Amanda Griškāne: Ja man būtu jāizvēlas, kam visvairāk pateikties dzīvē – tā būtu mamma

"Mūzikai pievērsos trīs gadu vecumā. Mamma mani aizveda uz konkursu Cālis, viņu pierunāja dziedāšanas skolotāja, mamma nesaprata sākumā skolotājas vēlmi, jo es vēl šļupstēju, bet konkursā ieguvu pirmo vietu," sarunā ar portālu tv3.lv atklāj Amanda.

Dziedāt Amanda mācās poproka studijā, pie skolotājas Beātes Zviedres, papildus ir daļa no grupas, bet darbība ir pašā sākuma posmā, vēl daudz darba!

"Mūzika mani ikdienā padara laimīgāku, vakaros paspēlēju ģitāru, tas palīdz vieglāk aizmigt. Rakstu dziesmas. Savas dziesmas vēl nevienam nerādu, jo tā ir daļa no manis un neesmu vēl tam gatava. Dziesmas ir daudz, vairums bēdīgas, jo bēdīgajos dzīves momentos man vairāk patīk izlikt emocijas, šajā gadījumā – sāpes, uz papīra," tā Amanda.

Meitene neslēpj, ka ir perfekcioniste un radot dziesmu, tik daudz tai velta laiku, ka dziesma sāk apnikt un tāpēc netiek pabeigta. Šī gada apņemšanās ir pabeigt iesāktos potenciālos hītus un ierakstīt dziesmas studijā.

Vēl bez mācībām un mūzikas skolniecei dzīves fokuss ir vienkārši uz atpūtu. Daudzi viņas dzīves gadi pagāja starp skolu – mākslas skolu – tautiskajām dejām – peldēšanu. Nu laiks tiek veltīts sevis attīstībai, emocionālajai izaugsmei un dzīves baudīšanai.

Tā kā Amandas draugu kompānijas biedri viens pēc otra svin pilngadības svētkus, liek tiesības, tad daudz laika tiek pavadīts – braucot ar automašīnām, paralēli neaizmirstot par velosipēdiem, dabu.

Sākoties skolai, liels fokuss jāliek uz mācībām, jo 12 klase un eksāmeni. Amanda prāto, ka viņai nekad nav bijušās problēmas ar mācībām, viņa ir pietiekami gudra, lai mācības neaizņemtu lielu daļu no viņas dzīves, lai dzīvi var pavadīt – baudot, paralēli mazliet – pamācoties.

"Vecākiem ar mani nav tīņiem raksturīgās problēmas. Es ļoti dievinu savu mammu, mamma ir viens no iemesliem, kāpēc esmu tāda, kāda esmu. Viņa vienmēr mani atbalstījusi, ja man būtu jāizvēlas, kam visvairāk pateikties dzīvē, tā būtu mamma, esmu gandrīz pieaugusi, bet bez mammas es nevarētu," tā Amanda.

Jauniete piebilst, ka arī tētis viņu atbalsta, bet viņš dzīvo Anglijā un nevar viņu apskaut vienmēr, kad tas nepieciešams, bet, satiekoties vai sazvanoties, viņa jūt lielu atbalstu.

Amanda pat vienu brīdi domājusi pēc 12 klases braukt uz Angliju mācīties, bet ideja atkritusi, jo viņa sapratusi, ka arī Latvijā daudz kas notiek, papildus tam, viņa nenoliedz, ka baidās no pārmaiņām, baidās iziet no komforta zonas, ir ļoti kautrīga.

"Ar to es cīnos un strādāju ar sevi pēdējos divus gadus. Speciāli veidoju situācijas, lai man nāktos iziet no komforta zonas. Salīdzinot sevi tagad un pirms diviem gadiem, es redzu progresu un lepojos ar sevi," smaida Amanda.

Ilgākais laiks, ko Amanda ir pavadījusi pie tēta Anglijā ir bijuši divi mēneši, šo liku viņa sauc par vienu no laimīgākajiem mirkļiem savā dzīvē. Tajā laikā viņa bijusi priecīgākā, laimīgākā, jutusies brīvi, nekas viņai nebija "uzkrauts" un viņa varēja vienkārši būt!