Uz saturu

Ja nav kustību, tas ir beigu sākums. "Latvijas Lepnums" Elmārs Gulbis 93 gados aicina neslinkot

93 gadus vecais Elmārs Gulbis ir Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas šaha nodarbību vadītājs un vairākus gadu desmitus arī bijis fizkultūras skolotājs. Viņš visu mūžu veltījis darbam ar skolēniem, gan tos, gan viņu vecākus un citus līdzcilvēkus iedvesmojot nesačākstēt un palikt aktīviem. Tieši tāpēc 2018. gadā Elmārs saņēma "’Latvijas Lepnuma’’ apbalvojumu nominācijā "’Sirdsdarbs’’.

2022. gada 20. martā 8:15

Svarīgi! Piesaki savu "’Latvijas Lepnumu 2022’’ jau tagad, klikšķinot šeit, bet pirms šī gada balvu pasniegšanas atskatāmies uz līdzšinējiem "’Latvijas Lepnumu’’ stāstiem un lūkojam, kā šiem līdzcilvēkiem sokas šobrīd.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Elmāram visa mūža garumā bijušas divas lielas aizraušanās, pat mīlestības: sports un šahs. Par pirmo nemaz neesot bijuši jautājumi – Elmārs ar kustēšanos aizraujas jau kopš bērna kājas. "’Mēs augām laukos – mammai bijām četri puikas, arī brālēns bieži viesos brauca. Tā mēs lēnā garā sākām sportot, un tā tas ir palicis visu dzīves laiku,’’ stāsta Elmārs.

Tiesa, viņa pirmā izglītība ekonomiskajā tehnikumā saistīta ar grāmatvedību, kas arī Elmāram sākotnēji sarūpēja darbu Valkā par galveno grāmatvedi. Taču viņam ar to nav pieticis, tāpēc iestājās Fizkultūras institūtā, ko absolvēja, un pēcāk sāka strādāt par fizkultūras skolotāju. "’Par fizkultūras skolotāju nostrādāju no 1953. līdz 2001. gadam. Tas ir krietns laiks, bet joprojām kustos un daru visu ko,’’ teic Elmārs.

Jāpiebilst, ka Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā noteikti jau ir folklorizējies Elmāra teiciens, kurš viņu pašu uzmundrina brīžos, kad tas nepieciešams: "’Piespied, piespied, vai tiešām esi tik sačākstējis, ka nevari šo grūtumu pārvarēt!’’

Vaicāts, vai ikreiz, kad piezogas slinkums vai kas cits, kas mudina tomēr atlaisties dīvānā un nedoties ikdienas skrējienā, pietiek ar šo pamudinājumu, Elmārs atzīstas – kādreiz jau uznāk, bet parasti izdodas negribēšanu pārvarēt. "’Reti ir tā, ka iecerētais netiek izpildīts. Tomēr, ja ļaujas slinkumam, tad ar cilvēku ir cauri.’’

Otra Elmāra mūža aizraušanās ir šahs. Tas gan ģimenē ienācis savā ziņā nejauši – apgūstot laikrakstos drukāto. "’Tēvs ar māti nespēlēja. Mēs ar brāli no laikrakstiem iemācījāmies gājienus un sākām spēlēt. Tā viņš aizgāja – vēl šobrīd trīs reizes nedēļā eju uz skolu un vadu šaha pulciņu. Bērni nāk, bet šobrīd kovids traucē, taču tas jau visiem – tur nekā nevar darīt,’’ stāsta Elmārs.

Viņš arī smejot atklāj – ja jāizvēlas viens, tad laikam tomēr izvēlētos šahu, nevis sportu. Lai arī šaha spēlē iet visādi, iespēja kādu uzvarēt ir pati galvenā.

Turpina sevi uzturēt tonusā

2018. gada nogalē Elmārs par savu ieguldījumu saņēma "’Latvijas Lepnuma’’ apbalvojumu nominācijā "’Sirdsdarbs’’. Viņš sakās – neko tādu nebija gaidījis, tāpēc pārsteigums bijis liels.

