"Latvijas Lepnums" Liene Šteina: Man bijusi "ekskluzīva" iespēja pieredzēt to, kā nevajag dzīvot

Svarīgi! Piesaki savu "’Latvijas Lepnumu 2022’’ jau tagad, klikšķinot šeit, bet pirms šī gada balvu pasniegšanas atskatāmies uz līdzšinējiem "’Latvijas Lepnumu’’ stāstiem un lūkojam, kā šiem līdzcilvēkiem sokas šobrīd.

Pēc "’Latvijas Lepnuma’’ apbalvojuma saņemšanas, kā pastāsta Liene, gājis visādi. Ja neskaita Covid-19 pandēmiju, kas par teju 180 grādiem izmainīja arī viņas ģimenes ikdienu, viena no lielākajām pārmaiņām bijusi sarakstīšanās ar vīru un kļūšana no Kuzminas par Šteinu. Tāpat vecākā no jaunākajām māsām Evita nosvinējusi pilngadību, absolvējusi skolu un uzsākusi patstāvīgu dzīvi, bet abas vēl Lienes aizbildnībā esošās māsas – Alise un Megija – pilnībā pārcelušās uz dzīvi galvaspilsētā. "’Šis ir pirmais gads, kad viņas mācās Rīgā. Jau sen gaidījām, kad viņas pašas to gribēs, un beidzot tas notika,’’ norāda Liene.

Nu meitenes mācās Andreja Pumpura 11. pamatskola, un iejušanās jaunajā vidē rit ļoti labi – skolotāji par viņām rūpējas, nāk pretim un palīdz. Arī klasesbiedri ir laipni, par ko Lienei bijušas lielākās bažas. "’Viņas tomēr ir mazpilsētas meitenes, bet Rīgā situācija ir citādāka. Viņas ir ļoti vienkāršas, taču klasesbiedri meitenes neatstumj, pieņem,’’ stāsta Liene.

Tiesa, lai arī adaptācija sokas labi, māsas reiz izteikušās, ka vēlētos atgriezties Kandavā. Liene norāda, ka iepriekš gan ar māsām izrunāts – mētāšanās no viena pie otra nenotiks, jo tā ietekmē daudz, tostarp mācības. Tai pat laikā viņa saprot māsas, jo arī Lienē pašā līdz 18 gadu vecumam bijusi vilkme atgriezties Kandavā, neraugoties uz to, ka zinājusi – viņai tur nav nekādu mērķu un iespēju.

"’Ja es tur paliktu, ceļš mani aizvestu bezrūpīgā dzīvesveidā. Es zināju, ar ko tas beigsies, jo iespējas tur ir ierobežotas. Un, ņemot vērā manas ģimenes reputāciju, man tur būtu gājis ļoti briesmīgi, un viss būtu beidzies, lai arī cik slikti tas izklausītos, ar kādu ieslodzījuma iestādi, alkoholismu, patstāvīgu bērnu laišanu pasaulē, jeb es ietu mammas pēdās,’’ stāsta Liene.

Viņa arī paskaidro, ka ir ļoti grūti pret kaut ko cīnīties, ja tu konkrētajā vidē atrodies piespiedu kārtā. Liene atzīst – ja līdz 18 gadu vecumam būtu uzturējusies mātes kompānijā, no viņas nekas nebūtu sanācis. Un vēl tad, kad viņa iepazinusies ar savu tagadējo vīru, Liene, kā pati saka, bijusi īsts puikmeitēns. Spļaudījās, lamājās, necienīja cilvēkus kā tādus. Viņai nebija neviena autoritāte, viņa bija bezrūpīga. Cieņa pret vecākiem cilvēkiem bija, bet izdzīvošanas instinkts bija tik spēcīgs, ka Liene varēja kādā brīdī pāršaut pār strīpu un pateikt to, ko nevajadzēja.

"’Izveidojoties attiecībām ar Dzintaru, viņš man skaidri un gaiši pateica – ja nemainīšu savu attieksmi un skatu uz dzīvi, mēs kopā nebūsim. Ir jāiet uz priekšu, nevis jāpaliek pagātnē. Viņš bija gatavs palīdzēt ar jebko, tostarp ar tik elementāru lietu kā galda kultūru u. tml. Kāpēc viņš uzņēmās rūpes, deva iespēju, un kāpēc viņam bija tā vēlme man palīdzēt? Es nezinu un to joprojām apbrīnoju,’’ teic Liene.

