"Latvijas Lepnums" Dāvis Beitlers: Muzejs ir luksusmanta, kas liecina par sabiedrības briedumu

Svarīgi! Piesaki savu "’Latvijas Lepnumu 2022’’ jau tagad, klikšķinot šeit, bet pirms šī gada balvu pasniegšanas atskatāmies uz līdzšinējiem "’Latvijas Lepnumu’’ stāstiem un lūkojam, kā šiem līdzcilvēkiem sokas šobrīd.

Vēsture Dāvi allaž interesējusi, taču lielākais impulss, pēc kura sekoja nopietna un vērienīga sava pagasta izpēte, bija pamatskolas zinātniski pētnieciskais darbs par Kalnciema muižu. To Dāvis uzrakstīja 14 gadu vecumā, un pēc tā nāca apjēga – pašreizējais Kalnciems nemaz neatrodas tur, kur tas bijis vēsturiski.

Ar laiku vēstures pētniecības interese saauga ar vēlmi izveidot Kalnciema muzeju. Šādu ieceru, kā norāda Dāvis, laika ritumā bijis ne mazums, taču neviena no tām tā arī nerealizējās, jo vienmēr kaut kā pietrūcis. Šķiet, daudzi varētu teikt – tieši Dāvis bija tas, kā muzejam pietrūka.

"’Tā tas sākās. Tā ir tāda kaislība, uguns pakulās. Tas ir velnam iedots mazais pirkstiņš. Sauc, kā gribi, – tā tas vienkārši ir,’’ teic Dāvis.

Liecības par nezināmo ir visapkārt, vien jāprot tās paņemt

Neapšaubāmi, vēsturē ir daudz nezināmā. Taujāts, kur un kā sākas vēstures izpēte, kā atrast šo nezināmo, Dāvis norāda – nezināmā un liecības par to ir visapkārt, tikai jāprot tās atrast un paņemt. Tas, protams, ne vienmēr ir vienkārši, un visu iespējams dalīt divās daļās.

Viena ir vēstures izpēte, kurā pamatus jau ir likuši vietējie un viņu pēcteči. "’Neesmu nācis tukšā vietā – vietējie novadpētnieki, skolotāji, arī citi vēsturē ieinteresēti novadnieku pēcteči bija un ir, par ko viņiem paldies,’’ stāsta Dāvis. Tā, apmainoties domām, rodas aizmetņi, un, "’pavelkot kamoliņu aiz gala, tas sāk ritināties, un atklājas arvien jauni pavedieni.’’

Otra ir muzeja veidošana, kurā ļoti svarīga ir oriģinālpriekšmetu, oriģinālmateriālu kolekcija. Tas ir darbs ar privātajiem arhīviem un cilvēkiem, kas prasa milzu neatlaidību, spītību un ne mazums nervu. "’Cilvēkiem ir jāpierāda, ka šis muzejs ir vajadzīgs, ka tā nav mana privātā kolekcija, kuru pastumšu pagultē,’’ stāsta Dāvis.

Savukārt tas, kur sastopas vēstures izpēte un muzeja veidošana, ir teksta liecības, kas labi iegulstas muzeja krātuvē, bet vienlaikus ir arī brīnišķīgs vēstures avots dažādiem pētījumiem. Un Kalnciema muzejā ir materiāli dažādu jomu interesentiem – industriālās, sociālās, arī kultūras vēstures pētniekiem.

Apsēstības ticamākais scenārijs – izdegšana

Dāvis savā "’Latvijas Lepnuma’’ stāstā atzina, ka parasti kļūst apsēsts ar lietām, kurām pieķeras. Vaicāts, vai nesanāk savā apsēstībā pazust un izdegt, viņš neslēpj – atslēgties no tā ir pilnīgi neiespējami, un izdegšana ir visticamākais scenārijs.

"’Savā veidā es arī esmu izdedzis. Tas notika jau 2019. gadā, pirms "’Latvijas Lepnuma’’ saņemšanas, un kaut kādā mērā es atkopjos vēl līdz šim brīdim. Esmu aizrautīgs cilvēks. Es nemīlu lietas darīt pa pusei, kaut ko pa roku galam. Un sašķelties neskaitāmās vienībās, drumslās, katrā no tām tiecoties saglabāt kvalitāti, ir ārkārtīgi grūti,’’ norāda Dāvis.

