Dejotāja Zane Prokofjeva: Vēlos, lai cilvēki ķermeniski kļūst brīvāki, tas palīdzētu veidot laimīgāku sabiedrību

Kā tu izlēmi vēlreiz piedalīties šovā? Nebaidīja tas, cik daudz darba jāiegulda?

Apstākļi sakrita tā, ka jutu – šoreiz jāsaka – jā. Maza nedrošība bija par to vai spēšu to visu apvienot ar gadu vecā dēliņa ikdienu un darba pasūtījumiem. Visa šī situācija lika man kārtējo reizi novērtēt, cik burvīga atbalsta komanda ir ģimene un draugi. Paldies viņiem.

Bērniņa dzimšana nelika likt pie malas pašrealizāciju un nemotivēja pieslēgties tikai mātes lomai?

Dzīvi ļoti mainīja bērna piedzimšana. Tas bija sirdi plosošākais, mīļākais, labākais, emocionālākais notikums, kas vienlaikus arī "sabrucināja" daudzus manus priekšstatus. Ar mazu bērnu šovu apvienot ir izaicinājums. Raidījums nāca kā tāda "intensīvā terapija" pašrealizācijas jomā. Darbs, protams, ka jāiegulda daudz, bet kaut kādā ziņā biju noilgojusies pēc šī visa. Nekad neesmu domājusi par sevi kā darbaholiķi. Man bieži vien ir grūti teikt vārdu "darbs", jo tas man saistās ar pārāk daudz pienākumiem un kaut kā darīšanu, kas nepatīk. Man ļoti patīk tas, ko daru, tikai stundas diennaktī varētu būt vairāk.

Kāds ir tavs mērķis šovā – pašrealizācija?

Labs jautājums, kuru bieži mēdzu sev uzdot par visām lietām. Mans personīgais mērķis ir pavērot sevi, savas sajūtas un izdarīt secinājums par to, kas un kā manī ir mainījies pa šiem 12 gadiem, kopš iepriekšējā šova, kur dejoju ar Jāni Auzānu. Jo situācija ir tā pati, bet mana dzīve ir gājusi uz priekšu un papildinājusies ar pieredzi gan mentāli, gan fiziski. Šova apstākļi un situācijas ir ļoti intensīvas, dinamiskas un pateicīgas tam, lai veiktu šo pašanalīzi. Ja runājam par globālāku mērķi – iemācīt kādam dejot, kurš to vēlas, vienmēr ir laba ideja. Latvijā būs par vienu dejojošu cilvēku vairāk.

Pastāsti, kā pagāja tavi gadi kopš iepriekšējās sezonas? Kas mainījās privātajā dzīvē un kas profesionālajā?

Šie bija burvīgi, notikumiem bagāti 12 gadi. Esmu izveidojusi ģimeni, pabeigusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, izveidojusi apģērbu zīmolu un daudz izdejojusies visdažādākajos projektos un pasākumos.

Ikdienā nodarbojies gan ar tērpu dizainu, gan deju pasniegšanu?

Jā, šie ir mani divi lauciņi – dejas un apģērbu dizains, kas ik pa laikam viens otru papildina. Nekad neesmu gājusi mērķtiecīgi uz deju pasniegšanu, bet vienmēr kad šie piedāvājumi pie manis atnāk, es ļoti priecājos.

Kas motivēja, pēc tik daudziem gadiem dejā, kā profesiju tomēr izvēlēties apgūt dizainu?

Mākslinieciskā izpausme manī vienmēr kaut kur iekšā ir sēdējusi. Jau bērnībā patika veidot, zīmēt un izpausties, līdz ar to beidzot vidusskolu nolēmu, ka māksliniekam manī jādod iespēja. Tātad nākamais solis ir Latvijas Mākslas akadēmija. Lai iestātos akadēmijā nepieciešama kāda mākslas pieredze – jāprot zīmēt un gleznot, tā kā to nemācēju, man nācās visu sākt no nulles un vēlreiz stāties vidusskolā, kas bija specializēta mākslas jomā (Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskola), kur sagatavoju sevi iestājeksāmeniem akadēmijā.

Vai šovam tērpu dizainus domā pati, vai tomēr paļaujies uz stilistu?

Mūsu vizuālais tēls ir manā pārziņā. Šovā mums ir stiliste Violeta Rulle, kas palīdz veidot tēlus, atrast tērpus, un pēc vajadzības – arī uzšūt. Ar lielāko prieku izmantoju šo ekstru, ka man par tērpiem nav jādomā vienai. Jo treniņi un visa pārējā priekšnesuma veidošana paņem ļoti daudz laika. 2.raidījumā sagribējās izpausties pilnībā, jo bija mana dzimšanas diena, un likās ļoti zīmīgi, ka dejoju sevis veidotā tērpā.

Kas ir būtiskāk ģērbties pēc pēdējiem "trendiem" vai vilkt to, kas komplimentē ķermeni?

Vilkt to, kas komplimentē ķermeni vienmēr ir skaisti, visiem pieņemoši un viss tur strādā – visiem patīk, visi laimīgi. Bet vēl būtiskāk būtu ģērbties atbilstoši dvēseles stāvoklim, tā, lai pats cilvēks jūtas laimīgs. Ar apģērbu var ļoti daudz pateikt par sevi, par to, kā jūties, ko domā. Es maģistra darbā gribēju pētīt šo tēmu – kā apģērbs ietekmē psiholoģiskos aspektus cilvēkā. Kāpēc ir vēlme pēc konkrētas krāsas vai apģērba gabala, cik ļoti tu vari ietekmēt savu mentālo stāvokli, izvēloties kādu tērpu. Un interesanti būtu pētīt tos pašus "trendus" un cilvēkus, kuri seko "trendiem". Es respektēju "trendus", vienmēr tos analizēju, mēģinu saprast, kāpēc tas kļuvis aktuāli un kas no tā visa man patīk. Bet neteikšu, ka tiem sekoju. Man svarīga ir saskaņa ar iekšējo būtību. Manuprāt, akla tiekšanās pēc "trendiem" pazaudē cilvēka individualitāti. Modē ir izpaust savu individualitāti.

Kas nekad neizies no modes?

No modes nekad neizies harizma, šarms un pārliecība. Ir cilvēki, kuri var vilkt pilnīgi jebko un viņiem viss izskatīsies stilīgi, "trendīgi" un komplimentējoši, tad visas studijas par "trendiem" un tendencēm var "paslaucīt zem paklājiņa".

Kāds ir tavs viedoklis par Matīsu, jums uzreiz izdevās atrast kontaktu un sastrādāties?

Matīss ir ļoti pozitīvs cilvēks, kuru ir interesanti pētīt un iepazīt. Ar viņu ir viegli kontaktēties. Esam arī piedzīvojuši "mazās krīzītes", kas jebkurās attiecībās ir izaicinājums, bet man ļoti patīk tas, ka varam runāt. Es uzdodu daudz jautājumus, lai viņu kārtīgi saprastu un varētu izdomāt kā ar to strādāt.

Kāds ir jūsu mēģinājumu process?

Trenējamies divreiz dienā. Matīsam ir darbs no 9-17, tāpēc tiekamies pirms viņa darba un pēc. Matīss man ir iemācījis celties 5:30, lai 6:30 būtu zālē. Nekad dzīvē uz savu galvu to nedarītu, ja nebūtu vajadzība. Paldies viņam par to. Atgriezties mājās no treniņa, kad visi tikai mostas – ir maģiski, turklāt man tajā laikā jau ir tā foršā "labi padarītā darbiņa" sajūta.

Kas ir pats grūtākais un vieglākais darbā ar Matīsu?

Grūtākais ir apstrādāt Matīsa nepacietību – ka visam jābūt uzreiz un attaisnojumus par to kāpēc kaut ko nevar izdarīt. Bet ar katru reizi kļūstu pieņemošāka un mēģinu dažādas metodes kā mums sastrādāties, jo man sadarbība un kontakts ir ļoti svarīgs. Vieglākais ir tas, ka Matīss daudz kam saka – jā. Un tas pozitīvisms tiešām bieži izglābj situācijas. Man liekas, ka viņš ir cilvēks, kuram nepatīk ilgi sēdēt drūmās emocijās – dusmās, skumjās. Esmu viņā redzējusi visas šīs lietas, bet viņš kaut kā māk pārslēgties, lai tas ātri beidzas un neietekmē citus. Līdz ar to jūtams tāds vieglums.