Taujāta, cik izaicinoši bijis sevi lauzt, lai neatgrieztos pie vecā, Liene atzīst – tas bijis ļoti grūti, taču apkārtējie cilvēki radījuši motivējošus apstākļus. Lielu lomu pārmaiņu ceļā ieņēmusi arī viņas vecākā māsa Dace, kura jau kopš bērnības bijusi Lienei par piemēru. "’Viņa uzauga pie vecmammas. Kad satikāmies, viņa vienmēr par mani rūpējās, un es apbrīnoju, cik skaista viņa bija,’’ atminas Liene.

Jau esot attiecībās ar savu dzīvesbiedru, Liene Dacei izteikusi vēlmi satikties un atjaunot attiecības. Vecākā māsa aicinājumam atsaukusies. Satiekoties, Liene sapratusi – māsa joprojām ir tikpat skaista, gudra un mīļa. Tai pat laikā viņā pašā joprojām bija saglabājies kandavnieciskums. Liene atminas, ka pirmajā atkalsatikšanās reizē ar Daces tagadējo vīru nav sanācis lāgā iepazīties un kādā brīdī viņš pat pametis blakusistabu, no kuras bijis iespējams dzirdēt abu māsu sarunas. Iemesls aiziešanai? Viņš vairs nespēja noklausīties Lienes runas manierē.

"’Tajā brīdī sapratu, ka ir kaut kas jāmaina, ja cilvēki no manis pat bēg. Burtiski nākamajā vai aiznākamajā dienā no manas mutes vairs nevarēja dzirdēt nevienu rupju vārdu. Nākamajā reizē, kad tikāmies, arī māsa bija pārsteigta. Man tiešām bija kauns, ka esmu viņu apkaunojusi. Taču tas nebūt nebija viegli, es ļoti sevi lauzu. Rāvos atpakaļ uz Kandavu, jo tur ir bezrūpīgā dzīve, tur tev nav jāmainās, visi zina un ir pieņēmusi tevi tādu,’’ stāsta Liene.

Skaudro pieredzi paņemt par mācību tam, kā negribi dzīvot

Liene vairākkārt sarunas laikā piemin – žēlums viņai nav vajadzīgs, tādēļ pati nevienam nekad nav daudz stāstījusi par savu pagātni. Izņemot "’Latvijas Lepnuma’’ stāstu, kas viņu piespieda runāt. "’Kā ir bijis, tā ir bijis. Es savu māti nenosodu,’’ kodolīga ir Liene.

Dažiem brāļiem un māsām gan domu gājiens esot citādāks – tie apkārtējiem stāsta par savu nelaimīgo pagātni. Liene uzsver, ka šādas runas gan kaitē mazākajām māsām. "’Man gribas, lai viņām par māti paliek labās atmiņas. Tas tomēr iesēžas cilvēkā, ar to ir jāsadzīvo visu mūžu, un, ja parādās kādas likstas, tu pie tā sāc vainot savus sliktos vecākus. Bet man gribas, lai viņas par mammu atceras ko gaišu un izaug par cīnītājām.’’

Liene atzīst, ka pati ne vienmēr darījusi labu, piemēram, apsaukājusi kādu tanti, ar nodomu kaitinājusi suņus u. tml. Lai arī tās bijušas bērnības blēņas, viņai to visu ir kauns atcerēties, tāpēc bērniem mēģina iemācīt labo. "’Man ir tā ekskluzīvā iespēja – esmu redzējusi to pusi, bet tagad man ir šī puse. Ne visiem izdodas dzīvi tā nodzīvot. Ne visi saprot un to pieņem. (..) Esmu redzējusi visu – kā turīgs cilvēks kļūst par narkomānu, alkoholiķi, kā manā acu priekšā nosit cilvēku, kā vīrs bezrūpīgi var klopēt sievu un nenest par to atbildību, bezatbildīgu policiju un bāriņtiesu, naidu, nodevību… visu. Kā māte mēģina taisīt pašnāvību, kā tēvs ar brāli kaujas tā, ka šķīst asinis, kā tēvs savu māti sit. Tā it kā būtu nodzīvojusi trīs dzīves. Tas tiešām ir briesmīgi. Es neko no tā neesmu atstājusi, bet esmu to paņēmusi kā mācību,’’ stāsta Liene.