Stāstot par muzeju, viņš atklāj, ka tobrīd licies – nekas no tā, ko viņš dara, nav vajadzīgs nevienam citam, ne vairs viņam pašam. Tad nāca "’Latvijas Lepnuma’’ godināšanas ceremonija, un, ļoti iespējams, tam, ka muzejs ir un arī Dāvis joprojām darbojas ap tā izveidi, jāpateicas šim apbalvojumam un tā ierosinātājai doktorei Ilonai Auderei. "’Viņa ieraudzīja mani un to, ka te kaut kas varbūt ir vērā ņemams un ieraugāms.’’

Apbalvojums bijusi papildu motivācija muzeju tomēr attīstīt tālāk. Kā stāsta Dāvis, tajā atklājies daudz sirsnības un cilvēcības. Un, ja līdz tam šķitis – nevienam šeit (Kalnciemā) nekas nav vajadzīgs un neviens neko no padarītā neierauga, pēc tam nākusi ieraudzīšana. Protams, pilnīga izpratne vietējos turpina veidoties.

Divas dzīves mūzas – vēsture un mūzika

Dāvis pastāsta, ka ar "’Latvijas Lepnuma’’ saņemšanu zināmā mērā ir noslēdzies viens viņa dzīves posms un sadrumstalotība ir atmesta. Ja pirms tam darījis tiešām daudz, šobrīd viņš pievērsies trim darbības virzieniem. "’Esmu tāds cilvēks, kurš nevar darīt tikai vienu.’’

Viens no virzieniem ir jau pieminētā muzeja veidošana, kas joprojām ir viņa sirdsdarbs. Savukārt pārējie divi virzieni ir mūzikas lauciņā, ko Dāvis sauc par savu otru dzīves mūzu. Viņš nodarbojas ar māksliniecisko darbību – apbraukā Latviju ar savām koncertprogrammām kopā ar brīnišķīgiem māksliniekiem, reizēm muzicē arī ārpus mūsu zemes, vada sieviešu vokālo ansambli, kā arī ir ērģelnieks vairākās draudzēs: Kalnciema-Klīves, Sesavas un Bērzes.

Dāvis šeit piesauc viņam lemto likteni – kur viņš nonāk, tur viņam jāatjauno ērģeles. Tā tas bija Kalnciema baznīcā, tā ir Sesavas un arī Bērzes dievnamā. Tāpat viņam nākas konsultēt arī citu dievnamu draudzes visā Latvijā, jo ērģeļu mums ir daudz, bet to pazinēju – maz. "’Ērģeles ir milzu mantojums, pērle, kas nav līdz galam novērtēta. (..) Ir iecere arī par kādu plašu ērģelēm veltītu izdevumu, bet tā vēl ir bērna autiņos,’’ stāsta Dāvis.

Ērģelnieka darbs arī ir tā vieta, kur vēstures mūza Dāvja dzīvē sastop mūzikas mūzu. Bet kur vispār sakņojas viņa mākslinieciskā būtība? Dāvja vecmāmiņai, kura šajā pavasarī svinēs 98 gadu jubileju, jaunībā paredzēja lielu nākotni kā operdziedātājai, bet viņa sastapa savu dzīvesbiedru, aizrāvās ar mīlestību, un viss pajuka. Taču tāpat mūzika vienmēr bijusi ar Dāvi.

Nepalikt pagātnē pagātnes pēc

Neapšaubāmi, lielu savu dzīves daļu Dāvis pavada vēsturē, kas, iespējams, nereti liek aizmirst par tagadni. Viņš par "’dzīvošanu pagātnē’’ stāsta: "’Šobrīd mans skatījums uz vēsturi ir kā uz mūsdienu realitātes sakņojumu, un es nepalieku pagātnē pagātnes pēc. Varbūt zināmā mērā es tagad nododu kādu vēsturnieku loku, bet uzskatu, ka tomēr vēsturē ir jēga, ja uz to skatās šodienas kontekstā.’’