Nelielai atkāpei – 2019. gadā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls arī lēma par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt Elmāram Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un iecelt par ordeņa kavalieri. Par šo apbalvojumu viņš teic: "’Tas rāda, ka es laikam kaut ko tomēr lietas labā daru. Taču arī tas man bija šausmīgs pārdzīvojums, jo es to nemūžam negaidīju. Patīkams pārdzīvojums, protams.’’

Pēc "’Latvijas Lepnuma’’ godināšanas ceremonijas, kā saka Elmārs, viens otrs arī zvanījis un pieteicies pie viņa uz šaha nodarbībām. Tiesa, gadās arī tā, ka piesakās, bet neatnāk. "’Ir visādi gadījumi. Bet interese ir bijusi, jā.’’

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saņemot "’Latvijas Lepnuma’’ balvu, Elmārs stāstīja – vasarā devies kalnu pārgājienā uz Bulgāriju, kur izdevies uzkāpt Rilas kalna augstākajā virsotnē Musalā, kas ir 2925 metru augsta. Taujāts, vai kopš balvas saņemšanas sanācis uzkāpt vēl kādā virsotnē, Elmārs stāsta, ka 2019. gadā devies pārgājienā pa Pirenejiem. Savukārt 2020. un 2021. gadā aktivitātes piebremzējusi Covid-19 pandēmija.

"’Nosēdējām mājās, jo sākās kovids un ir diezgan riskanti doties. Taču es pats, kad varu, kad ir iespēja veikt kaut kādas aktivitātes, tāpat paskrienu no rītiem, pasoļoju, jo, ja cilvēkam nav kustību normas, uzskatu, ka tas ir beigu sākums,’’ teic Elmārs.

Atgādinājumam – Elmārs ir aktīvs skrējējs, un joprojām, ja laikapstākļi ļauj, trīs četras reizes nedēļā skrien. Kopš 1971. gada viņš pieraksta, cik kilometru dienā noskrien – parasti tie ir vismaz desmit. 2018. gadā saskaitījis, un izrādās, ka pa šiem gadiem apskrējis zemeslodi pa ekvatoru.

Bez ikdienas aktivitātēm Elmārs arī labprāt piedalās Valmieras veterānu sporta spēlēs vieglatlētikā, un pērnā gada septembris nav bijis izņēmums. Pat izdevies kāpt uz pjedestāla – 100 metru skrējienā V90 vecuma grupā Elmārs izcīnīja 2. vietu, bet lodes grūšanā ar rezultātu 4,87 metri un diska mešanā ar rezultātu 9,91 metrs izcīnīja divas zelta medaļas.

"’Tādā veidā uzturu tonusu,’’ stāsta Elmārs. Jautāts, kas ir viņa spēka un enerģijas noslēpums, Elmārs saka – grūti teikt, bet, šķiet, ja nekustēsies, ar viņu būs cauri. "’Laikam tas mani piespiež darīt tās aktivitātes.’’

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Viņš arī dalās savos novērojumos: "’Mūsdienās cilvēki vispārīgi maz kustās. Mašīnā aizbrauc uz darbu, nosēž visu dienu, atbrauc mašīnā atpakaļ un mājās sēž pie televizora. Tādi jau tagad diemžēl ir ļoti daudzi. Esmu novērojis, ka skolā vairāki bērni jau ir aptaukojušies, kas ir no nekustības.’’

Savus novērojumus Elmārs sarunas nobeigumā papildina ar pamudinājumu ikvienam – mazāk sēdēt un būt aktīvākiem. "’Cilvēkam vajadzētu nedēļā vismaz divas trīs reizes pakustēties, pārvarēt savu slinkumu, un tad jau dzīvē daudz kas uzlabosies.’’

Žurnāliste
Raksta pa drusciņai no visa, bet īpaši būtiski ir jautājumi, kas saistīti ar vienlīdzību, līdztiesību, zinātni, valsts drošību, kā arī ar veselību – mentālo, fizisko un sistēmu kā tādu.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Par projektu

Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Uzgaidiet...

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm