"To vietu pat īsti neieraudzīju." Kāpēc ekspedīcija Svalbārā nebija laiska ainavu baudīšana

Kārlim Vārtiņam tās bijušas rīta stundas un nemitīgais temps. "Es neesmu rītu cilvēks," viņš atzīst. Katru dienu bijusi apmēram stunda, lai pieceltos, paēstu, saliktu mantas un būtu gatavs doties tālāk. "Ceturtajā dienā pamostos, dzirdu – citi jau rosās, kāds jau ēd putru, un tu saproti, ka jau esi atpalicis."

Grafiks bijis saspringts, un skrējiens – nepārtraukts. "Mēs visu laiku bijām kaut kādā tempā. To sērijās varbūt neredz," saka Kārlis.

Profesors Daugulis atzīst – skatoties no malas, var šķist, ka ekspedīcija ir lēna ainavu baudīšana. Realitātē tā nav bijis. "Es sapratu, ka es to vietu īsti pat neieraudzīju. Ritms bija nežēlīgs."

Viņa grūtākais brīdis pienācis, kad nogurums sakrājies līdz galam. "Kājas sāk ļodzīties, spēka nav, un pirmo reizi parādās bailes," viņš stāsta. Akmeņi bijuši kustīgi, reljefs – sarežģīts, un prātam bijis jāstrādā tikpat intensīvi kā ķermenim.

Īpaši atmiņā palikusi pēdējā diena, kad pēc "karoga izritināšanas" vēl bijis jākāpj lejā pa krauju. "Un tad mednieks Jānis man teica – seko man tieši pa pēdām," atceras Daugulis. Šī uzticēšanās palīdzējusi tikt galā ar bailēm un nogurumu.

Neskatoties uz visu, abi atzīst – gribētos atgriezties. "Mēs pat runājām, cik interesanti būtu iziet to pašu maršrutu naktī," saka Vārtiņš.

Skaties un klausies jaunu podkāsta "Pats krējumiņš" epizodi katru otro trešdienu portālā "tv3.lv", nākamās paaudzes televīzijā "Go3", kā arī "Spotify" un "Apple Podcasts". Seko podkāstam arī Instagram un noskaties labākos mirkļus!