Viņa norāda, ka Latvijā ir gana daudz trūcīgu ģimeņu, bet ne visās vecāki kļūst par alkoholiķiem un dara visu, lai dzīves apstākļi būtu vēl sliktāki. Galu galā bērniem uz saviem pleciem jānes vecāku kļūdas, kas viņus velk atpakaļ bedrē. Lienesprāt, vissliktākais ir tas, ka daudzi šādās ģimenēs augušie bērni savu pieredzi nepaņem par mācību, bet gan turpmāk dzīvē pie savām likstām vaino vecākus.

"’’’Es esmu alkoholiķis, jo mani vecāki tādi bija!’’ Nē, tā nav. Tiklīdz esi sasniedzis 18 gadu vecumu, tas ir laiks, kad tu pats pieņem lēmumu, kāda būs tava dzīve. Neviens cits to neizdara tavā vietā. Tu vari iet tādu pašu ceļu, iet vecāku pēdās, vai arī to ņemt par pieredzi, piemēru tam, kā nevajag dzīvot. Es tā esmu izdarījusi,’’ uzsver Liene.

Sieviete nenoliedz, ka tos, kas kāda iemesla dēļ nav spējuši pamest degradējošo vidi, nežēlo, jo viņi ir izvēlējušies šādu dzīvi. Un, lai arī cik ļoti varbūt kādam pie tās gribētos vainot sabiedrību kopumā vai valdību, kas, tiesa, ir pieļāvusi savas kļūdas, ne vieni, ne otri pie tā nav vainīgi. "’Strādāt un nopelnīt maizei var. It īpaši tagad – komunikācijas laikmetā. Var arī saņemt sociālo palīdzību,’’ pastāsta Liene un piebilst, ka arī viņas ģimene ir iemācījusies uzturēt sevi ar ierobežotiem līdzekļiem un iespējām.

Ja bērnība ir samaksa par šodienas mani, esmu ar to mierā

"’Latvijas Lepnuma’’ stāstā Liene atzīst – bērnība viņai nav bijusi. Strādājusi mežā, celtniecībā, pie romiem, piedāvājusi kaimiņiem sakrāmēt malku, lasījusi zemenes – darījusi visu, lai nopelnītu kādu naudiņu iztikai. Visi ienākumi, protams, aizgājuši mammai, lai ģimene varētu paēst.

"’Protas, es būtu gribējusi, lai man, kā bērnam, nav jādomā, kur dabūt darbu, lai ir nauda, par kuru paēst. Gribējās, lai ir forši kā citiem bērniem, bet, ja tā ir samaksa par to, ka es šodien esmu tāda, kāda esmu, tad es ar to esmu mierā, es to nenožēloju. Tad viss ir bijis tā, kā tam bija jābūt,’’ stāsta Liene un piebilst: "’Pieredzi, kas man ir bijusi, ne par kādu naudu nevar nopirkt. Negribu sev celt cepuri, bet neesmu satikusi sev nevienu līdzīgu. Ar to pašu saprašanu un domāšanu. Ja tā tas ir, tad jau nav slikti.’’

Viņa arī pastāsta, ka ir stingra mamma un māsa – neļauj nemācīties, neiet uz skolu, arī ir izstāstījusi, kas sekos, ja jaunākās māsas vecumam neatbilstoši sāks lietot alkoholu un smēķēt. Taču tai pat laikā Liene var būt arī ļoti bezrūpīga un muļķīga. "’Piemēram, krustdēlam (vecākās māsas Daces dēlam – aut. piez.) bērnudārzā notēloju Ziemassvētku rūķi. Pati visu izdomāju, pārģērbos, izmainīju balsi, un pat krustdēls mani neatpazina!’’ dalās Liene.

Sarežģītās attiecības ar brāļiem un māsām grauž sirdi

Mūsu sarunā ik pa brīdim Liene piemin vairāku brāļu un māsu vārdus. Vaicāta, kādas ir attiecības ar savu lielo ģimeni, viņa norāda – izņemot jaunākās māsas, kuras Liene uzņēma pie sevis, un vecāko māsu Daci, ar nevienu kontaktu neuztur. Šeit Liene vēlreiz izceļ māsas Daces rūpes – viņa vienmēr bijusi blakus un atbalstījusi, tostarp mātes bērēs, Lienei un meitenēm iedzīvojoties Rīgā, nepieciešamajos atpūtas brīžos u. tml.