Jums dejās nereti ir dažādi cēlieni, griezieni, kur jāpaļaujas uz partneri, bet partneris nav profesionāls, nebaida tas, ka var nenoķert, un nokritīsi?

Es vienmēr cenšos izdomāt potenciālos kritienus un ko darīšu, ja neizdosies. Vai ir iespēja nolikt roku vai kāju pie zemes, ja krītu, vai pieķerties pie Matīsa. Mēģinu cēlienus, kuros pati jūtos droši, saprotu tehniku un redzu, ka Matīsam tas būtu pa spēkam.

Vai ņemat vērā žūrijas komentārus, tie palīdz uzlabot sniegumu citās pārraidēs?

Jā, protams. Ir interesanti dzirdēt žūrijas komentārus. Bet esmu sapratusi, ka dejas ir ļoti subjektīvs sporta veids. Jā, mēs varam runāt par nostieptākiem pirkstgaliņiem un taisnākiem celīšiem, bet no otras puses – vienam patīk meita un otram kleita. Nekad visiem neizpatiksi un tam noteikti nevajadzētu būt mērķim. Līdz ar to mans lielākais indikators ir mūsu pašsajūta, cik ļoti esam izbaudījuši un bijuši iekšā, un mūsu pašu redzējums pēc video noskatīšanās.

Tātad skaties video un analizē?

Jā, protams, skatos. Un vairākas reizes. Tas palīdz izdarīt secinājumus par to, kas strādā un kas ne. Cik ļoti bilde saskan ar iekšējām sajūtām.

Kā cīnies ar stresu pirms tiešraidēm, un arī stāvot un gaidot, kad nosauks jūsu vārdus, kā tos, kuri paliek šovā?

Ja ir manāms kāds satraukums, tad elpa vienmēr palīdz. Pēdējā laikā prātā sēž māsas meitiņas komentārs – tā taču ir tikai deja!". Tas mani atgriež pie dejas baudīšanas un viegluma. Stāvot un gaidot, kad mūs nosauks – tas nav īsti stress. Tā drīzāk ir tāda spriedze, kā gaidot vinnestu loterijā. Tur savukārt palīdz labumu saskatīšana jebkurā iznākumā.

Kur tu smelies iedvesmu, lai izdomātu horeogrāfijas, ikvienas dejas stāstu?

Stāstus palīdz veidot visu apkārtējo apstākļu kopums, kas ir konkrētajā brīdī. Daudz kas izriet no tā kādi cilvēki esam ar Matīsu, kas mums piestāvētu un ko būtu interesanti papētīt dziļāk. Horeogrāfijas man palīdz veidot draudzene Ieva Kemlere. Es Ievai ļoti uzticos šajā jomā. Mēs sapazināmies otrajā "Dejo ar zvaigzni" un mūsu draudzība turpinās vel šobrīd. Visi šie 12 gadi dejas jomā ir aizvadīti kopā dažādos projektos.

Kā parasti pavadi brīvo laiku un atslēdzies no darbiem, atbrīvo prātu?

Šobrīd brīvo laiku veltu ģimenei un draugiem. man visvairāk patīk vienkārši būt un runāties, jokoties, garšīgi paēst un daudz smieties.

Šovā dzirdēju, ka uz mēģinājumiem ar Matīsu braucat ar motociklu, tātad esi asu izjūtu cienītāja?

Par sevi nekad neesmu domājusi kā par asu izjūtu cienītāju. Ar mocīti dažreiz izbraucu kā pasažieris, jo manam dzīvesbiedram ir mocis, bet pati es diez vai sēstos pie stūres. Es savas asās izjūtas noķeru karuseļos. Tie man ļoti patīk.

Ko tu vēlētos pateikt saviem un Matīsa atbalstītājiem?

Paldies par atbalstu. Šova skatītājus gribētu aicināt dejot. Nebaidīties mācīties dejot un atvērties! Es tik ļoti gribētu, lai dejas Latvijā ir kā pilnīgi normāla un ierasta kopā sanākšanas sastāvdaļa. Lai cilvēki ķermeniski kļūst brīvāki, līdz ar to arī prātā brīvāki. Tas mums palīdzētu kopā veidot laimīgāku sabiedrību.

Šovu "Dejo ar zvaigzni" skaties katru svētdienas vakaru, telekanālā TV3, plkst.20.30!