"Kad kokiem nobirs lapas, kļūs ļoti grūti". Ukraiņu karavīri gatavojas jau trešajai kara ziemai, bet padoties negrasās
Kājnieki, artilēristi, kaujas mediķi – Ukrainas aizstāvji ļoti smagos apstākļos turpina darīt visu, lai noturētu fronti un nepieļautu krievu karaspēka virzību uz priekšu. Gatavojoties jau trešajai kara ziemai, Ukrainas karavīri frontē neslēpj, ka ir noguruši, bet vienlaikus uzsver – atkāpties mums nav kur.
Kamēr Rietumos arvien biežāk izskan runas par nepieciešamību sākt miera sarunas ar Krieviju un Ukraina gaida militārās palīdzības piegādes. Karavīri frontē dienu un nakti bez apstājas cenšas atvairīt krievu uzbrukumus.
"Mēs nevaram pārāk zemu vērtēt savu ienaidnieku. Ienaidnieks vienmēr ir jāvērtē četras reizes labāk par sevi. Orks ir orks, bet karot viņi prot. Ir dienas, kad viņi nepārtrauc uguni, apšauda mūsu pozīcijas visu dienu."
Oleksandrs armijā pieteicās brīvprātīgi un frontē Donbasa smagākajos frontes flangos ir jau pusotru gadu bez apstājas. Viņš ir ložmetējs, pirms tam strādāja par dzelzceļa sliežu montieri. Vīrietis saka – ir ļoti smagi, krievu pārsvars ir milzīgs, un arī ziemas tuvošanās apstākļus kaujaslaukā nepadara vieglākus.
"Ja ir lietus, orki uzreiz lien, kad ir migla, viņi uzreiz lien. Mums, godīgi sakot, labāk ir kad ir šāds laiks. Viņu ierastā taktika ir grupas pa 8-9 cilvēkiem. Jā, kad ir migla, lietus, nav droni debesīs, bet tad sākas dzīvā spēka uzbrukumi. Būs ļoti grūti, kad vairs nebūs lapu, tad būs smagi. Tagad vismaz kaut kur varam paslēpties, bet, kad viss tas nokritīs, tad būsim kā uz plaukstas, bet turamies, izvēles nav, mums nav kur atkāpties. Viņi ir uz mūsu zemes."
Ar Oleksandru kopā kaujas uzdevumus veic Jurijs. Lai gan viņš neatbilst mobilizācijas vecumam – vīrietis pieteicies aizsargāt savu zemi un ģimeni. Jurijs ir no Ukrainas centrālās daļas, mājās viņu gaida sieva, divas meitas un nupat viņš jau otro reizi kļuvis arī par vectēvu. Arī segvārds Jurijam frontē ir "ģeds" jeb vectēvs.
"Par sevi varu pateikt, ka man kļūst grūtāk. Gadi tomēr arī par sevi liek manīt. Pirms gada vēl varēju skriet kā sunītis, kā buldogs. Tagad jau vairs tā nepaskriešu, turklāt, ja uzkrāmē uz sevis 20 kilogramus, vēl jo vairāk. Nogursti, pa galvu arī šis karš dod. Kad tiec mājas, atbrauc atpakaļ, esi jau atkal uzlādēts, ir drusku vieglāk, bet neko, stāvēsim, ko citu darīt. Ja apstāsimies viņi ies tālāk tālāk un tālāk."
Jurijs un Oleksandrs divas reizes kaujaslaukā guvuši arī ievainojumus, bet pēc rehabilitācijas atgriezušies kaujaslaukā Donbasā.
Tie ir mūsu eņģeļi – tā šīs brigādes puiši sauc savus kaujaslauka mediķus, kuri ir pirmie, kas sniedz palīdzību kaujaslaukā ievainotajiem. Anastasija un Mikola strādā uz evakuācijas transporta – dodas ievainotajiem pakaļ uz saukto nulli jeb priekšējām līnijām. Abiem vēl nav 30 gadu, un ārsti neslēpj, ka ir ļoti, ļoti smagi, jo katrs ievainotais ir kā tuvinieks.
"Ir smagi, kad tu cīnies par ievainotā dzīvību, bet nespēj viņam palīdzēt. Ne jau tāpēc, ka tu esi slikts mediķis, bet tāpēc, ka šis ievainojums nav savienojams ar dzīvību. Smagi ir zaudēt tuvos cilvēkus. Draugus, vietas, kur ir pagājusi daļa tavas dzīves."
Mediķi saka – mēs dzīvojam šeit un tagad, neviens nebūvē plānus rītdienai, jo neviens nezina, vai rītdiena pienāks. Mikola ir no Mariupoles, pirms kara strādāja "Azovstaļ" rūpnīcā – bija inženieris.
"Man nav māju, ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Man vairs nav māju, nav nekā. Izņemot sievu, man šajā dzīvē nekā cita nav, tāpēc, ka viss tika izpostīts, bet pastaigāties es tur noteikti pastaigāšos."
"Es nedomāju par to, kas es varēju būt vai varētu būt, ja nebūtu šeit. Man ir tas, kas man ir tagad. Cilvēki lepojas ar savām mājām, mašīnām, statusu sabiedrībā. Lūk, visa mana bagātība, turklāt man ir sieviešu bruņu veste ar kapibaru, es dievinu kapibaras."
Tomēr viens sapnis Anastasijai ir, pēc Ukrainas uzvaras, viņa sapņo atvērt rehabilitācijas centru kara veterāniem. Centrā dzīvotu arī viņas mīļākie dzīvnieki – kapibaras.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