Ar pārējiem brāļiem un māsām notiek pastāvīgs konflikts, tostarp arī apvainošanās un slikta mēļošana par Lieni pēc "’Latvijas Lepnuma’’ saņemšanas. "’Atbalstu, prieku, lepnumu no viņiem nesaņēmu, bet tas parāda, kā ir palikt un dzīvot tai pašā vidē,’’ viņa stāsta un piebilst, ka nekad nevienam neko nav lūgusi, taču, viņasprāt, brāļiem un māsām būtu pašiem jābūt vēlmei palīdzēt jaunākajiem. "’Ja šādas vēlmes nav, ko es tur varu izdarīt?’’

Liene atzīst, ka tas viss ir ļoti skumji un grauž sirdi. Viņai gribētos labākas attiecības ar ģimeni un iespēju visiem sanākt kopā ar savām jaunajām ģimenēm. "’Būtu jānoīrē visa "’Radisson’’ viesnīca, lai mēs varētu sanākt vienkopus,’’ smej Liene. Taču viņai arī nav nožēla par esošajām attiecībām. "’Tu nevari piespiest cilvēkus sevi mīlēt, gribēt būt ar tevi.’’

Viņa jaunākajām māsām ne reizi nav liegusi uzturēt kontaktu ar citiem brāļiem un māsām, bet ir novērojusi – arī viņām nav izteiktas vēlmes to darīt. Mēģinājumi ir bijuši, bet no otras puses attiecības nav veidojušās. Liene šeit vēlreiz norāda, ka tas ir ļoti skumji, jo nezina, kā paskaidrot, kāpēc citi nevēlas kontaktēties, kā arī viņa viena pati nekad mazajām nespēs aizstāt mammu, taču visi kopā jaunākajām, ļoti iespējams, varētu iedot kaut ko pa drusciņai no sevis.

Dzeja – glābiņš nepanesami smagos brīžos

Lienes "’Latvijas Lepnuma’’ stāstā redzējām – dzeja viņas dzīvē ieņem būtisku lomu. Tā vienmēr palīdzējusi grūtos un nepanesami smagos brīžos. Liene bērnībā varējusi uzlīst uz šķūnīša un tik vien kā pie sevis domās izdomāt dzejoļus un dziesmas, kas palīdzēja nomierināties, aizmirsties un nepadoties.

"’Bija grūti. Mamma savā ziņā bija ļoti ļauna, varēja pateikt smagus vārdus un ļoti aizvainot. Bet tai pat laikā kaut kāda nezināma iemesla dēļ man gribējās vecākiem pierādīt, ka esmu laba, un nopelnīt viņu mīlestību. Man visu laiku likās, ka viņi pret mani izturas slikti, jo es neesmu pelnījusi, lai izturas citādāk. To bija grūti pārdzīvot, un dzeja man palīdzēja,’’ atminas Liene.

Viņa joprojām turpina rakstīt dzeju brīžos, kad atnāk iedvesma, un labprāt radītu kādu dzejoļu grāmatu, taču šobrīd visa uzmanība vērsta sava dzīvesstāsta rakstīšanai. "’Tur vairāk ir tādi motīvi, kas, iespējams, varētu palīdzēt saņemties cilvēkiem, kuri ir bijuši līdzīgās situācijās. Stāstu, kas man ir palīdzējis, kaut kā uzmundrināt viņus nepadoties un neatgriezties pagātnē, jo kļūdu mēs varam pieļaut vienā sekundē, bet, lai to izlabotu, var būt nepieciešama visa dzīve, un arī ar to var nepietikt,’’ pastāsta Liene.

Rīkojos tā, kā gribētu, lai izturas pret mani

2019. gadā Liene saņēma "’Latvijas Lepnuma’’ balvu nominācijā "’Ģimene’’. Pēc godināšanas ceremonijas Liene saņēmusi neskaitāmi daudz draudzības uzaicinājumu un ziņu "’Facebook’’. "’Tu nemaz nestādies tam priekšā – man likās, ka telefons nojūgsies. Man bija simtiem ziņu, tostarp par vēlmi iepazīties un precēties,’’ smejot atminas Liene un piebilst, ka nebija neviena, kas būtu rakstījis ko sliktu.

Viņa arī atzīst, ka ar balvas saņemšanu piepildījies kāds bērnības sapnis. "’Kad bija pirmie "’Latvijas Lepnumi’’, vēl dzīvoju pie mammas, ikreiz skatījos, raudāju [par emocionālajiem stāstiem] un domāju, ka gribu būt "’Latvijas Lepnums’’, lai visa Latvija ar mani lepojas. Domāju, ka darīšu daudz labas lietas, kāds mani kādreiz pamanīs un kļūšu par "’Latvijas Lepnumu’’. Man tā likās ļoti svarīga balva, gluži kā Triju Zvaigžņu ordenis,’’ ar humoru atmiņās dalās Liene.

Jaunākās māsas jau 2018. gadā vēlējušās viņu pieteikt apbalvojumam, taču Liene teikusi – tas nav vajadzīgs. Jā, viņa jutās darām labu, taču tās ir viņas māsas, tie nav sveši cilvēki, un jebkuram vajadzētu rīkoties tāpat. Nākamajā gadā māsas, Lienei nezinot, viņu pieteikušas.

"’Kādu dienu biju aizgājusi snaudā, un man pēkšņi zvana nepazīstams numurs. Svešiem parasti neceļu, bet šoreiz miegā pacēlu. Sākumā teicu, ka neko negribu, bet man zvanīja vēl un mudināja balvu pieņemt,’’ atzīst Liene un piebilst, ka nespējusi balvu nepieņemt, jo redzējusi, cik tas ir svarīgi jaunākajām māsām.

Vaicāta, kādas bija sajūtas, saņemot balvu, Liene neslēpj, ka nejutās balvu pelnījusi. Ne tāpēc, ka ir slikts cilvēks vai slikti izturētos pret māsām, bet gan tāpēc, ka, viņasprāt, šāda rīcība ir pašsaprotama. "’Vienīgā doma bija – kaut viņas nenonāktu uz ielas vai bērnu namā. Es, protams, neliekuļošu – balva ir nolikta cēlā vietā, grāmatplaukta centrā, bet es nejutos to pelnījusi, jo, manuprāt, katram tā ir jārīkojas. Es vienkārši nesaprotu, kā tā var nedarīt, lai arī kādos apstākļos cilvēki nedzīvotu un cik ierobežotas nebūtu viņu iespējas, jo arī mums bija grūti un joprojām nav viegli,’’ stāsta Liene.

Viņa norāda, ka arī "’Latvijas Lepnuma’’ tituls nebūt nav atnesis milzu atpazīstamību, bagātību un ārkārtīgi labu dzīvi. Arī viņa pati to neizmanto kā iemeslu, lai kāds viņai kaut ko dotu vai pret viņu izturētos īpaši. Liene uzsver, ka lēmums un rīcība, par kuru viņai balva piešķirta, viņai pašai šķiet pašsaprotama. Ne tikai māsām, bet arī citiem cilvēkiem Liene ikdienā mēģina palīdzēt, jo vēlētos un gribētu domāt, ka tad, kad viņai būs nepieciešama palīdzība, citi nepaies garām.

"’Es nevaru nepalīdzēt, ja redzu, ka cilvēks ir nonācis grūtībās. Man vīrs ir teicis, ka esmu staigājoša Māte Marija. Bieži vien vispirms rīkojos un tikai tad domāju, ko esmu izdarījusi, tostarp arī nepadomājot par sekām, kas var ietekmēt mani. Tas notiek neapzināti – ja redzu netaisnību, man gribas visus glābt. Esmu lekusi ārā no braucoša auto, jo redzu, ka pensionāre uz ielas ir nokritusi un nevar piecelties, lekusi ārā no pirmā stāva balkona, jo cilvēks ir nokritis un šķietami vairs neelpo u. tml.,’’ atklāj Liene un vēlreiz piebilst: "’Es pret citiem izturos tā, kā gribētu, lai pret mani izturas. Tas ir tieši tik vienkārši.’’

Liene gan pastāsta, ka vislielāko gandarījumu izjutusi tai godināšanas ceremonijas brīdī, kad visi klātesošie skatījušies viņas stāstu un raudājuši. Esot uz skatuves, viņa neredzējusi nevienu, kuram viņas stāsts būtu bijis vienaldzīgs. "’Es visus iekustināju. Tas bija ļoti mīļi, ka es kaut kā spēju cilvēkus uzrunāt un parādīt, kāpēc es varbūt esmu šo balvu pelnījusi,’’ teic Liene.