir tas, ka viņi redzējuši, ka viņam viss sācis iet no rokas, ka sākušies slavas laiki.

Pauls arī savā 100 gadu jubilejā nedomā pacelt šampanieša glāzi, viņš vienkārši saka, ka viss ies tā, kā ies. Viņš neseko diētām, bet priecājas, ka dzīvo, jo ir mērķis – uzlikt sievai pieminekli.

Kā smagāko koncertu savā mūžā maestro nosauc uzstāšanos pēc sievas Lanas nāves. Koncerts bija jāspēlē nāves dienas vakarā. Mūziķis saka, ka tā gadās, tāds ir darbs.

Mākslinieks pastāsta, ka sieva pēdējos gados dabūjusi ciest dubultā, gan slimības dēļ, gan tautības dēļ, ko citi akcentējuši.

"Nu jā, ko tu vari darīt? No vienas puses, viņai laimējās tādā ziņā, ka viņa aizgāja, jo tas varēja beigties ar drausmīgām sāpēm. Pagriezās kā pagriezās. Visu laiku jūtu, ka mājās kaut kā trūkst, tīri saimnieciski, kādreiz nebija jādomā par sīkumiem – aizslēgt durvis, piezvanīt un uzzināt, cik par gāzi jāmaksā, to visu sieva darīja," tā maestro.

Pilnu interviju ar maestro Raimondu Paulu skaties Dž. Dž. Džilindžera "Youtube" raidījumā "Dž. Spot".