Tāpat Dāvis ir liels stāstu cienītājs, un bieži vien šie vēstures stāsti viņam palīdz atslēgties no kaut kādām reālijām, kas tobrīd plosās visriņķī. Tai pat laikā Dāvis neslēpj – reizēm viņam ir ļoti jāpiepūlas, lai sevi izvilktu no kaut kā laukā un pieslēgtos tagadnes realitātei. "’Tāds es esmu – aizrautīgs, un zināmā mērā dzīvoju savā pasaulē.’’

Skatāmā nav daudz, bet ir stāsti

Dāvja veidotais muzejs, kurš atrodas kādreizējā ārsta mājā jeb doktorātā, ir veltīts vēsturiskajam Kalnciema pagastam. Tas ir vienīgais muzejs Latvijā, kurš veltīts zudušai administratīvi teritoriālai un kultūrvēsturiskai teritorijai. "’Kalnciems, par kuru muzejā tiek vāktas liecības, mūsdienās aizņem visu Valgundes un Kalnciema pagasta ziemeļu daļu,’’ skaidro Dāvis.

Viņš stāsta, ka muzeja uzdevums ir neļaut aizmirst to, kas vēsturiskajā Kalnciema pagastā ir bijis, un parādīt šo vietu gan Latvijas, gan starptautiskā kontekstā. "’Vēlamies vietējos iedzīvotājos izcelt apziņu, ka šeit atrodams kaut kas, kas varētu interesēt daudzus, ne tikai vietējos, kā arī parādīt Latvijas un ārvalstu interesentiem, kas mēs esam.’’

Kalnciema apkaime, kā stāsta Dāvis, ir īpaša ar to, ka, ja palūkojas apkārt, tajā nav daudz apskatāmā. Te nav lielu, greznu muižu vai piļu. Arī baznīca no ārpuses ir ļoti pieticīga. Daudz kas šai pusē arī aizlaists postā. Taču Kalnciemam ir stāsti.

"’Tā arī ir liela bagātība. Tā kā redzu, kāds pastāv risks jebkurā brīdī pazaudēt materiālo kultūras mantojumu, tad, manuprāt, šie stāsti varbūt ir pat paliekošāka vērtība nekā vizuāli tveramais mantojums,’’ pauž Dāvis.

Viņš uzsver, ka Kalnciems personību ziņā ir tiešām unikāls – Kalnciema muzejā izstādīta galerija ar 30 ievērojamiem novadniekiem. "’Tie, kā es saku, ir trešie tēva dēli, kas devušies pasaulē un sasnieguši lielus augstumus,’’ iestarpina Dāvis. Daļa no novadniekiem Kalnciemā ir sakņojušies, bet darbojušies citur. Daži sakņojušies citur, bet viņiem ar Kalnciemu savijusies kāda nozīmīga dzīves epizode.

Īpaši svarīga Dāvim šķiet to novadnieku iznešana saulītē, kuru vārdi ir zināmi pasaulē, bet kurus Latvijā esam piemirsuši. Viens no tādiem ir Ziedonis Ligers, kurš uzskatāms par vienīgo latviskas cilmes starptautiski zināmo afrikānistu. Dāvis paskaidro, ka ēkā, kur mājo muzejs, iecerēts Ligeram veltīt atsevišķu ekspozīciju.

Muzeja krājums – kā Rīga, kas nekad nebūs gatava

Bez novadnieku galerijas muzejā šobrīd vēl izstādītas planšetes, kur teju katrā tematiski uzsvērta Kalnciema loma Latvijas kultūrainavā. Kā norāda Dāvis, izstaigājot šo ekspozīciju, apmeklētājiem vairs neliekas, ka šajā pagastā nekā nav, nekad nav bijis un nav vērts šeit iegriezties.

Runājot par muzeja nākotni, ieceres ir dažādas. Šobrīd muzejā bez Dāvja darbojas arī projektu un ekskursiju vadītāja, tiek veidots tūrisma piedāvājums, kur plānota programma, kas ļaus apmeklētājiem iepazīt dzīvi cauri laikiem lauku doktorātā jebkuram saistošā veidā. Ir iecere izveidot arī ekskursiju maršrutus pa tuvējo apkārtni un apkaimes ievērojamākajam vietām, protams, tos sasaistot ar muzeju.

Tāpat ir vēlme rīkot plašas tematiskās konferences, kultūras pasākumus, veidot muzeja filiālekspozīcijas tuvākajā apkārtnē. Piemēram, pāri Lielupei atrodama ar industriālo mantojumu saistīta un ekspozīcijai pateicīga vieta, Kalnciema baznīcā iecerēta ekspozīcija ar krāšņo draudzes vēsturi, bet upes krastā – par seno un bagātīgo ūdens satiksmi un zvejniecības tradīcijām Lielupē.

Un, protams, kā uzsver Dāvis, joprojām turpinās un gluži kā Rīga, kas nekad nebūs gatava, nekad netiks pabeigta arī muzeja krājuma veidošana. "’Muzejs pastāvēs tik ilgi, kamēr tā krājums tiks papildināts. Manā skatījumā, ja jaunas vēstures liecības klāt vairs nenāks, muzejs būs miris un zaudējis savu jēgu,’’ Dāvis stāsta un aicina atsaukties ikvienu, kuram ir kāda iespēja krājumu papildināt.

Viņš atklāj, ka ar jau esošo muzeja krājumu varētu piepildīt visu ēku, ja vien būtu, kur izvērsties. Tai pat laikā, tā kā lielākā daļa liecību ir fotogrāfijas un papīra materiāli, aptuveni 6000 priekšmetu lielā kolekcija satilpst nelielā telpiņā. "’Tā ir muzeja sirds un kodols,’’ pauž Dāvis.

Savukārt, runājot vispārīgi par muzeju nozīmi, viņš uzsver: "’Muzejs liecina par noteiktas kopienas, noteiktas sabiedrības briedumu. Muzejs ir luksusmanta, tā nav pirmās nepieciešamības prece. Un pēc būtības, ja ir kāda vieta, kas ir bijusi spējīga izveidot muzeju, tas liecina, ka tā ir sasniegusi noteiktu intelektuālās izaugsmes pakāpienu. Tas skan ļoti patētiski, bet tā tas arī ir.’’

Necilā zemnieku baznīca, kas skan kā katedrāle

Ar Dāvi arī apskatām Kalnciema baznīcu. "’Tā parasti visiem patīk,’’ ar šādiem vārdiem viņš dievnamu piesaka. Lai iekļūtu pēc skata necilajā zemnieku baznīcā, dažkārt gan ir mazliet jāpapūlas – slēdzene kādu brīdi nepadodas, par ko Dāvis nosaka: "’Kādreiz liekas, ka pats velns negrib laist iekšā.’’ Kad dievnama durvis beidzot tomēr paveras, baznīca ir saules pielieta, un uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc tā Kalnciema viesiem patīk.

Dāvis pastāsta, ka Pirmā pasaules kara laikā vācu armija dievnamu izlaupījusi, kara trofejās prom aizvedot lustras, ērģeles un altārsudrabu. Taču par karavīru alkatību šodien Kalnciema-Klīves draudze var būt pateicīga, jo vietā sagādāts kas krietni vērtīgāks. Vienkārša altārsudraba vietā iegūts starpkaru Latvijas laika altārsudrabs – valsts nozīmes kultūras piemineklis. Parasto lustru, kādas bija atrodamas teju vai katrā baznīcā, vietā iegūtas Latvijas dievnamos vienīgās Art Deco stila lustras. "’Te arī vērojams paradokss tiem, kas ļoti grib pretnostatīt kristīgo mācību un pagānisko reliģiju, – šeit zem etnogrāfiskajām saulītēm mācītājs saka svētrunu,’’ piebilst Dāvis.

Savukārt ērģeles ir īpašas ar to, ka tās ir vienīgais autentiski saglabātais Andreja Sūnākļa darbs. Kā stāsta Dāvis, ērģeļu meistars bija kara invalīds – būvējot šīs ērģeles, viņam bija viena roka un acs. Un meistars neatzina mašīnu jaudu, līdz ar to petrolejas lampas gaismā kopā ar dēlu strādāja tikai ar ēveli un kaltu.

Kopš ērģeles 2020. gadā atjaunotas un atguvušas savas stabules, tik ļoti mainījies to skanējums, ka vietējie iedzīvotāji sākotnēji bijuši neizpratnē un sūkstījušies, ka vecās ērģeles likvidētas un to vietā ieliktas jaunas. Arī man Dāvis nodemonstrē instrumenta "’balsi’’, un pēc ērģeļspēles saka: "’Skan kā katedrālē.’’